Attiecības ar māti...

202

Reģ: 12.06.2012

Sveikas!
Pirms kāda laika rakstīju par šķiršanos ar puisi. Tur nekas nav mainījies. Pārvācos atpakaļ pie vecākiem. Bet te arī nekas nav mainījies. Šodien sirds ir tik pilna. Jau pirmajās dienās, esot atpakaļ, sapratu, ka māte atkal grib, ka dancoju pēc viņas stabules un esmu pelnrušķīte. Viņa man liek justies vainīgai par neko. Ja es viņai pasaku, kā es jūtos un ka man nepatīk viņas attieksme, viņa tikai pretī saka savu - jā vot tu jūties, a kā es jūtos tas visiem vienalga, man vienmēr viss visiem jādara bla bla bla. Bet realitāte ir tāda, ka es viņai neprasu lai viņa jaucās manā dzīvē. Un viņa apvainojas, ja es to saku. Ja man ir vajadzīgs viņas padoms vai palīdzība, tad es pie viņas vēršos. Bet pārējā laikā viņa man bojā nervus ar savu līšanu manās darīšanās. Piemēram, piesienas par to, ka vēlos ar draudzeni aiziet uz Vecrīgu, piesienas par to, kas man mugurā, vienmēr prašņā ar ko es sarakstos...
Un iepriekš es šajā mājā darīju tik daudz - man vienmēr bija jāliek mazgāt, jāgludina drēbes VISIEM, jāuzkopj, viņai pat normāli likās, ka man ir jāuzkopj arī viņas istaba. Vienmēr bija jātaisa/ jāiesāk vakariņas. Jau tad man viņa lika justies tā it kā es darītu par maz. Tagad, kad ievācos atpakaļ redzu, cik viss ir aizaudzis, man rokas neceļas neko baigi berzt un vākt aiz viņiem, jo es to šmuci neesmu taisījusi. Bet viņa man pārmet, ka es tikai par sevi domājot, neko apkārt neredzot. Kad prasu - tad ko tu gribi no manis? Atbilde ir - NEKO! Jā, es ēdu no vecāku naudas un transportam arī viņi dod naudu, bet neko citu es no viņiem neprasu, man pašai tam ir nauda. Esmu pilna laika studente.
Tētis vēl kad dzīvoju ar draugu teica, ka gribot man apmaksāt autovadītāja tiesību iegūšanu. Māte mani, manuprāt, šantažē. Viņa teica - varētu tu nolikt tiesības un tad mēs tev kādu mazu pirmo mašīnu nopirktu līdz 1000 eur, ja jau tu pie mums dzīvo. Es prasu - tikai tad, ja es pie jums dzīvoju? Un viņa saka jā! Ok, man to mašīnu no viņas nevajag, es pati varu sakrāt, bet nu tas ir pretīgi. Iepriekš viņa man teica, lai nesatraucos un pievēršos mācībām, par darbu lai nedomājot, kamēr mācos viņi mani uzturēšot. Kad aizgāju pie drauga jau sākās cita runa - ja jau esi savā dzīvē, tad tiec pati galā! Tas nekas, ka turpinu mācīties. Laikam žēl, jo pelnrušķīte no mājām aizgāja. Beigās sarunāju, ka vismaz transportam iedos, jo draugs jau arī nebija nekāds miljonārs.
Varbūt izklausās, ka es te pīkstu par naudu, bet tā nav. Tas ir par attieksmi. :'-(

0
0

08.01.2018 20:34 |

lauztāsirds

202

Reģ: 12.06.2012

Es arī tā gribētu, sākt studēt, dzīvot 3-istabu dzīvoklī, kura īri apmaksātu mamma, jo nu taču mani jāuztur, mājās negatavot, ēst tikai restorānos, jo nu taču jāuztur, braukāt visur ar mašīnu, jo nu taču solīja uzturēt...

Kāds sakars?

0
0

11.01.2018 23:37 |

Daenerys1

5884

Reģ: 25.08.2013

Viņa man teica, ka kamēr studēju uzturēšot, nekur nebija nosacījums, ka dzīvesvietai šajā jautājumā ir nozīme.

