Konkurss sadarbībā ar NEW YORKER: mana pirmā mīlestība

Mums bija tikai viena vasara, lai arī pazīstami bijām/esam ilgāk.

Mana pirmā mīlestība atnāca vēlu. Protams, skolas gados bija simpātijas, taču es biju savrupniece un lielākoties piederēju tām meitenēm, ko nepamana, tāpēc nepazinu nevienu puisi tik albi, lai iemīlētu (neticu, ka var mīlēt cilvēku, ko nepazīsti).
Pēc vidusskolas devos studēt uz Rīgu. Es biju naiva meitene no laukiem, kaut ļoti centos to slēpt un likties skarba un kaut kādā ziņā pieredzējušāka, biju pieņēmusi lēmumu, ka visus spēkus veltīšu studijām un vēlāk darbam, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, ka nevēlos ne attiecības, ne vīriešus savā dzīvē.
Viņu pirmoreiz satiku vasarā pēc pirmā studiju gada - kursabiedrene aizvilka līdzi pasauļoties, viņa bija sarunājusi satikties tur ar draudzeni, bet vienai negribējās braukt un gaidīt, tā nu pierunāja mani doties kopā. Viņa man stāstīja par savu draudzeni un pieminēja arī draudzenes puisi, kurš viņai, šķiet, nepatika.
Pēc ilgāka laika, kad es jau biju paspējusi saulē apdegt, atbrauca arī draudzene, viņu pavadīja kāds puisis. Pie sevis nodomāju, ka tas ir tās meitenes čalis un nevarēju saprast, kāpēc manai kursabiedrenei viņš nepatīk - puisis likās jauks, viņam piemita humora izjūta un visvairāk man iepatikās tas, kā pludmalē viņš veikli risināja manas kursabiedrenes draudzenes matemātikas uzdevumus. ;)
Tikai tad, kad šai draudzenei piezvanīja un viņa mums atvainojās, ka tepat netālu ar saviem draugiem ir arī viņas puisis un viņa dosies turp, uzzināju, ka draudzenes pavadonis viņai ir tikai sens paziņa.
Mana kursabiedrene uzaicināja šo puisi ciemos. Tā nu kopā atgriezāmies kopmītnēs, ar viņu aizgājām uz lielveikalu pēc alus un kaut kā ēdama (to atkal mana kursabiedrene noorganizēja, lai mēs ejot divatā, viņa tikmēr istabu piekopšot), pa ceļam neilgi iesprūdām kopmītņu vecajā liftā, taču nenotika nekas vairāk par sarunām.
Vēlreiz viņu pamanīju rudens sākumā kādā bezmaksas koncertā Vērmanītī, kur uzstājās mana mīļākā grupa. Biju ar māsu, piegāju, sasveicinājos un tas arī viss.
Pavasarī kļuva populārs draugiem.lv un arī es piereģistrējos. tolaik gandrīz visi aicināja "draugos" pat paviršus paziņas, tāpēc, ieraudzījusi starp kursabiedrenes "draugiem" šo puisi, neko nedomājot aizsūtīju viņam uzaicinājumu, viņš apstiprināja, pirms tam gan palūdzot atgādināt, kā mēs esam pazīstami. bija dažas maznozīmīgas pieklājības vēstuļu apmaiņas, līdz kādudien no viņa bija vēstulīte ar uzaicinājumu pievienoties laivu braucienā. Pašai man datora nebija, tāpēc draugiem.lv skatījos no tās pašas kursabiedrenes datora, viņa arī pirmā bija šo vēstuli pamanījusi manā atvērtajā profilā un kamēr es biju izgājusi, jau paspēja aizsūtīt atbildi it kā no manis, ka es piekrītu. tad nu atgriežoties pie datora, man nācās uzrakstīt, ka patiesībā to nerakstīju es, ka diemžēl tās dienas, kad plānots laivu brauciens man jau aizņemtas (biju uzaicinājusi draugus uz tusiņu). Kā atvainošanos piedāvāju, ja laivu brauciens nesanāk, lai pievienojas šim tusiņam un atstāju arī savu numuru, jo pie datora tieku reti.
pati to biju piemirsusi, līdz kādu vakaru man pienāca īsziņa no nezināma numura "Šovakar krastmalā DzV koncis. Vai būsi?"
