Konkurss sadarbībā ar NEW YORKER: mana pirmā mīlestība

Mūsu stāsts sākās vidusskolas pēdējās klases vēlā rudenī. Iepazīšanās bija pavisam ikdienišķa — kopīgā drauga dzimšanas dienā. Stundām ilga sēdēšana parkā uz soliņa, skūpstīšanās lietū, vēlāk, kad sākās ziema, tāpat — stundām ilga salšana ārā. Mēģinājumi vienam otru sasildīt... Ar skūpstiem, vārdiem un vienkārši izjūtot otru.

Bijām kā pielipuši viens pie otra. Arī jau grasoties iet mājās, vēl stundu nostāvējām pie manām mājām, cenšoties atvadīties — skūpstoties, skūpstoties, skūpstoties un ik pa laikam uzklausot kādas tantiņu vai onkulīšu piezīmes par neaudzinātiem jauniešiem.

Lai gan ārā bija auksts, vienalga mūsu randiņi ilga vismaz piecas sešas stundas. Sākumā gan mūsu attiecības no pārējiem slēpām, bet ar laiku jau viss vienalga nāk gaismā. Visi bija ļoti priecīgi par mums, izņemot mana drauga ģimeni.

Man par to nebija ne mazākās nojausmas, jo viņi pret mani izturējās ļoti jauki, bet, kā beigās izrādījās, viņi jau labu laiciņu draugam bija skalojuši smadzenes. Un iemesls — viņa ģimene ir kristīga, manējā nav. Un viņi man pat nedeva nekādu iespēju. Biju nolemta atraidīšanai jau pašā sākumā, kad viņiem fakts par mūsu attiecībām kļuva zināms. Viņi pat necentās noskaidrot, vai es ticu Dievam, vai spētu iekļauties šādā ģimenē vai ne. Viņi pat nedeva man iespēju, jo zinu — es spētu, jo tik tiešām ticu. Bet drauga vecākiem to parādīt man nebija lemts, jo viņi panāca, ka arī mans puisis sāk uzskatīt tāpat — ka es nespēšu.

Tā nu beidzās arī mans Romeo un Džuljetas stāsts. Šoreiz diemžēl ģimene bija stiprāka par mīlestību, jo, lai kā centos viņam iestāstīt, lai dod man iespēju, viņš bija nelokāms.