Ooo, bet tā es arī gribētu! Man arī solīja palīdzēt (nevis uzturēt), kamēr studēju, bet tas nozīmēja apmaksāt kopmītnes un iedot līdzi ēdienu un simbolisku kabatas naudu, nevis, teiksim, pirkt auto vai dzīvokļa īri vai kā. Es arī tā gribētu, sākt studēt, dzīvot 3-istabu dzīvoklī, kura īri apmaksātu mamma, jo nu taču mani jāuztur, mājās negatavot, ēst tikai restorānos, jo nu taču jāuztur, braukāt visur ar mašīnu, jo nu taču solīja uzturēt... Jā, man arī palīdzēja, bet tieši tik neērtā veidā, lai es maksimāli tiektos sevi uzturēt pati. :-D
Faktiski jau vecākiem ir jāuztur bērni līdz 24 gadu vecumam, ja tie studē pilna laika klātienē (arī vakara grupā), bet "uzturēšana" ir ļoti stiepts jēdziens. Teorētiski pajumte un zupas šķīvis arī ir uzturēšana.
Par to, ko daudzas rakstīja, ka no 18 gadiem var sevi uzturēt pats - oponēšu. Es jau 16-17 gadu vecumā gribēju iziet manikīra kursus, pat interesējos par iespējām bezdarbniekos, gāju visādus kursus, lai varētu papildus dabūt kādu papilddarbu vai ko, vecvecāki atbalstīja, mamma bija kategoriski pret, jo (acīmredzot) baidījās, ka sākšu 17 gados pelnīt ar manikīru un 37 gados vēl aizvien darīšu to pašu, nebūs stimula studēt. No vienas puses jau pareiza loģika, no otras puses, ja kategoriski ar pierunāšanām un draudiem neļauj bērnam apgūt kādu arodu un tikai spied mācīties ģimnāzijā un augstskolā, jo citādi pat to zupas šķīvi neielies... nu tad lai uztur, kamēr nav augstskola pabeigta. Kur 18 gadīgam 12. klases skolniekam nauda patstāvīgai dzīvokļa īrei un maksas kursiem? Es taču pēc 1.kursa pat slēpu, ka man ir darbs, kurš piedevām patīk un piedevām ir profesijā, jo mamma bija pret, domāja, ka es sākšu strādāt un tāpēc nepabeigšu skolu.

0
0

11.01.2018 23:31 |

macaw

3521

Reģ: 25.06.2017

Tur vienkārši parādās tas, ka tētis ir gatavs man dot tāpat, jo viņš tā vēlas, bet mātei ir nosacījumi.

Un tiešām nevari izdomāt, ko tas nozīmē?

Viņa man teica, ka kamēr studēju uzturēšot, nekur nebija nosacījums, ka dzīvesvietai šajā jautājumā ir nozīme.

Un arī nezini, kāpēc lietas mainās?
Pilnīgi loģiski ir viss, ja sāktu padomāt, kādas ir atbildes.

0
0

11.01.2018 23:26 |

cormeum

16391

Reģ: 09.10.2011

Lauztāsirds, bet nu tas dzīvsvietas jautājums jau man šķiet diezgan pašsaprotams.. Iet dzīvot pie vīrieša un lūgt vecākiem naudu transportam... es varu saprast, ka mamma kļūst nedaudz izbesīta. Bet nu tās tik manas domas :)
Nesaku, ka Tava mamma rīkojās 100% pareizi .. bet vienkārši cenšos apskatīties uz problēmu no citas puses... lai nebūtu jāgrimst bēdās no psiholoģiskā terora traumas :)

0
0

11.01.2018 23:25 |

lauztāsirds

202

Reģ: 12.06.2012

Neteicu, ka tas ir viņu pienākums un, ka man to noteikti vajag. Tur vienkārši parādās tas, ka tētis ir gatavs man dot tāpat, jo viņš tā vēlas, bet mātei ir nosacījumi.
Viņa man teica, ka kamēr studēju uzturēšot, nekur nebija nosacījums, ka dzīvesvietai šajā jautājumā ir nozīme.
Bet laikam nav vērts te neko rakstīt. Izlasa sākumu un beigas, un ieraksta savu viedokli. Vidus paliek.

