Intrigas darbā

elzaelza
Uzjautāšana par filmu vai grāmatu jau nav nekas privāts, bet tā izmisīgā viņas vēlme uzsākt privātas sarunas, pieķerties pie jebkura ārpus darba tematikas izmesta vārda. Ja saku citai kolēģei, ka man vajag jaunas kurpes, tā šī tūlīt būs pa vidu ar norādēm un monologiem par labākajiem Rīgas apavu veikaliem. Un pēc dažām dienās prasīs ,,atskaiti'' vai šajos veikalos biju. Vēl īsti mēnesi viņa nav nostrādājusi, kas būs vēlāk.

Nezinu, es arī strādāju sieviešu kolektīvā, bet mums tiešām tādas lietas nenotiek, vispār viena par otru nerunājam, bet diezgan daudz zinām viena par otras dzīvēm, citreiz viena otrai pat dažādus padomus ar bērniem jautā un tā (nu ne es).
Kad strādāju veikalā, tad gan bieži bija visādas aprunāšanas, intrigas utt.

Ir arī atšķirība starp to, ko katrs uzskata par baumošanu un intrigām.

Ir viena patiesība
Jo mazāk kādam par sevi un savu ģimeni stāstīsi un dalīsies iespaidos, jo mazāk būs problēmu.
Jo mazāk, vai necik informācijas par sevi un saviem tuvajiem būs FB, instg, un citur, jo mazāk būs intrigu un problēmu nākotnē.
Ja gribās ar kādu padalīties un būst emocionali atvērtam, tad gatavojies cīņai ar aprunātājiem, kam nebūs gala. Sabiedrība 90% ir divkosīga un skaudīga.
Labāk būt noslēgtam un nerunīgam ar "biezu ādu", būs mazāk problēmu.

Par laimi, esmu introverts cilvēks un man darbā parasti tuvas attiecības izveidot nesanāk. Es parasti esmu laipna, bet cenšos baigi neiedraudzēties, lai pēc tam nav problēmu runāt par profesionālām lietām. Vienreiz gan tādu kļūdu pieļāvu un nedaudz vairāk "sadraudzējos" ar vienu kolēģi. Nē, par draudzeni viņu nesaucu, un arī intuīcija teica priekšā, ka no šīs meitenes labāk turēties pa gabalu, bet tomēr turpināju ar viņu regulāri iet pusdienās un runāt par privātām lietām. Beigās viņa apvainojās par kaut ko nesaprotamu, pašas izdomātu, un izvērtās skandāls, par kuru pēc tam zināja viss uzņēmums. Pēc tam mēs vispār nesarunājāmies, un pat lietas darba sakarā tika risinātas caur trešo personu. Vispār man slikti metas no tukšpaurainām baumotājām un drama queen.

Jebkurā darba vietā būs intrigas. Iepriekš strādājusi sieviešu kolektīvā, kur acīs smaidīja, bet aiz muguras aprunāja kā vien prata. Likās interesanti, kā var satiekoties ķerties ap kaklu un smaidīt viena otrai acīs, ja labi zin, ka abas viena otru ir aprunājušas, bet nu tā nebija mana darīšana. Nevienu neaprunāju un centos arī tās baumas/aprunāšanu ignorēt, nomainot tēmu vai ja tēmas maiņa neizdodas, vnk māju ar galvu un atbildēju "skaidrs". Bija ļoti patīkami, man aizejot no darba, dzirdēt, ka es vienīgā nācu uz darbu darīt darbu, nevis kādu aprunāt un iesaistīties intrigās. Arī darba vadītāja to bija pamanījusi un uzsvēra.

Think
Man skolā bija viss klases kolektīvs šitāds kā tā meitene. Man tur ikviens tāds bija. Tie, kas to nedarīja līdzi bija izstumtie.

Man skolā bija viss klases kolektīvs šitāds kā tā meitene. Man tur ikviens tāds bija. Tie, kas to nedarīja līdzi bija izstumtie.

Artemisia30, šausmas, neapskaužu. Man reāli no viņas bija bail.

Think
Es Tev saku. Man ir izšķirstpēja labā līmenī uz tādiem cilvēkiem jau pēc runas stila, kur nu vēl brāļoties ar tādiem.
Jā tie mūždien skolā dien dienā vienam otra kūdīšana, un kad notika kāds atgadījums, viens otru apmeloja.
Tagad atcerējos, man par loterijas biļeti šitā bija. Tur bija vai nu 6, vai 9. Un, tad tā meitene pieprasīja apmainīt to balvu. Es iespītējos un nepiekritu. Speciāli. Beigās apmeloja visa kolektīva priekšā. Šis ir tikai viens no piemēriem.