Šķiet, varētu sākt ar jautājumu - kurš gan nav piedzīvojis bērnudārza mīlestību? un teicis - kad izaugsim lieli, mēs apprecēsimies! Es katrā ziņā neesmu izņēmums, taču augot lielāki sapratām, ka tā tomēr bija vnk ļoti laba draudzība. Ar puišiem sāku tikties, ja nemaldos, kad man bija 15 gadi, taču savu pirmo, īsto un apzināto mīlestību satiku ziemā, kad man bija tiko palikuši 18. Satikāmies viņa dzimšanas dienas atzīmēšanā. Atceros, ka viens paziņa vienkārši uzaicināja vakarā uzspēlēt biljardu. Tā nu centrā satiku šo paziņu ar viņa labāko draugu (jubilāru) un devāmies satikt parējos viņu draugus un spēlēt biljardu. Visa vakara gaitā jubilārs tā neuzkrītoši pievērsa man uzmanību. Nākamajā dienā no viņa saņēmu vēstuli draugiem.lv un turpmākās dienas no ríta līdz vakaram to vien darījām kā sarakstījāmies. Protams ātri vien bija arī pirmais randiņš, kura noslēgumā bija jautājums - vai būsi mana meitene? Attiecību sākums bija fantastisks - nepārtraukts flirts, lielas dāvanas, ziedi katrā randiņā, par katru kopā būto mēnesi mazi kuloniņi, kas krājās uz viņa dāvinātās aproces, dziļas, jūtas paudošas sarunas, romantika... Pirmo pusgadu to vien darījām kā baudījām dzīvi un izklaidējāmies. Puisis prata jebkuru apburt, viņš patika pilnīgi visiem maniem draugiem, vecākiem, vecvecākiem. Pirmo pārbaudījumu attiecības piedzīvoja pēc pus gada, kad puisis devās uz pusotru mēnesi uz vāciju strādāt. Toreiz sapratu, ka mīlu viņu. Kad viņš atgriezās, kaut kas viņā bija mainījies, sākām nemitīgi kašķēties. Apgalvojums - kas kašķējas, tas mīlējas - bija tieši par mums. Puisis vienmēr strīdos ieņēma pozīciju, ka es esmu pie visa vainīga. Neskatoties uz to ar katru dienu iemīlēju viņu arvien vairāk, līdz mīlestība bija pārņēmusi katru manu šūnu. Tā pagāja vēl pusgads, līdz puisis nolēma doties uz Angliju pāris mēnešus pastrādāt. Attiecības, protams, nolēmām turpināt, jo bija solījums pēc pus gada atgriezties, sākt kopdzīvi un precēties. Pirmajos atšķirtības mēnešos viss bija ok, katru dienu sazvanījāmies, no sirds izrunājāmies, nebija nekādu noslēpumu. Taču ar laiku puisis sāka kontaktēties mazāk, parādījās noslēpumi, meli, un atgriešanās laiks atlikās. No kopīgajiem draugiem uzzināju, ka viņš Anglijā jau kādu laiku piestaigājot pie savas kaimiņienes un ik pa laikam mājās vedot meitenes. Tad nu sapratu, visam jāliek punkts. Viss beidzās ar sirdi plosošu šķiršanos. Toreiz domāju, ka pienācis pasaules gals un nespēšu vairs nevienu mīlēt. Taču tagad, atskatoties atpakaļ, esmu pirmajai mīlestībai ļoti pateicīga. Pēc tā visa iemācījos tā pa īstam mīlēt sevi pašu un sapratu, ka nedrīkst pazaudēt savu pašcieņu jebkurā dzīves situācijā. Sapratu, kas tad īsti ir īstas un nopietnas attiecības, uzticēšanās un paļaušanās uz otro pusīti. Pieļauju, ka bez tā visa nebūtu spējusi izveidot tik ilgstošas un noturīgas attiecības, kādas man ir šobrīd ar vīrieti, kuru ļoti mīlu :)
Teiciens, ka pirmo īsto mīlestību nekad neaizmirst, ir paties. Kaut kur pašā tālākajā un dziļākajā sirds nostūrī viņš ir vēl šobrīd un es viņu atcerēšos mūžīgi. Kā nekā divus gadus viņš bija netikai mana otra pusīte, bet arī vislabākais draugs, cilvēks kam uzticējos tik ļoti, kā nevienam citam, viņš bija visa mana pasaule. Gadiem ejot visi pāridarījumi sāk aizmirsties, paliek tikai labās labās atmiņas un sajūtas, kuras ir pietiekami daudz, un par to esmu viņam pateicīga.

Mana pirmā mīlestība atnāca salīdzinoši vēlu, man bija 19 gadu. Viss sākās ar iestāšanos augstskolā, kurā mācījās arī nu jau mans tagadējais puisis, ar kuru esam laimīgi kopā jau otro gadu. Mēs nemācījāmies vienā kursā, taču bija nodarbības, kuras apmeklējām abi. Sākumā es viņu pat neievēroju, taču viņš jau no pirmās dienas, kopš mani ieraudzīja, centās visādi pievērst savu uzmanību. Ar laiku jau bijām iepazinušies tuvāk, lekcijās sēdējām kopā, smējāmies, mācījāmies. Pēc nodarbībām sarakstījāmies sociālajos tīklos un beigās izrādījās, ka abi esam no vienas pilsētas. Bet tā kā viņš dzīvoja kopmītnēs un es katru dienu braucu uz mājām, satikāmies tikai kopīgajās nodarbībās.Taču vienmēr atcerēšos mūsu pirmo pastaigu divatā pa savu dzimto pilsētu. Bija ziema ar milzīgām kupenām un salu, kad viņš piedāvāja iziet pastaigā, kura mums ilga visu nakti. Bijām pārsaluši, taču to pat nepamanījām, jo mums bija tik jautri! Apbrīnoju viņa pacietību nostāvēt ar mani 4 stundas pie mājas durvīm salā, jo mums negribējās šķirties. Tajā naktī viņš lūdza, lai kļūstu par viņa meiteni. Kopā nosvinējām Ziemassvētkus un sagaidījām Jauno gadu. Kopā esam piedzīvojuši daudz skaistu mirkļu un kaut gan abi pametām augstskolu, esmu pateicīga, ka viņu tur satiku. Esam kļuvuši nešķirami, mums pat ir sava muļķīgā valoda, ko saprotam tikai mēs abi. Vienmēr esmu jutusies lutināta un mīlēta šajās attiecībās, jo mans puisis lieliski zin kas ir romantika, puķes, skaisti vārdi un darbi. Uzskatu, ka mīlestībai ir jātic un tā jākopj, jo tikai tā var panāk abpusēju sapratni. Novēlu visām satikt savu īsto un piedzīvot skaistus mirkļus!

