Attiecības ar māti...

Kur tu to dzīves skolu gūsti?

Ja tiešām tā ir tā pati Dūja, tad man skaidrs, kas to bravūru iemācijis. Tur nav jēgas - top nākamais sociopāts.

Alexxa, problēmas ir no abām pusēm un dramatismu es neaizsāku. Un vairums tomēr domā racionāli, ko palaidi garām ar savām banālajām frāzēm, bet tas jau nekas - jābūt muļķim, lai domātu, ka to šādi pasniegt un padarīt nevar jebkurš, īpaši jau jaunā vecumā pēc šķiršanās. Tā kā vari braukt virsū tālāk, man tas pilnīgi neinteresē.

Kur nu bez tevis un tavām izdomām par ''lielajām'' tantēm un ''mazajām'' tantēm.

Un nevajag uzskatīt, ka tikai jums tā ir bijis un tai un tai jau noteikti nekas nav bijis, jo atšķir graudus no pelavām.

Mīlīt, Tu neko neatšķir, tur jau tā lieta. Tava attieksme ir tieši tāda - ja nav galējā dramatisma, tad nav arī problēmas. Ja Tev tas būtu bijis, redzētu arī to, ko redzu ne tikai es, bet daudzas citas. Turklāt - ne jau dumjais un dramatizējošais foruma lietotāju kontingents, kas visur bāžas (Nu, kā Tu - kur saprot, kur ne, bet visur klāt ar savām pelavām). Beidz vēl vairāk pataisīt sevi par muļķi.

Kārtējā diskusija, kurā vidusskolniece macaw aka duujaa mēģina citām lielām tantēm pierādīt, ka viņas neko no dzīves nesajēdz, toties VIŅA gan visu saprot :-D Kur tu to dzīves skolu gūsti? Pa pasauli sadzirdētajā? Vai delfus lasi? :-D

Ir gana cilvēku, kuri nepaudīs savu pieredzes stāstu, bet būsim loģiskas un zināsim, ka tas nenorāda uz kaut kādām aiz galiem pievilktām teorijām un lietām.

Es arī redzu un varu izdomāt visu ko, lai saliktu kopā - gan no savas pieredzes, gan no draudzenes pieredzes - tā kā nevajag dramatizēt. Un nevajag uzskatīt, ka tikai jums tā ir bijis un tai un tai jau noteikti nekas nav bijis, jo atšķir graudus no pelavām.

Daudzas lietas, faktiski visas, pilnīgi noteikti nav salīdzināmas ar autores rakstīto.

Mēs, kam tā ir bijis, redzam to, ko raksta autore. Mēs tikai pieliekam klāt vēl papildus no savas pieredzes. Priecājies, ka Tev tā nav un beidz gvelzt glupības par to, ko nezini.

Mana mamma nespēj pieņemt to,ka es eju pie manikīra. Piķis nav problēma. Saka - ko tu nepērc jaunu dzīvokli ? Es - nav man tik daudz naudas šobrīd. Viņa - aaaha nagiem gan ir nauda! :D Nu apmēram tā :D

Es ar mammu kontaktējos, jo viņa man neko tik drausmīgi briesmīgu nav izdarījusi (piemēram, vienai paziņai māte bērnībā salauza degunu), es neesmu sista vai seksuāli izmantota, nu tā. Tāpat man nebija tik traki kā te dažām - man pirka gan zābakus, gan mācību līdzekļus (vienai draudzenei mamma nepirka pildspalvas), tikai par visu lika justies šausmīgi vainīgai. Ka dzīvi sabojāju, ka dārgi izmaksāju, ka neesmu pelnījusi kaut kādu lietu, kas man nopirkta, ka esmu tāda pati kā tēvs, utt. Un jā, es arī līdz 7 gadu vecumam nedzīvoju kopā ar mammu, bet gan ar citiem radiem, ar tiem gan ir normālas attiecības. Proti, es neredzu jēgu taisīt drāmu un nekontaktēties, necelt telefonu, pēc tam skaidroties ar visiem radiem pa perimetru, kāpēc nerunāju, kāda es nepateicīga, utt., utjpr.
*
Bet tas kontakts mums ir tāds... nekāds. Es neko par sevi nestāstu, mēs komunicējam no sērijas “kā iet?” “labi” “ko dari?” “neko” “darbā biji?” “biju”... Es nevaru, piemēram, pateikt, ka šodien vārīju biešu zupu, jo tam noteikti sekos kāds stulbs komentārs no sērijas “vajadzēja vairāk burkānus pielikt!” vai "šodien nopirku jaunu tējkannu, jo vecā saplīsa", jo tad būtu "nav ko naudu tērēt!"

