No vienas puses, es pilnīgi piekrītu argumentam - mātes nauda, mātes māja, māte pasūta mūziku. Tur neredzu neko nepareizu, tā tas dzīvē ir iekārtots un tā tām jābūt.
Bet no otras puses. Esmu izjutusi emocionālo vardarbību no vecākiem. Es zinu, kā tas ir, kad izlūdzies, lai nopērk elementāras lietas, piemēram, ziemas zābakus, un tad aiziet - vot es tev ziemas zābakus, bet tu man nepalīdzi puķes stādīt, es tev ziemas zābakus, bet tev atkal sešinieks sportā, es tev ziemas zābakus, bet tu manu māsīcu vārda dienā neapsveici, un tā uz riņķi un uz riņķi. Par katru nopirkto, atvainojos, sū***, esi parādā nezin ko un nezin cik. Mani šantažēja ar pirmās nepieciešamības lietām - drēbēm, zālēm, vitamīniem. Reizēm man bija sajūta, ka man riebj, speciāli nopērkot tieši tādas drēbes, kādas man izteikti riebjas, lai gan teicu, ka man nepatīk. Utt. Plus uz mani izlādējās - bija smaga darba diena, nepatikšanas darbā, uz kolēģiem izlādēties nevar, bet var izlādēties uz meitas, sarīkot mājās histēriju par ne tur noliktu krūzīti, izbļauties, izārdīties, tā teikt, "atlaist". Būtībā mani raustīja kā lelli pēc viņas iedomātā scenārija. Kad man konkrēti brauca jumts, man pirka nervu zāles un spieda dzert, lai es nepsihoju, lai psihot varētu tikai viņa.
*
Teikšu, ka 19 gadu vecumā, pie pirmās iespējas, es pārcēlos uz kopmītnēm, kur nodzīvoju 4 gadus. Jā, bija grūti, bet bija vieglāk nekā pie mammas. No 19 gadiem es studēju un strādāju kā negudra, strādāju pat pa naktīm, lai tikai nopelnītu pēc iespējas vairāk, lai tikai iegūtu finansiālu neatkarību un lai mani nešantažē par katru sīkumu un neskalo smadzenes. Principā 21 gada vecumā es biju ieguvusi finansiālu neatkarību, 23 gados pabeidzu bakalauru; bija ļoti grūti, bet ne tik grūti kā ar mammu.
*
Kāds ir rezultāts šobrīd, kad es esmu jau pieaugusi? Mums nav kontakta un mammu es nemīlu, man nav absolūti nekādas emocionālās piesaistes. Tas nav aiz spīta, bet es vienkārši šo cilvēku nesaprotu un nespēju mīlēt. Esmu ļoti pateicīga par materiālu atbalstu, ja kādreiz mammai būs nepieciešama finansiāla palīdzība, no manas puses viņa to vienmēr saņems, bet es to izjūtu kā tādu parādu bankai. Es nekad viņu nekopšu, es nekad nesēdēšu pie viņas gultas, es nespēju just kaut kādas emocijas vai žēlumu. Bet viņa taču kādreiz arī būs veca. Un es visu laiku domāju, vai vecāki, kuri uzvedas līdzīgi, to apzinās vai nē.
202