Man skolā bija viss klases kolektīvs šitāds kā tā meitene. Man tur ikviens tāds bija. Tie, kas to nedarīja līdzi bija izstumtie.

Same here. Man arī pamatskolas gados klasē bija tādi cilvēki un, līdz ar to, klase bija sadalījusies divās daļās. Tie, kuri citus aprunāja, regulāri baumoja un tenkoja, bija savā paspārnē paņēmuši tos, kuri, lai arī paši netenkoja un neaprunāja, baidījās tikt izstumti, tāpēc smējās kopā ar visiem. Un tad otra grupa bija tādi kā es, kuriem riebās visa tā tenkošana, citu aprunāšana. Lieki piebilst, ka biju izstumtā un, līdz ar to, objekts par kuru smieties un regulāri ņirgāties tiem, kuri aprunāja. Plus vēl tas, ka man bija atšķirīgs ģērbšanās stils, tāpēc tas tikai kalpoja par vēl vienu iemeslu, lai par mani smietos un aprunātu, izdomājot tik debilas un stulbas lietas no kurām it neviena neatbilda patiesībai. Bet nekas - izturēju! Tāpēc, arī tagad, kad jau esmu pieaugusi, mūžīgi saglabāšu savu mugurkaulu un nekad nedarīšu to, ko nevēlos, tikai tāpēc, lai tiktu pieņemta kādā barā vai kolektīvā. Jā, būt par balto zvirbuli nav viegli un nākas sev aiz muguras dzirdēt visdažādākās baumas, klačas un intrigas, taču tomēr tas ir tā vērts, ja gribi būt normāls, adekvāts cilvēks, ne prasta klaču bāba.

Emilie.
Es savu klasi parasti raksturoju tā, ka ikkars gribēja būt tas sūda malējs!!! Bet vairāk raksturotu to, kā tas ir no miesta bezdarbības un garlaicīgās dzīves. :-D

Iepriekš darbā bija. Tagad sēžu kabinetā ar vīriešiem un neviens nevienu neaprunā. Pusdienas laikā vai 14.00 dzerot kafiju ar sieviešu kartas kolēģēm no cita kabineta, arī nav nekādas intrigas un aprunāšanas. Un par to man ir tik liels prieks un miers :) Jūtos ļoti labi savā darba vietā. :)

Vai esat saskārušās ar intrigām, baumošanu darba vietā? Strādāju sieviešu kolektīvā, kam raksturīgas intrigas, baumas, faktu izdomāšana un izplatīšana. Acu priekšā smaida un ir laipnas, bet aiz muguras viena par otro ķengājas. Es neatbalstu šādas darbības, jo uzskatu, ka cilvēks uz darbu dodas strādāt un pelnīt naudu. Cenšos pastāvēt ārpus tā visa, bet arī tad bieži saskaros ar to, ka manis teiktais tiek "apcakots" un "palaists tautās" citā formā. Kā pastāvēt ārpus šī visa cirka? Apbrīnoju cilvēkus, kuri vienmēr ir pozitīvi un nekas tos nespēj izsist no sliedēm. Kāda ir jūsu pieredze?

Ou, jā... Ikdiena! :D Tieši tāpēc cenšos vienmēr minimāli par sevi stāstīt. No malas varbūt šķiet, ka esmu noslēgta vai klusa, bet es vienkārši nevēlos tajā visā piedalīties. Mums arī ļoti bieži mainās darbinieki, tāpēc jauniņos vienmēr aprunā, u.t.t. Kas ar kādu mašīnu brauc, kam tā pieder, kādas drēbes mugurā, un visu iespējamo. Un skaitās it kā nopietna iestāde... :D Godīgi sakot, man tas riebjas. Man darbā diviem cilvēkiem jāstāsta kas vairāk par sevi (neder īsas un virspusējas atbildes), jo ar tām personām ir cieši saistīts darbs, un tāpēc svarīgi zināt, kas un kā, lai varam rēķināties viens ar otru. Bet, nu... Zinu, ka viņām var uzticēties, un jebkurā gadījumā - būs manā pusē (pieredze ir :D).
Es vienmēr cenšos uz visu skatīties ar viedokli un uzskatu, ka man nevienam nekas nav jāierāda, un tikai es dzīvoju savu dzīvi. Kā tajā teicienā - es atbildu par to, ko pasaku, nevis par to, kā Tu to saproti.