Tā bija pagājušā,burvīgā vasara.. Ļoti patika izbaudīt vakarus vienkārši uzlecot uz riteņa un aidā uz priekšu izbaudīt siltos vasaras vakarus. Mati plīvo vējā un vasaras smaržas visapkārt. Viņam bija tāpat. Jau ilgu laiku bijām pazīstami, tepat vietējais no mana ciema. Tā nu sanāca, kad bieži vien arī saskrējāmies, parkā, pie ezera, pie veikala un protams atlikušo vakaru pavadījām kopā un visbrīnišķīgāk bija tas, kad klusums starp mums nebija mulsinošs, pietika ar to,kad lūkojāmies viens uz otra un redzjām dzirksteles viens otram acīs. Vakars pēc vakara(neplānotās un negaidītās tikšanas, vienkārši citreiz pat jutu,kur man ir jādodas un viņš tur būs. Sajūtas neaprakstāmas, šķita kas viss notiek kā filmā. Katru vakaru kad satikāmies viņš vienmēr pavadīja mani mājās un pēc neskaitamajiem vakariem kopā sekoja pirmais skūpsts. Mēs divi, abiem pie rokas ritens, laternas.. Burvīgi! Pēc skūpsta ne tikai sirds trakoja, bet likās kad visa pasaule smaida! Abi esam dabas mīļotāji, tāpēc ļāvāmies, lai šī spēcīgā dzīvība vada mūsu ceļus un līdz šai dienai tie vēljoprojām krustojas.. Meitenes, izbaudiet, mīliet un priecājaties!

Citreiz pirmo mīlestību nenomaina otrā. Tā Pirmā ilgst Visu mūžu!

Viena apzinīga spindzele un viens rūdīts blēņdaris! Lūk,tā ir kārtīga savienība,pamats jaunai un dzirkstošais mīlestībai!
MŪSU stāsts nav īpašāks ar satikšanās vietu,nav arī īpašāks ar iepazīšanās veidu,pat ne ar to,kā mēs pavadījām pirmos randiņus. Mūsu stāsts ir īpašāks,jo pirmā mīlestība nebeidzās. Tā neizdzisa. Neaizbrauca. To neizšķīra. Tā ir un tā turpina augt! Mēs augam līdz ar mīlestību vienam pret otru. Jau devīto, brīnumu pilno gadu piepildām savus sapņus kopā!
Maksimāli pretstati. Gaišmate ar karaliski bālu miesu un tumsnējs brunets ar zeltaini brūnām acīm. Sāļu un saldu mīlošie. Dokumentālo filmu cienītāja blakus fantastikas fanātam. Uzmanību mīloša sangvīniķe kopā ar introvertu flegmatiķi. Tas viss un vēl- nenoliegsiet,vairāk kā jocīgi! Mēs nepapildinām viens otru,mīlestība ir tā,kas mūs attiecībās līdzsvaro.
Cik ilgi šāda savienība var eksistēt? Mūžīgi! Mūžīgi un vēl! Kā gan savādāk,ja visus galvenos dzīves posmus esam izgājuši kopīgi! Pirmais skolas izlaidums. Pirmais eksāmenu drudzis. Kopīga kafijas malkošana pēc Pirmās darba intervijas. Pirmā gredzena dāvāšana. Pirmā auto iegāde. Pirmā,kopīgā mājokļa iekārtošana. Jā,šī ir mūsu Pirmā mīlestība,ko veidojam esot viens otram blakus,savos Pirmajos lielajos un mazajos dzīves notikumos!
Tādi mēs esam! Vien otram Pirmie,savā Pirmajā un mūžīgajā mīlestībā ko pavisam drīz arī apliecināsim ar Pirmā "Jā" vārda teikšanu!