Daudzas lietas, faktiski visas, pilnīgi noteikti nav salīdzināmas ar autores rakstīto.

Ja runājam par personīgajām pieredzēm, tad man ir bijis līdzīgi kā Dae rakstīja.
Nemaz nerunājot, ka es savu tēvu nepazinu līdz 1 klases sākšanai. Mana mamma mani arī pameta un es ar viņu kopā nedzīvoju. Dzīvoju pie citiem radiem, kuri bija tādi paši kā mana māte. Atbraucot ciemos viņa tik pajautāja: nu kā pa skolu? Un viss. Es uz skolu staigāju 3 gadus vienos legingos, kuriem pakaļa bija izdilusi, jo paprasot 5 latus tad lai aizietu uz veikalu un nipirktu jaunas, vienmēr sacēla traci. Dabūju pa mizu par to ka prasīju tik mazu naudu lai nopirktu bikses.
Nemaz nerunājot par to ka vienmēr dabūju krāgā no mātes ja nevarēju atrisināt matemātikas uzdevumu, nevarēju apēst ielikto ēdienu, netīšām izgāzu krūzi ar ūdeni.
Mana māte izšķīrās no tēva kad es vēl biju pavisam maza. Alimentus pievāca sev, tēvs skaitīja viņai ar domu lai nopirktu man visu nepieciešamo, bet es staigāju ar caurām biksēm vairākus gadus. Radi pie kuriem es dzīvoju pat nerunāja ar mani. Iedeva ēst kā sunim un viss.
*
18 gados savā dzimšanas dienā es izvācos ar toreizējo puisi sāku dzīvot kopā. Noīrējām istabiņu, kā mums abiem naudas nebija visai daudz. Izšķīrāmies. Man nācās atgriezties pie tiem pašiem radiem. Bet es nesēdēju rokas klēpī salikusi. Es kādu mēnesi pakaucu, un ķēros meklēt nākamo. Un atradu! Puisis ir saprotošs, zin manu situāciju.
Abi bijām tikko skolas pabeiguši, es sāku strādāt, viņš sāka strādāt un kopīgi noīrējām Rīgā dzīvokli. Tagad gan dzīvojam tālu no Rīgas personīgajā dzīvoklī un iet jau pāris gadi kopš esam kopā.
*
Fakts ir tāds, ka pateicoties maniem "labajiem" apstākļiem man pusaudžu gados strauji pazeminājās pašvērtējums un sirgstu ar anxiety. Jo man nervi ir konkrētā čupā no maniem senčiem.
Cenšos sakārtot savu dzīvi un salikt visu pa plauktiņiem.
*
Es ar savu māti kontaktu uzturu. Vienreiz viņa atbrauca pie manis un ar asarām acīs teica "piedod par visu kas bijis" es sēdēju pokerfeisā un teicu jā labi. Patiesībā es nespēju viņai piedot. Nu nespēju! Lai kā es gribētu, bet nespēju. Man vienmēr līdz kapa malai būs rūgtums sirdī par viņas pāridarījumiem.
Viņa domā tā "es atvainojos un viss tagad ir super" nē, nekas nav super un šaubis vai vispār būs.

Jā, šī noteikti ir situācija, kuru nesapratīs tie, kuri nav piedzīvojuši.
Tas, ar ko tu vari sākt, ir elementārs - netērēt naudu papildus vajadzībām, tikai pirmās nepieciešamības lietām kā tamponi, zobupasta, telefona rēķins. Un tev JAU ir brīvi līdzekļi, kurus tērēt dzīvesvietai :)
Es jau teju gadu nekontaktējos ar saviem vecākiem, neuzskatu, ka man ir ģimene. Tikai vecvecāki un oj oj oj kā mana dzīve ir uzlabojusies. Un izejot cauri visam tam, lasu šeit komentārus, ka bērns ir parādā vecākiem, jo dzīvo zem viena jumta.. no kāda vecuma ir pieņemami tā izturēties pret savu bērnu? no 18? no 21? varbūt no 14? Nav ko sēdēt mājās 14 gados, lai iet strādāt vasarā tirgū pārdot zeķes vai saldējumu - par komunālajiem tak jāmaksā visiem. No malas vienkārši absurdi. Bērni ir bērni jebkurā vecumā, nevis, sasniedzot pilngadību, kļūst par kaimiņu, kuru var izkalpināt tikai tādēļ, ka apēda maizes šķēli pa daudz. Mācības apmaksā, jo grib, lai bērnam ir laba nākotne, nevis tāpēc, ka tas ir tāds luksuss (kā ziemas zābaki, piemēram, lai nenosalst kājas) un apgrūtinājums, par kuru tagad jābūt parādā ilgāk kā bankā kredītu nomaksāt.
Savu pagātni cilāt negribās, bet varu tikai ieteikt izvākties un pārtraukt kontaktus. No jebkuras situācijas dzīvē ir izeja!