0
0

11.01.2018 23:21 |

cormeum

16391

Reģ: 09.10.2011

a kā es jūtos tas visiem vienalga, man vienmēr viss visiem jādara bla bla bla.

Bet varbūt ir vērts mammā ieklausīties? Saprotu, ka aktuālas ir sirdssāpes puiša dēļ.. tomēr.. varbūt arī mammai ir pilna sirds ar kreņķiem.

Māte mani, manuprāt, šantažē. Viņa teica - varētu tu nolikt tiesības un tad mēs tev kādu mazu pirmo mašīnu nopirktu līdz 1000 eur, ja jau tu pie mums dzīvo.

Tiesības un auto nudien nav vecāku obligāts pienākums sponsorēt, ja kas.. :)

Kad aizgāju pie drauga jau sākās cita runa - ja jau esi savā dzīvē, tad tiec pati galā! Tas nekas, ka turpinu mācīties. Laikam žēl, jo pelnrušķīte no mājām aizgāja. Beigās sarunāju, ka vismaz transportam iedos, jo draugs jau arī nebija nekāds miljonārs.

Gribējās izgaršot pieaugušo dzīvi pārāk agri. Ja Tu sevi nespēj uzturēt.. un vīrietis nevar finansiāli pavilkt abus.. kāpēc jāsteidz kopdzīvē.. prom no vecāku ligzdas? Un pēcāk jārūc par to, ka nesponsorē gana?

0
0

11.01.2018 23:14 |

Daenerys1

5884

Reģ: 25.08.2013

Aha, labāk pateikt nevis "mums nav naudas", bet "ak tu sīkā maita, tu man dzīvi sabojāji, tagad veselu mēnesi berzīsi grīdas!". Labi, es, protams, pārspīlēju. :-D Piekrītu Neonam, ja tiecamies uz ideālo bērnu audzināšanu (un vispār komunikāciju ģimenē pat bez bērniem), tad uz naudas neesamību sevi nevajadzētu ieprogrammēt.

0
0

11.01.2018 19:37 |

Odria

737

Reģ: 26.10.2014

Starp citu, kaut kur lasīju, ka nedrīkst bērnam teikt "nav naudas", jo tas attīsta "nabaga domāšanu" vai kaut kas uz to pusi.

Pilnībā šim piekrītu. Esmu dzīvē redzējusi ļoti izteiktus gadījumus, gan tādus kam ir iemācīta "nabagu domāšana", gan pilnīgs pretstats - bērni kas lietas vērtē naudas izteiksmē. Uz jautājumu - kādas kedas Tev uzdāvināja? Atbild, nevis baltas vai sarkanas, bet nosauc zīmolu un to cik maksāja... ir dažādas galējības, bet lielos vilcienos par "nabagu domāšanu" piekrītu. LV ļoti daudziem cilvēkiem tāda piemīt.

0
0

11.01.2018 19:11 |

Neons

11996

Reģ: 15.03.2013

Starp citu, kaut kur lasīju, ka nedrīkst bērnam teikt "nav naudas", jo tas attīsta "nabaga domāšanu" vai kaut kas uz to pusi. Tā vietā ir jāizdomā cits paskaidrojums, kāpēc kāroto vēlmi nav iespējams izpildīt, aizstājot "nav naudas" ar citiem argumentiem. Pasekoju arī sev ikdienā un sapratu, ka diezgan bieži gribas vnk atbildēt ar "nav naudas", lai bērns liktos mierā, tā vietā, lai paskaidrotu viņam nedaudz plašāk lietu kārtību (un, protams, ne vienu vien reizi nāksies skaidrot vienu un to pašu). Es gan neuzskatu, ka "nav naudas" ir briesmīga frāze, kura nodara nelabojumu ļaunumu bērna smadzenēm, bet nu... kripata taisnības tai sākuma domai tomēr tur varētu būt arī.