Augusts,vasara jau gāja uz beigām,un nedomāju,ka šajā īsajā laika sprīdī notiks kaut kas tāds,kas,iespējams,mainīs manu dzīvi,bet tomēr notika...augusta vakarā,sēdēdama mājās draugos saņēmu vēstuli no kāda puiša ar uzaicinājumu tajā pašā vakarā tikties Vecrīgā.Es,protams,atteicos,jo domāju,ka tas viss nav nopietni.Nākamajā dienā atkal saņēmu vēstuli no šī puiša,ar cerību mani tomēr satikt.Es piekritu,nolēmām satikties Rīgas svētkos,līdz tam brīdim pat nenojautu,ka šis vakars izmainīs manu dzīvi.Satikāmies Rīgas centrā jauniepazītais puisis bija paņēmis līdzi arī savu draugu,kuru es ieraugot vienkārši nesapratu,kas notiek..viņa zilās acis un smaids mani vienkārši apbūra..Tā nu visi 3 devāmies garā pastaigā par Rīgas centrā,pastaigas laikā noskaidroju,ka satiktā puiša drauga uzvārds ir identisks ar manējo..un,kad tieši viņš esot pamudinājis manis iepazītajam draugam,man tajā vakarā uzrakstīt.Pēc liktenīgā vakara puisi,kas man rakstīja jau biju aizmirsusi,manā sirdī bija iekritis puisis ar zilajām acīm un skaisto smaidu.Nevienu brīdi necerēju,ka mēs varētu būt pāris,jo pēc viņa stāstītā nopratu,ka attiecības viņš nevēlējās.Vakaros saņēmu no viņa vēstules,kas man deva cerību,kad,iespējams,kaut kas var izdoties.Pagāja apmēram nedēļa,kad viņš man piedāvāja satikties
...nezināju,kur likties aiz prieka,kaut arī viņš teica,ka tā būs tikai draudzīga pastaiga,tomēr klusībā es cerēju.Satikāmies devāmies garā pastaigā par Krastamalu..vairākas stundas smejoties,runājoties un vienkārši labi pavadot laiku..un tad vienā brīdī es ieskatījos viņa acīs un sapratu...,ka nejūtu vairs simpātijas,es jutu mīlestību pret viņu...savu pirmo mīlestību...un tad viņš mani noskūpstija..18.augusts diena,kad satiku savu mīlestību ....Tagad jau 2 gadu atzīmēs dienu,dienu,kurā mēs sapratām,mums jābūt kopā.Mana pirmā un pēdējā mīlestība,par to ne brīdi neesam šaubijušies.