Man ir līdzīgi kā purrfect raksta. Labprātāk nekontaktējos ar mammu, jo pēdējais strīds bija grandiozs un mani ļoti pazemoja visu radinieku priekšā, nodemontrējot savu varu. To es nezinu vai piedošu, bet ome spiež uz salabšanu. Pateicu nē, jo man tas sāp joprojām un man labāk ir BEZ tāra emocionālā terora.
Arī pie psihoterapeita gāju,lai izprastu sevi, savas attiecības ar radiem un mammu.
Varu privāti aprunāties ar kādu,kam ir līdzīga situācija dzīvē.

21 gadā diez vai to var saukt par pāragri veidojušos vēlmi dzīvot atsevišķi (tad kas notiek ar tiem, kas jau kā 18 tā prom vai vispār izdomā, ka otrā pilsētas galā skola nu būs zelta vērtē), tāpat veidot attiecības (tad jau visi kaut kādā ziņā varam tāpat teikt, ka raujamies prom) izvēlamies dažādu mērķu vadīti, jo vienkārši mums tā gribas, loģiski, ka veidosim ģimeni. Attiecībās grib apliecināties, da puse cilvēku grib, lai vērtējums ceļas. Tāpat kā šeit rakstīja, dzemdēja, lai būtu kur izpaust varu - nu kas par murgiem, it kā saprātīgi cilvēki, bet interpetācija tāda, ka tik padarīt sevi nožēlojamu un visus radus līdz ar to - jautājums var būt par to, kādas pašiem vecākiem bijušas attiecības ar savējiem vecākiem, ko viņi redzējuši, kā bērni attiecas, kāda mijiedarbība, kādi satricinājumi visai ģimenei pagātnē un tagad, vai vecāki ir kā vecāki, vai viņiem ir iespēja savas jūtas paust, kāds par viņiem interesējas utt., nu ne jau dzemdē, lai tik varētu iznīcināt.

Tā ir līdzatkarība.

Tā vienkārši ir. Katrs bērns, kurš dzīvojis šādos apstākļos raujas prom un kad tas notiek jūtas laimīgs. Savukārt varmāka nespēj izpildīt savas vajadzības un pabarot iekšēhos dēmonus, tādēļ tiecas pēc sava upura. Savukārt upurim nostrādā gadiem attīstīts instikts pakļauties. Nevajag sevi mānīt, ka kontakts tiek uzturēts sabiedrībā pieņemto principu sēļ. Viens variants - aizvien esoša vēlme pašapliecināties mātes acīs, otrs variants (parasti izpaužas arī romantiskās attiecībās, draugu starpā) nemācēšana dzīvot bez emocionālas vardarbības - tā, teikt - iztrūkst posms, kurš ir pieņemts kā vienīgais pareizais pašā personībā. Ar otro ir ļoti bīstami, jo daudzi "upuri" pat nenojauš par tādu lietu, jo tā ir "personības" daļa. Tas noved pie krīzes visās jomās. Ļoti bīstami. Tādēļ, apzinot visu ko pati rakstīji - nekavējies, dodies pie kāda speciālista.

Runājot arī par to, ka radus neizvēlas.. :D ko gan darīt, ja tas cilvēks ir tāds, kādus tu normālos apstākļos nicinātu, bet tas tas ir tavs rada gabals, tāpēc tas.. Tā kā būtu jāpieņem? Kamēr vīrs ir prom peļņā, un kamēr bērns mājās, vilkt mājās drauģeļus un turpat, atvainojos, j***ties. Kad šis uzzina par šādām aktivitātēm, dusmoties, ka uzzināja. :D

Macaw
Tas vien, ka meitenei ir pāragri radusies vēlme izlauzties no, itkā, stabilās un mīlestības bagātās vecāku ligzdiņas, norāda uz neveselīgu situāciju mājās. Pēc konkrētās diskusijas saskatu dažādas būtiskas nianses - piemēram, iztrūkstošo vecšku atzinību centusies iegūt attiecībās; mīlestības trūkums ģimenē liek tiekties pēc jaunas ģimenes veidošanas; nespēja patstāvīgi dzīvot rodas pārliecības trūkumā saviem spēkiem. Un tā var turpināt un turpināt.
Tā laikam, ir sabiedrībā ļoti liela problēma - nespēt "lasīt" cilvēkus un viņu darbības neatkarīgi no sevis paša. Tādejādi mēs nonākam pie situācijas, kurā lielais vairums nevis nosoda varmākas, bet tos atbalsta un pat iedrošina. Skumji.