0
0

11.01.2018 18:52 |

freya

4298

Reģ: 29.01.2009

Bērnībā bija ļoti daudz jāstrādā, jo vecākiem bija gan lopi, gan lieli dārzi, gana liela māja, kura bija jāuztur kārtībā - ļoti nepatika man tie lauku darbi. Vasarās, kad klasesbiedri brauca ceļojumos un atpūtās pie jūras, es pārsvarā sēdēju vagā un ravēju. Kad sāku studēt, vecāki finansiāli atbalstīja un par savu pienākumu uzskatīju turpināt palīdzēt vecākiem saimniecībā ned.nogalēs un vasarās. Kad sāku strādāt un kļuvu finansiāli neatkarīga, tad ar lielāko prieku pārtraucu visus darbus - kopš tā laika palīdzu vecākiem finansiāli, bet ne ar darbiem, jo es daudz strādāju un, ja dabūju 2 nedēļu atvaļinājumu vasarā, tad arī gribas laiskoties un neko nedarīt, nevis ravēt dārzu, konservēt gurķus utt.
Rezumē - kamēr bērns ir finansiāli atkarīgs no vecākiem, tikmēr iesaistīties un palīdzēt ir pienākums. Turklāt man šķiet muļķīgi uzskatīt, ka visiem mājasdarbos jāiesaistās vienlīdzīgi. Kuram ir vairāk laika - tas arī vairāk dara. Un neskatoties uz to, ka studentiem ir daudz mājasdarbu, es tik un tā uzskatu, ka studentam ir daudz vieglāks un brīvāks režīms, nekā cilvēkam, kas strādā normālu darba laiku.

0
0

11.01.2018 16:54 |

Aequita.s

255

Reģ: 03.01.2017

Andrita
+

0
0

11.01.2018 13:25 |

Andrita

369

Reģ: 29.01.2009

Esmu vecāku pusē. Jo biju līdzīgā situācijā. Dzīvoju pie vecākiem "uz viņu kakla". Saņēmu tādus pat pārmetumus, kā autore, kurus kategoriski noliedzu, tēloju cietēju. Bet reāli padomājot, viņiem bija taisnība, es varēju viņiem palīdzēt, tikai negribēju. Viņi cēlās 6.00, kamēr es gulēju līdz pusdienlaikam, patika ballēties un nākamo dienu nogulēt, par ko viņi burkšķēja. Un iemesls ir tikai viens- kāpēc, pieaudzis, rīcībspējīgs cilvēks, nevarētu pilntiesīgi piedalīties mājassoļa darbos, ja dzīvo pie vecākiem un ne par ko nav jādomā? Tikai tāpēc, ka vecāki viņu ir radījuši, viņa var tēlot mazulīti, kurai mammīte dupsi slaucīs, visu aiz viņas vāks, kaut tā mazulīte ir pilnībā pieaugusi? Iedomājieties situāciju- pie jums dzīvo pieaudzis cilvēks un neko nedara. Jūsu rīcība būtu kāda?
Vairums šeit dalās ar pieredzi, ko ir piedzīvojuši bērnībā, kur bērns ir atkarīgs no vecākiem, jo ne fiziski, ne likumiski, ne emocionāli nespēj sevi nodrošināt. Te jaunkundze taču dzīvoja atsevišķi un parādīja, ka ir pieaugusi.