Savu pirmo mīlestību es nekad neaizmirsīšu, jo tā daile, tas siltums un maigums, kas visaptvēra manu ķermeni, orgānus, dvēseli, domas – tas siltums nav aizmirstams.
Bija 2005.gada vasara. Ar draugiem spontāni braucām uz Jūrmalu pie vienas draudzenes citiem draugiem. Ieejot mājas pagalmā, redzēju sēžam septiņus čaļus, 3 meitenes, visi dzēra aliņus, grauza čipsus, skanēja mūzika, smiekli. Uzreiz manu skatienu pievēra 1 džeks, kurš sēdēja pa vidu visiem, bet tomēr jūtami bija sevī noslēgts, gluži kā lauva, kas medī. Tā kā man vienmēr ir patikušie sliktie puiši, es nespēju novērst skatienu no viņa. Un mēs sākām saskatīties. Iepazināmies. Pasēdēšana pārvērtās par vairāku dažādu dialogu, diskusiju laika cilpu, kurā mēs bijām 2 konstantas būtnes. Es un viņš, apkārtējie neeksistēja. Mēs jutām, ka mēs zinam viens otru, ka mēs esam viens un tas pats cilvēks, tikai neaprakstāmos veidolos. Viņš uzaicināja mani pastaigāties. Bija jau palicis tumšs, mēs piecēlāmies un pametām visus pārējos pie ugunskura, nesakot ne vārda. Viņš jau pēc brīža paņēma mani aiz rokas. Kā maza meitene es smaidīju un sirds dauzījās kā negudra. Es palūkojos uz viņu un redzēju viņā visu, ko dievinu. Visu, kas man patīk, ko man vajag un ko es gribu. Viņš bija pilnība. Mēs gājām daudz, runājām par dzīvi, par Visumu, par politiku, pat enerģētiku un uzturu, par dīvāniem un e-vielām. Mums saskanēja viss. Mūsu stīgas bija viena brenda, viena izmēra, tāpēc mūzika, ko radījām, bija pilnīga, īsta, līdz pēdējai notij.
Kad gājām atpakaļ, viņš parāva mani sev priekšā, bet tā, ka biju ar muguru pret viņu. Viņš samīļoja mani, noskūpstīja manu kaklu un mēs turpinājām iet. Es biju ekstāzē. Es lidoju. Vakara gaitā bijām uz tā paša viļņa, daudz runājām, apmainījāmies numuriem, skūpsta nebija. Un tas radīja vēl lielāku iekāri, vēl lielāku vēlmi satikt viņu vēlreiz, redzēt viņu sev blakām. Bet es devos uz mājām.
Gāja dienas un es nespēju par viņu nedomāt. Par cilvēku, kurš ir tik pilnīgs, tik ideāls, kurš saprot mani un uztver katru manu mājienu, kurš saskata manī manu patieso ‘’es’’, kurš redz pasauli tādās krāsās, kādās es esmu krāsojusi savu pasauli. Es gribēju viņu katru sekundi, katru brīdi, kad biju nomodā. Pat sapņos viņu redzēju. Pēc 4 dienām viņš man piezvanīja, lai esmu pēc 3 stundām pie Akmens tilta Pārdaugavas pusē. Es taisījos pa galvu, pa kaklu. Temps, kādā es devos uz norunāto vietu, bija neaprakstāms, jo tas bija kā sprints, kad Tu skrien par dzīvību, kad Tu skrien pie kāda, ko mīli, ko negribi pazaudēt, Tu aizmirsti visu, Tu neredzi neko sev apkārt. Jau no attāluma es ar acīm meklēju, kur ir viņš. Un tur viņš stāvēja. Ar baltām gladiolām rokās un apburošu acu skatienu. Es izkusu un gribēju skriet visā ātrumā, lai tikai ātrāk tiktu pie viņa. Kad pienācu klāt, viņš uzdāvināja man ziedus, pierāva sev klāt un spontāni noskūpstīja. Tā bija mūsu otrā tikšanās, pirmais skūpsts. PIRMAIS SKŪPSTS ar viņu. Ar ideālo. Ja runā, ka filmās tajos brīžos sieviete paceļ kāju, tad es varu teikt, ka tādos brīžos, Tu ne tikai pacel kāju, Tu pacel abas. Tu esi debesīs. Tu lido.
Viņš neveda mani nekur, mēs vienkārši pastaigājāmies, pasēdējām parkā, iedzērām kafiju un runājām. Daudz runājām. Astoņas stundas pagāja kā 3 minūtes. Viņš pavadīja mani līdz mājām, jo uzstāja, ka nākamreiz vēloties man ierasties pakaļ. Uz atvadām viņš noskūpstīja mani tik kvēli, tik izjusti, ka es gribēju, lai šis mirklis paliek manās atmiņās uz visu mūžu. Siltuma, maiguma, iekāres mirklis. Tā mēs turpinājām tikties. Katru dienu. Viņš pārsteidza mani katru tikšanās reizi. Gladiolas, rozes, lilijas, šokolāde, random piekariņš, pildspalva. Sīkumi, kas nenozīmē neko, bet tie deva apziņu, ka cilvēks vēlas un cenšas mani iepriecināt. Vēl tagad es atceros viņu un visu, ko piedzīvojām kopā. Bet īsumā – šis pirmais periods, kad ir patiesā iekāre un kaisle pret cilvēku – tas ir tas skaistākais, kas liek iemīlēties otrā cilvēkā. Mēs arī atzināmies mīlestībā tad. Un es nenoliedzu, ka vēl joprojām kā cilvēku es viņu mīlu, jo tas, ko viņš manī pamodināja, bija vēl neizjustas emocijas. Un tās bija tik spilgtas, tik patiesas. Neviens cits nekad nespētu tās radīt tikpat īstas un jaunas, man nepazīstamas.
Savu pirmo mīlestību es nekad neaizmirsīšu, jo tā daile, tas siltums un maigums, kas visaptvēra manu ķermeni, orgānus, dvēseli, domas – tas siltums nav aizmirstams. Viņš ir manas mīlestības sakne, jo radīja man iespaidu par mīlestību. Un sakne ir sakrāla man kā būtnei, jo bez saknēm, es nespētu tagad mīlēt ne sevi, ne savu tagadējo vīrieti. Viņš iemācīja man daudz un deva man daudz, pretī neprasot neko. Tas bija mirklis, tā bija mūžība – tas viss mijiedarbojās ilgtermiņa ķēdē, kas vēl joprojām kaut kādā dimensijā mūs satur kopā: mani un viņu – manu pirmo mīlestību.

