Intrigas darbā

Zinu, ka ir kolēģe, kura mani aprunā. Noteikti gan jau vel kāds, jo amats tāds, ka visi mani zin. Neesmu balta un pūkaina, arī mēdzu pasmīkņāt par 2 kolēģēm. Bet kopumā ļoti labs kolektīvs, man ir daži kolēģi ar kuriem izveidojusies ciešāka draudzība. Bet tā, tiešām, ļoti,ļoti laba kompānija, visi savējie :)

Ejot prom no tāda darba , visām iesaku pie reizes katrai acīs pateikt visu , ko domā

Labāk pa kluso "piemest" narkotikas un ziņot policijai.

mums bija "uzdevums" vienam otru apstiprināt FB, jo lūk tas bija draudzīgi.

Normāls "uzdevums". :-D Vispār FB = Privātā dzīve. Es šajā situācijā(ja tomēr priekšniecībai nu ļoti gribētos) "uzceptu" jaunu FB profilu, tur visus apstiprinātu un aizmirstu par to profilu.

Mans risinājums - citus kolēģus neaprunāt, nestāstīt kolēģiem, ko es domāju par vienu vai par otru kolēģi, ar klačotājiem ieturēt tīri formālas attiecības, ar normālajiem kolēģiem - draudzīgas, bet nu gluži par savām intīmajām problēmām neiešu stāstīt.

Šis te man lika atcerēties vienu manu ex kolēģi, kurai bija ap 40 un dažreiz ierodoties darbā varēja godīgi un atklāti pateikt ka viņai šodien "nestāv" uz darbu, nu neko neslēpa no sabiedrības. :-D
.
Mjā, saprotu ka strādāt tīrā sieviešu kolektīvā ir murgs un elle. Labi ka vīriešu kolektīvos aprunāšana ir reta parādība.

Nav darba – nav problēmu :D

Nav darba – nav problēmu

pēc tavām "palīdziet-kā-izšņaukt-degunu" tipa tēmām tā gluži vis nepateiksi.

Nekad nav bijis tads kolektivs, kura butu lielas intrigas un klacas.
Paslaik darba ir viriesu parsvars, protams, ir kaut kadas ieksejas lietas, kad kadam kadreiz kaut kas nepatik vai ir kads konflikts, bet tada naidiguma darba atmosfera noteikti nav.
Man patik parunaties ar kolegiem, neko baigi neslepju, bet visiem detalas ari nestastu. Par privato dzivi runa ka kurs, lielos vilcienos par visiem viss ir skaidrs. Ir kads , kas pastasta vairak, kads kas mazak. Vienmer esmu vadijusies pec principa, ka izjautat par privato dzivi ir loti nepieklajigi. Man pat ir draudzenes, kuram daudz neko nejautaju. Ja pastasta pasas- labi, ja ne , tad ne. Detalas nelienu.
Bet pajautat kolegiem par brivdienu planiem / pagajuso weekendu man liekas pilnigi normali. Un katrs atbild pec izveles.

Es tagad domaaju-kas mums buutu nepieklaigi prasiit -viena lieta noteikti naudas lietas,cik kurs pelna , un otra -neviens nekad neprasa gadus!:-D

Pats zinu kā ir kad neizveidojas nekāds kontakts ar kolēģiem un kad izveidojas loti labs, kad gribas stāstīt gandrīz visu.
Iepriekšēja darba ar divām kolēģēm ātri sapratu ka nav par ko runāt un bieži bija tā, kad sanāca strādāt kopā vai nu vispār nesarunājāmies vai tikai par darbu saistītām lietām, bet ar vienu citu kolēģi runājām par visu-filmām, mūziku, tv šoviem, nodirsām debīlus klientus utt. un tas bija tik forši (l)
ka viņai šodien "nestāv" uz darbu, nu neko neslēpa no sabiedrības.
ja vina bija smuka, tad pienemu ka no vinas mutes tas varēja izklausīties pat seksīgi :-D