Koncertā biju plānojusi būt, jau biju sarunājusi satikties ar draudzenēm un māsu, tad nu atbildēju, ka būšu, bet ne viena.
Satikāmies koncertā, uz brīdi aizmukām no draugiem un pastaigājāmies, runājāmies. Man nebija sajūtas, ka taureņi dejotu vēderā, lai arī viņš kā cilvēks man patika - gudrs, daudz lasījis, ir mērķi dzīvē, man patika arī viņa humora izjūta.
Pēc dažām dienām viņš mani uzaicināja uz kādu pasākumu viņa fakultātē, es piekritu. mazliet nervozēju. Satikāmies Vecrīgā, gājām pār tiltu uz viņa fakultāti un runājāmies. Šajā pasākumā arī pirmoreiz skūpstījāmies. Un brīdī, kad viņš mani noskūpstīja... tas bija lidojums. Joprojām biju pārliecināta, ka neesmu iemīlējusies, taču šīs sajūtas bija fantastiskas. Mēs tikāmies, cik bieži varējām, ņemot vērā, ka strauji tuvojās sesija, pirms tam vēl bija studentu pasākums, kura dēļ pāris dienas pavadīju citā pilsētā. Viņa draugiem.lv profilā pie interesēm parādījās mans vārds, man bija sajūta, ka lidoju pāris centimetrus virs zemes. Reiz ar teltīm devāmies uz Cēsīm, pie Gaujas. Pa ceļam viņš teica, ka joprojām nespējot noticēt, ka esmu tam piekritusi un es pajautāju, vai tagad viņš mani uzskata par viegli iegūstamu. viņš mani apskāva un teica "Nu beidz, nevajag tā" un man palika tik silti un labi, es jutos drošībā. Tonakt starp mums nekas nenotika, abi bijām pārāk satraukti un nepieredzējuši, viņš man atzinās, ka pirms manis viņam bijusi tikai viena meitene un tā kā neticēja, ka man nav bijis neviena. Mana pirmā reize pienāca pēc pāris nedēļām, to nakti mēs pavadījām uz mola un vērojām zvaigznes. Man gribējās viņam uzdāvināt tik daudz. Es jau sapratu, ka esmu iemīlējusies, cerēju (domāju), ka arī viņš jūt to pašu, kaut teicis nebija ne reizi. Man likās, ka tas kā viņš mani saņem aiz rokas, kā apliek man roku ap pleciem, kā apskauj un skūpsta, to pasaka viņa vietā.
Kad pamanīju, ka mans vārds vairs nav pie interesēm, es kā dumja maza meitene sapūtos un aizsūtīju dusmīgu īsziņu, viņš atbildēja, ka tas neko nenozīmē, ka reti var man izbrīvēt laiku, jo sesija un darbs. Es viņam atzinos, ka mīlu viņu. Zinu, tas bija histēriski. Viņš neatbildēja.
Diemžēl pēc tam tikšanās reizes kļuva arvien retākas. Viņš teica, ka daudz jāstrādā, bija sākusies vasara, arī man bija jāatrod darbiņš, jo stipendiju vasarā nemaksāja. Ik reizi, kad bija šīs pauzes, domāju, ka nākamajā tikšanās reizē jāsaņemas, atklāti jāizrunājas un jāšķiras. Ik reizi, kad satiku viņu, es to nespēju, viņš likās tik maigs, tik gādīgs, es visu, ko viņš teica vai darīja tulkoju pa savam. Ka viss būs iespējams.