Vasara- mans mīļākais gadalaiks. Mīļākais tāpēc, ka beidzot cilvēki var izrauties no savas čaulas (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) un priecāties, smaidīt, ļauties nezināmiem notikumu virpuļiem. Kā es to zinu? Es to redzu, bet vissvarīgākais- esmu piedzīvojusi pati. Nekad mūžā ne pret ko nemainītu šīs sajūtas, kuras piedzīvoju kopā ar savu pirmo un pagaidām arī vienīgo manu Īpašo un Mīļo.
Par savu pirmo mīlestību es nevaru teikt „bija”, es varu teikt- „ir”- un tas ir tik superīgi. Tātad pats, pats sākums meklējams kādā aukstā ziemas naktī, kad pēc kādas balles pazuda elektrība un tā vakara deju biedrs palūdza, vai nevar mani pavadīt līdz mājām. Nodomāju- kāpēc nē, laukā tumšs, liels putenis un mājās tāpat būtu jāiet vienai. Spītējot lielam vējam un asam sniegam sejā, tikai līdz manas mājas durvīm. Atvadoties, puisis gribēja mani noskūpstīt, protams, es šim skūpstam atbildēju, un tā mēs stāvējām- lielā vējā, putenī un laiks apkārt mums apstājās. Stunda pagāja kā minūte, es pēkšņi vairs nebiju nosalusi, spēju domāt tikai par šo skūpstu. Atvadījāmies, un Viņš devās mājās. Sapratu, ka simpātijas bija abpusējas, jo pēc pāris dienām Viņš pie manis atbrauca ar rožu pušķi un lūdz kļūt par viņa meiteni. Vēl tagad atceroties to brīdi, gribas smaidīt, jo es ne pa jokam liku Viņam stresot- atbildi uz jautājumu viņš gaidīja, manuprāt, vairākas minūtes, es tā arī neko neatbildēju, tikai piegāju viņam klāt un kaislīgi Viņu noskūpstīju. : )
Laiks gāja, un kopā piedzīvojām tik daudz un dažādus notikumus. Ir bijuši tādi brīži, kad ausis svilst atceroties. Es nezināju, ka varu būt tāda, kāda esmu kopā ar Viņu- jautra, smieklīga, brīva. Viņš kaut kādā zināmā mērā mani ir mainījis, un tagad es esmu daudz dzīvespriecīgāka, tāpat Viņš saka arī par mani- es esmu viņu mainījusi, un viņš pat nav varējis iedomāties, ka var būt tik foršs, kā viņš saka.
Manuprāt, mūsu romantiskākais brīdis ir bijis pirms vairākiem gadiem, kad naktī devāmies uz stadionu skatīties Zvaigžņu lietu. Tas bija 8. augusts- gaiša nakts, stadionā tikai mēs. Mēs nogūlāmies pašā stadiona vidū un skaitījām zvaigznes, pēc tam vienkārši smējāmies, ritinājāmies pa zāli un atkal skaitījām zvaigznes, sekoja neskaitāmi skūpsti. Tas bija perfekti. Mēs ar Viņu pavisam parastas lietas varam pārvērst romantikā noskaņā, piemēram, braucām makšķerēt, kas ir mūsu abu aizraušanās, kamēr gaidām lielo lomu, uzklājam segu, izņemam vīnu un augļus, un, kā paši smējāmies- pikniks gatavs. Vēl joprojām neatņemama vasaras sastāvdaļa ir peldes pa kailo tumsā- vissuperīgāk bija ļoti tumšā augusta naktī, kad zibeņoja un bija pērkona negaiss. Mēs vienkārši peldējām un bijām viens otram. : )
Kopā esamu jau vairāk kā piecus gadus, un vienmēr, lai arī ko mēs darītu, mēs cenšamies piedomāt pie tā, lai tas būtu patīkami mums abiem. Ziedi pa retam, vīns pēc garas dienas, kūka brīžos, kad nav svētki, dejas kad neviens neredz, brokastis gultā ik pa laikam. It kā sīkumi, bet patīkami.
Lai arī iepazināmies ziemā, īstie taureņi atnāca tieši vasarā. Pirms tam bija mazas kūniņas, kas auga ar katru mēnesi, līdz pēkšņi pārvērtās tauriņos. Un tauriņi lido joprojām, tos tikai ir jāmāk aprūpēt, tad tie lidos ilgi.