ja vina bija smuka

Nu, man uz viņu arī nestāvēja, fotomodele viņa točno nebija. :-P

Esmu strādājusi gan vīriešu, gan sieviešu kolektīvos un abos bija gan klačas, gan baumas. Neesmu gan piedzīvojusi tādas izteikti otram kaitējušas baumas, kas var novest pie atlaišanas, bet citādi neuzskatu pļāpas pat par kaut ko izteikti negatīvu, vajag, protams, izvērtēt, kas par klačām.
Pirmajā pilna laika darba vietā piedzīvoju izteiktu sākotnēju kolēģu nepatiku, kas bija radusies (kā vēlāk uzzināju) ne dēļ manis personīgi, bet dēļ tā, ka jauns cilvēks vispār tika pieņemts. Vajadzēja iemācīties savākt ap sevi līdzīgus “izstumtos”, uzaudzēt biezāku ādu un iemācīties pielāgoties situācijai. Beigu beigās - ļoti laba pieredze.
Lai arī visam ir savas robežas (ticu, ka dažas darba vides var būt izteikti negatīvas), uzskatu, ka liela daļa cilvēku tomēr ir diezgan OK, un jāizvērtē, kur ir vērts “cīnīties”, kur nē kolektīvā. Man arī nav problēmas papļāpāt ar kolēģiem, jo tas var radīt draudzīgu atmosfēru.
P.S. Savā ziņā piekrītu Rīdziniecei - diez vai paši/paśas esam staigājoši eņģeļi zemes virsū un visi pārējie - ļaunās čūskas.

Strādāju kolektīvā, kurā ~40% sieviešu, ~60% vīriešu. Un mums nav ne intrigas, ne baumošanas, ne aprunāšanas aiz muguras. Vienīgās runas, kuras par baumām varētu nodēvēt, ir - kurš iesniedzis atlūgumu, kurš ies prom, kuru vadība pierunājusi palikt, t.i. - tīri darba lietu līmenī. Kolēģi draudzīgi, bet privātu lietu detaļas neapspriež lielākās kompānijās, varbūt ar kādu atsevišķu tuvu kolēģi apspriež privāti. Man darbā ir tiešām ļoti forši kolēģi, bet neviens nav tik tuvs, lai es stāstītu savas intīmās dzīves detaļas.
Ja nepatīk baumošana un intrigas darba vietā tad, pirmkārt, jāsāk katram pašam ar sevi. Jo baumu/intrigu tīkli veidojas tad, ja ir, kas to padod tālāk.

Mums ir vēl augstāks līmenis intrigu līmenī :-D Darba devēja pati ir mēģinājusi sarīdīt kolektīvu savā starpā. Vienam stāsta, kāds viņš ir idiots, bet tas tur redziet tāds izcils darbinieks. Aiziet pie tā izcilā darbinieka un stāsta, kāds idiots ir izcils darbinieks, būtu ko pamācīties.
Citādi mikro vidē draudzīgs, bet es to vienmēr esmu norakstījusi uz to, ka sieviešu maz. Lai gan par privāto dzīvi arī vīrieši mīl pabaumot, tas gan. Tikai tas parasti nav tik indīgi kā sievietēm.

Smaga tēma. :-D sen atpakaļ mani atlaida no darba tikai tāpēc, ka neiepatikos meitenei, kas bija pielīdusi priekšniecībai un lūk viņa sastāstija par mani brīnumu lietas;-) lai gan ar pārējo kolektīvu bija izveidojies labs kontakts un neviens nevarēja saprast par ko tieši mani atlaiž :-D
Bet ļaunu prātu uz nevienu neturu, viss jau sen ir aizmirsts,

Iepriekšējā darbā mazā kolektīvā (4 cilvēki) es biju vienīgā sieviete, bet viens vīrietis, starp citu, ar ģimeni un bērniem, bija nu tāaaaads intrigants! Mums bija gabaldarbs, kur par katru vienību vienojas atsevišķi, tad nu tam kolēģim vienmēr likās, ka viņam maksā pārāk maz, vienmēr kaulējās (kas nav nepareizi), bet viņam bija nelāga īpašība mēģināt noskaidrot, cik maksā klients, un tad diskutēt, ka redz, tu man piedāvāji 30% no tās summas, vēl 10% aiziet tam un tam, vēl 10% tam, es jau nu neuzskatu, ka tev par to un to pienākas tur 25% no tās summas, ko maksā klients, es uzskatu, ka tu man vari maksāt 40% nevis 30%, utt., un tādas diskusijas bija pilnīgi katru reizi. Tāpēc viņam tika piekodināts neteikt, par kādām summām noslēgts līgums ar klientu.
*
Nu lūk, bet tas vēl nebūtu nekas tāds, ko viņš darīja - viņš nāca uz darbu vēlu vakarā, kad neviena cita nebija, aizrakās līdz grāmatvedības mapēm, apskatījās, par kādām summām izrakstīti rēķini, un nākamajā dienā saka priekšniekam: klau, es zinu, ka SIA X ir samaksājis tik un tik (līdz centam), es uzskatu, ka man pienākas summa x! Priekšnieks jautā: a kā zini? Uz ko kolēģis atbild: Man Daenerys1 pateica! Un es kā muļķe dabūju skaidroties ar vadību par to. Manuprāt, nav smuki, īpaši no vīrieša.