Vasaras beigās atvadījos no sava sezonas darbiņa, un jokojot uzrakstīju viņam, ka nu esmu brīva un varu piederēt viņam. Atbildē bija šokējošais "Piedod par manu klusēšanu, es vairs nespēju melot, tu vari piederēt man, taču es nespēju piederēt tev". Vēl pēc pāris dienām atnāca īsziņa, ka viņš ilgi domājis un nolēmis, ka būs labāk, ja mēs šķirsimies.
Es ilgi raudāju. Darīju visādas muļķības, starp kurām ietilpa gan trakas ballītes, gan alkohols, gan asarainas īsziņas viņam.
Tad kādu dienu man piedāvāja darbu vietā, kur biju cerējusi strādāt jau vidusskolā. Es to pieņēmu un kopā ar to pieņēmu arī lēmumu mainīt savu dzīvi, darīt visu, lai mani vairs neplosītu sāpes, veltīt sevi darbam, kā biju apņēmusies tolaik, kad atbraucu uz galvaspilsētu studēt. Pamazām manī ienāca miers.
Kā vienu no pēdējiem soļiem atveseļošanās procesā es nolēmu aprakstīt un publicēt savu pieredzi. Tas bija jau pavasarī. tā sanāca, ka viņš to izlasīja. Drīz viņš man uzrakstīja, ka vēlas mani satikt un aprunāties. Uz tikšanos gāju drebošu sirdi, man bija bail, kauns un satraukums. Arī par to, ka es joprojām varētu ko just.
Mēs satikāmies un atkal devāmies pie jūras. Runājām par visu ko, tikai ne to, kas starp mums bijis un noticis. Vienubrīd viņš mani apskāva un es knapi novaldīju asaras, knapi novaldīju sirdi. tad sākās posms, kurā mēs cītīgi izlikāmies, ka esam draugi. Viņš - visticamāk dēļ vainas apziņas. Es - vairāk tāpēc, ka tā varēju būt viņam tuvumā, jo manas jūtas nekur nebija pazudušas. Viņš grasījās doties uz citu valsti studentu vasaras darba programmas ietvaros, pirms tam mēs satikāmies, es viņam pasniedzu atvadu dāvaniņu, mēs staigājām pa Vecrīgu, runājāmies, iegājām kafejnīcā un vienubrīd viņš man pateica "tu mani beidz nost". lai slēptu satraukumu teicu, ka jau ir vēls un laiks doties mājās. Kad izgājām no kafejnīcas, viņš man teica, ka tā vasara esot bijusi "best ever". Man vēderā trakoja tauriņu spiets, likās, vēl mazliet... Mēs sēdējām pieturā un kādā brīdī, kad mūsu sejas bija tuvu, es nenovaldīju sevi un gandrīz viņu noskūpstīju. Viņš pajautāja, vai man liekoties, ka viņam esot viegli sevi novaldīt, kad viņš ir man blakus. Un tad teica, ka viņš esot domājis, kas ir mīlestība, bet viņš negribot šos vārdus kādam teikt, kamēr nebūs sapratis, kas ir mīlestība. Viņš esot mēģinājis saprast, kādas ir mūsu attiecības, ka mēs to izlemsim, kad viņš atgriezīsies.
Es baidījos cerēt un tomēr cerēju ļoti, ļoti.
Viņš man piezvanīja no lidostas, kur gaidīja pārsēšanos - tāpat vien, parunāties. Viņš man zvanīja, un mēs runājāmies, līdz viņa rēķins par zvaniem pārsniedza limitu un viņam atslēdza telefonu. Tad es pirku starptautisko zvanu kartes un zvanīju viņam, cēlos naktī (laika starpības dēļ) un gāju uz tuvāko telefona būdiņu. Manī atkal bija cerības, dzirksteļu spiets vēderā un lidojums.