Pirmā mīlestība visiem vienmēr paliks atmiņā, jo tā taču ir pirmā! Man tā paliks ne tikai atmiņā, bet arī vienmēr atcerēšos to, cik interesantos apstākļos mēs iepazināmies. Es pat teiktu, ka tas tiešām bija liktenis.
Iepazināmies vasarā, aptuveni pirms 6 gadiem, tajā laikā man bija 17. Ar draudzeni gājām iepirkties. Pie kases pamanīju stāvam puisi - tumsnējs, tumšiem matiem, ogļu melnām acīm. Kad viņš uz mani paskatījās, vēderā viss sagriezās otrādi. To, ko tajā brīdī sajutu, nav vārdiem īsti izskaidrojams - tāda ķīmija, mistisks pievilkšanās spēks. Nodomāju, jā, tas ir mans īstais. Draudzenei izstāstīju savas sajūtas un teicu, ja kādreiz mūžā vēl viņu satikšu, tas būs liktenis. Protams, gāja laiks, kā nesatiku, tā nesatiku, bet vēl jo projām atmiņā bija palicis tas ideālais puisis un viņa izteiksmīgais acu skatiens.
Vasarā ar māsu piepelnījāmies lasot zemenes, jāceļas bija agri ap - 4 rītā. Lasītājus uz zemeņu lauku veda speciāls busiņš. Nezinu pat kāpēc, bet tajā naktī gulēt neaizgāju, māsa saldi čučēja, bet es klausījos mūziku un taisīju frizūru. Laikam jau kā zinādama! Kad aizgājām uz busiņu, sakāpa visi čaklie strādnieki un nez no kurienes uzradās divi puiši, laikam tikko no ballītes. Sejas tajā brīdī nesaskatīju, bet redzēju, ka iekāpa. Galapunktā ieraudzīju, ka tas ir puisis no lielveikala. Mana sirds sāka sisties 150 sitieni minūtē, protams, neskaitīju, bet sajūta bija tieši tāda. Bija jāķeras pie darba. Zemenes nolasīju godam un ik palaikam uzmetu aci manam ideālajam. Redzēju puišus spēlējam basketbolu saimnieces sētā. Izrādījās, ka abi jokdari jautrā prātā būdami, vienkārši uz dullo iekāpuši un atbraukuši. Darba dienai beidzoties un nokļūstot pilsētā ar māsu izkāpām. Izkāpa arī abi draugi. Māsai teicu, ka nevaru tā vienkārši aiziet, man patīk tas puisis, kaut kas jādara. Teicu, ka pieiešu klāt, paprasīšu vārdu un uzvārdu. Māsa teica, ka es esmu traka, bet ko es - iedevu paturēt savus tukšos zemeņu spaiņus un cilpoju klāt. Puisis bija ļoti atsaucīgs, apmainījāmies arī ar kontaktiem. Ātri vien satikāmies un kļuvām par pāri. Vēlāk arī draugam izstāstīju par lielveikalu un manām tā brīža sajūtām. izrādījās, ka arī viņš mani bija pamanījis. Attiecībās bijām ilgi, nekad nebiju jutusies tik mīlēta, jūtas bija tik abpusēji patiesas, tas tiešām bija skaists laiks, prieks atcerēties! Tieši šo piedzīvoto sajūtu dēļ, varu teikt, ka tas tiešām bija liktenis! :) Novēlu ik vienam kaut ko tādu dzīvē piedzīvot! :)