Daenerys1,
Vāks, cik cūcīgi. Tas esot vīrietis:-/

ziemina, par laimi vadība viņu zina, tā teikt, "kā raibu suni" un uzreiz noticēja man, problēmu nebija, tikai tik daudz, cik skaidrošanās. Bet nu ja agrāk mums bija OK attiecības, tik zināju, ka viņš tāds slidens tips, tad pēc tā gadījuma man ir 0 cieņas pret viņu.

Manā kolektīvā - the same. Baumošana utt.
Bet es ieslēdzu IGNOR un par sevi neko daudz nestāstu. Kā arī nedalos brīvdienu piedzīvojumos. Nav jāzin un viss. Jo pirmkārt , ja pastāstīsi - Tevi nolīdzinās līdz ar zemi '' kā Tu tā varēji?'' bezmazvai. Otrkārt, baumas. Nē, paldies!
Kas attiecās uz facebook u.c. - kolēģu man draugu lokā nav. Neapstiprinu. Ignorēju.
Bija pāris cilvēki sākotnēji, bet sapratu ka nu -NEBŪS. Un izdzēsu. Vienalga ko domā.

Lai no tā izvairītos, nevajag par sevi neko stāstīt. Es tieši tā daru un par mani ir priekšstats, ka privātā dzīve nav, ir tikai darbs un mājas.

+++
Kaut par to sievietes arī sāk baumot un izgudrot savus stāstus.
Visos bābu kolektīvos būs intrigas un klačas. Tālāk paša izvēle - ignorēt vai iesaistīties.
Piemēram, manā vecajā kolektīvā es zināju ko runā par mani, man izstāstīja, bet es ignorēju. Info uzņēmu un viss.

Cik daudzām te nejauki kolektīvi! Palasot šo, savējais liekas tik nekaitīgs. Mums ir tā, ka ir divējādi cilvēki-kam patīk intrigas un klačas un kam nē, tie, kam patīk, iztiek ar sevi un otru daļu it kā iekšā daudz nejauc. Man ļoti nepatīk runāt par jebkādām privātām lietām darbā, to varu runāt tikai ar pašiem tuvākajiem kolēģiem. Arī privāto telefona nr. cenšos nevienam nedot.
Tagad atnāca viena jauna, ar kuru ikdienā jākontaktējas un kura man šausmīgi nepatīk, jaucas iekšā visās sarunās, par visu ko izprašņā, piemēram, ja pasaka, ka brīvdienās lasīta grāmata vai noskatīta filma, tad- kāda, par ko, ko vēl lasi/skaties, sāk dot padomus ko man lasīt un skatīties.

Gudrs vīrs reiz teica, ka mēs stāvot virs žurku skrējiena un hierarhijas nevis ārpus tās, ja darām to savas izvēles vadīti. Izdari no tā secinājumus. No savas pieredzes varu norādīt, ka, lai cik sociāli un draudzīgi kolēģi kolektīvā nebūtu, ja to sniegums uzņēmumam nenesis plusus, tos vienmēr palūdza amatu atstāt; turpretim, ja darbam pastāvīgi ir pieklājīgs rezultāts, tad sociālajā pusē bijusi diezgan liela vieta bezkaunībai bez vērā ņemamām konsekvencēm.

Tagad atnāca viena jauna, ar kuru ikdienā jākontaktējas un kura man šausmīgi nepatīk, jaucas iekšā visās sarunās, par visu ko izprašņā, piemēram, ja pasaka, ka brīvdienās lasīta grāmata vai noskatīta filma, tad- kāda, par ko, ko vēl lasi/skaties, sāk dot padomus ko man lasīt un skatīties.

normāls jautājums , kas tur tik privāts .
Drīzāk liekas , ka problēma ir šajā "kura man šausmīgi nepatīk" nevis , ka uzjautā par gramatām un iesaka kaut ko . :-|