Mēs arī sarakstījāmies, lai gan viņam tur nebija daudz iespēju tikt pie datora (un man tāpat). Kādudien viņš man uzrakstīja, vai es spēju viņam piedot un vai mēs varam atkal būt kopā. Manī plosījās tādas emocijas, tomēr spēju savam sajūsminātajam Jā! piemetināt, vai viņš to ir apdomājis un patiesi vēlas. Vienā no vēstulītēm es viņu paķircināju, atradu, kā raksta "Es Tevi mīlu" citās valodās un vienā no tām viņam šo frāzi uzrakstīju. Viņš atbildēja tāpat. Reiz mums bija domstarpības par kādu jautājumu, es pat neatceros, kādā formā to uzrakstīju, vien atceros atbildi "Es mīlu tevi un vēlos būt ar tevi, lai kādi būtu tavi uzskati". Man likās, ka tagad viss beidzot būs. Ticēju, ka viņš nekad to bez pārliecības nerakstītu. Visu atlikušo vasaru lidoju kā spārnos, skaitīju dienas un sapņoju, cerēju.
Kad viņš atgriezās, es biju lidostā sagaidīt (tā bijām sarunājuši) un viņš mani iepazīstināja ar savu ģimeni un vēlāk arī dažiem draugiem. Tonakt pirmo reizi paliku pie viņa (viņš dzīvoja ar mammu un māsu). Sarunājām kopīgi aizbraukt pavadīt kaut kur nedēļas nogali.
Es laikam jutu, ka kaut kas nav tā. tajā naktī viesnīcā man gribējās viņu pamodināt un lūgt, lai nekad vairs mani tā nesāpina, bet es sevi savaldīju un to nedarīju. Es saritinājos tālākajā gultas malā, jo jutu, ka viņš mani nemeklē miegā. No rīta viņš gribēja atgriezties agri. Starp mums jau bija iezadzies klusums, varēja just svešumu. Viņš aizveda mani mājās un teica, ka mums vajadzētu piebremzēt. Un lai es viņam piezvanu kaut kad.
Pēc nedēļas mēs satikāmies, lai pieliktu punktu. Es pati viņu pamudināju, jo šī neziņa un satraukums mani mocīja. Es nolēmu, ka “labāk šausmīgas beigas, nevis nebeidzamas šausmas”. Kad sāku sarunu, viņš atzina, ka no svešuma daudz kas šķiet citādi, un pajautāja, vai mēs varam palikt tikai draugi. Es piekritu, centos neizrādīt, ka man sāp, iekšā man bija asaras, bet es centos smaidīt. Uz atvadām viņš mani apskāva un nočukstēja, ka es esmu lieliska.
Dziļi sevī es apsolīju, ka vairs nekad viņš manā dzīvē neatgriezīsies. Jā, es biju vāja, ilgu laiku turpinājās "draudzība", taču es novilku iekšēju barjeru, kurai pāri viņu vairs nelaidu. Bija laiks, kad likās, ka tiešām esam draugi, likās, ka esmu tikusi pāri savām jūtām. Viņš ir interesants cilvēks, ar viņu ir patīkami sarunāties, man bija sajūta, ka esam citā veidā tuvi, varēju viņam palūgt palīdzību un viņš tiešām palīdzēja. Taču pamazām es apjautu, ka "draudzība" no viņa puses ir vainas apziņas diktēta, ka tikšanās reizes ierosinu es, saraksti uzsāku es. Nolēmu valdīt sevi un klusēt, ka pietiks likt viņam maksāt par pagātnes kļūdām, pienācis laiks doties tālāk. Tā starp mums iestājās klusums.
Es esmu pateicīga savai pirmajai mīlestībai par mācību stundām, ko tā man devusi. Gribu cerēt, ka tagad mazāk meloju sev un labāk pazīstu cilvēkus, arī sevi. Tam man bijušas vēl dažas mācību stundas, bet tas jau ir cits stāsts.