Es tavā vietā skrietu atpakaļ uz kojām. Arī esmu dzīvojusi. Lai arī nav foršākā vieta (lai gan man tā bija foršāka kā mājas) cik tad tur vēl paciesties.
.
Man arī Daenerys1 gadījumi arī bija ikdiena. Dzemdēja, lai būtu kāds, kā priekšā izjust varu. Paprasu naudu paketēm - "Tu man pārāk dārgi izmaksā". Brīvdienā pamostos, sāk bļaut virsū, ka pārāk ilgi guļu, bija jāceļas ātrāk māju kārtot. Un te nelīdzēja vienkārši sākt kārtot, bet vajadzēja vienkārši pabļaut virsū, cik nepateicīga, neapdomīga, stulba, ka nevarēju laicīgi pamosties un pati iedomāties. Nerimās, kamēr nenoveda līdz asarām. Un tā mūžīgā likšana justies vainīgai, un kā nekas netiek darīts pareizi. Es reāli šobrīd apsveru domu iet pie psihoterapeita, tas pat šobrīd tik ļoti traucē dzīvot. Ja kāds uz to, ko esmu pateikusi, reaģē ne tā, kā es gaidīju, man uzreiz ir 'piedod, kas ir ne tā, es atvainojos, piedod', jo bija pierasts, ka viss, kas tiek darīts, ir nepareizi. Mūžīgie "mammīt, piedod, es tā vairs nedarīšu, ko es izdarīju ne tā" kamēr vēl biju mazs bērns un pretī "par vēlu atvainoties". Kad sāku tikties ar draugu, viņš man apjucis jautāja, kāpēc es tik ļoti atvainojos un domāju, vai daru pareizi. Man reāli tajā mājā dzīvojot bija tāda depresija, pēc skolas davaj mājās, ne pie kādiem draugiem neiesi, un viņa ņēma datorpeli līdzi uz darbu, wtf. Es saslimstu, mani ieliek slimnīcā, ar vīru un pusmāsu brauc ceļojumā, es to uzzinu no cita radinieka. Labi, ko te pārcilāt piemērus, bet tas, kas mani tagad grauž no iekšienes, ir tas, ka tad, kad es sāku strādāt un man vairs neko no viņas nevajadzēja, laikam to saprata, attieksme mainījās, sāk zvanīt, apjautāties, kkur aicināt, un.. Es to negribēju, man tas nebija vajadzīgs, bet man prātā likās, ka nu ok, uzturēsim virspusēji smukas attiecības un viss. Nē man tas kontakts nepieciešams, ne kas, bet nu, sabiedrības acīs vajag, jo kā tad tā, kā var būt sliktas attiecības ar māti. Mhm, izdomā turpināt savas scēnas, vienā dienā atrakstot "kāpēc tu man nezvani", kā man tas besī, tāpēc ka esmu darbā un tas, kuram vajag, tas arī zvana, dritvaikociņ. Un šī tagad tik ļoti apvainojusies, neraksta, nezvana pāris mēnešus, nu es arī ne, bet tāds.. Ko tu turpini savu psiholoģisko teroru, ne jau man tas kontakts vajadzīgs. Riebjās tā sajūta tagad, tā cenšanās likt justies vainīgai, un tas, kā tas izskatās sabiedrības priekšā, kas ir tik ļoti nepareiza domāšana. Skatos uz drauga attiecībām ar ģimeni un baidos no tā, ko padomās viņa vecāki, jo var padomāt, ka jā, māte tirāns, bet var padomāt, ka es stulbs cilvēks. Viņi arī vēl mani nav iepazinuši, jo parasti esmu visai klusa.. Cilvēki ir dažādi, bet arī ja esi introverts, tu vari būt pašpārliecināts, bet man no tā nav ne grama, un šo nespēju komunicēt es noveļu uz bērnību, kad sēdēju istabā raudot par to, cik es slikta.