0
0

11.01.2018 13:22 |

nerātnā

4218

Reģ: 29.01.2009

Varmācībai nav attaisnojuma. Turklāt varmācība - arī emocionālā un jebkura cita - ir vājums ***.
.
Varmācība ir vēl lielāks vājums, nekā būt upurim, jo varmāka visas savas negācijas uzgrūž risināt upurim, kas savā nezināšanā to uzskata par normu, kamēr viņam apnīk risināt citu problēmas, kuras tāpat nekad nevar atrisināt. Jo katram pašam savas problēmas risināmas - tā ir ilūzija 'piedzemdēšu un visas problēmas tik labi tas bērns manā vietā nokārtos', kurai ļaujas tik daudzas mātes. Un pēc tam ir ļoti neapmierinātas, ka ilūzijas brūk. Bet visas ilūzijas brūk, un vieglāk tiešām ir ļaut tām brukt, kaut pirmajā brīdī tā nemaz nešķiet, ne prasīt no sevis un citiem, lai uztur gaisa pilis, kurām realitātē nav nekāda seguma.
.
Bērni nav dumji. Dumji ir vecāki, kuri savus bērnus uzskata par stumdāmiem, bīdāmiem un dzīvi traucējušiem idiotiem. Bērni ļoooooooooooti ātri visus mācās, atliek tik būt mazliet pacietīgākiem un atcerēties, ka bērni mācās no piemēra, nevis no abstraktiem pārmetumiem 'Tu muļķis tāds, vai tiešām nesaproti' stilā.
.
*** šī vājuma dēļ varmāka sabiedrības acīs izskatās lielāks upuris, nekā viņa upuris. Un varmāka ar savu vājumu arī prot labi manipulēt - gan ar saviem upuriem, gan ar cilvēkiem no malas, kuru acīs nomazgājas tīri un balti, kamēr savam upurim, kurš grib iziet no varmācīgajām attiecībām, uzgrūž vainas apziņu par to, ka tas vēlas izbeigt varmācības apli.

0
0

11.01.2018 12:13 |

macaw

3521

Reģ: 25.06.2017

Alexxa, es konkrēti minēju, par ko bija tas teksts, lūdzu, pārlasi.

0
0

11.01.2018 12:06 |

Daenerys1

5884

Reģ: 25.08.2013

Mans vīrs ir vecāks par mani, viņa bērnība pa lielam pagāja 80-tajos. Abi viņa vecāki bija parasti strādnieki ar tehnikuma izglītību. Viņš teica, ka viņiem ar brāli bija slidas, velosipēdi visos vecumos, slēpes, no 14 gadu vecuma viņam bija mopēds, ko nopirka vecāki, brālim - arī nopietnāks mocis, ko arī nopirka vecāki. Man bērnībā vienīgā lieta, kas bija - velosipēds (no kura gan es izaugu diezgan ātri), un to man uzdāvināja vectēvs, biju pārlaimīga. Man negribējās slēpes, slidas, skrituļslidas, velosipēdu ātrumnieku? Gribējās! Es pat neuzdrošinājos prasīt, augu 90-tajos, es zināju, ka manai ģimenei nav tādas naudas, lai izmestu vairākus simtus latu šādām lietām. Es šajos komentāros runāju tikai un vienīgi par attieksmi un par elementārām precēm. Nevis ekstrām, dāvanām un iegribām. Nebija jau tā, ka man neko nepirka, 2000-šajos pat dators tika nopirkts, bet runa ir par to, kā tas viss tika pasniegts.

0
0

11.01.2018 11:14 |

puk-puk-ezis

5

Reģ: 01.01.2018

Tās, kurām bērnība ir pagājusi 90.tajos, jau labi atceras, ka ar rocību lielākai daļai bija švaki, tomēr Daenerys1 jau runā par attieksmi (šaubos- vai minētās kedas bija 20tais citas krāsas pāris=modes untums)

0
0

11.01.2018 11:08 |

Daenerys1

5884

Reģ: 25.08.2013

Vai mamma visa kā bija diezgan, un viņa pirka drēbes, kosmētiku, vitamīnus un ko tik vēl ne tikai pati sev?

Pirmkārt, jā. Ļoti labi zināju mammas finanšu situāciju, tika pirkta gan ļoti dārga kosmētika, gan taisīti remonti un vēl viss kas, plus mūs ļoti atbalstīja mani vecvecāki - mammas vecāki gan ar naudu, gan ar produktiem. Lielākā vecumā man bija arī piekļuve internetbankai, jo mamma neprata to lietot. Bet stāsts ir ne par to. Ja nevari nopirkt nepieciešamās preces - pasaki, man nav naudas. Nevis nopērc un tad zāģē, zāģē, zāģē... Nebija jau tādas frāzes "meitiņ, mums nav naudas, nopirksim nākošmēnes". Bija "es tev nopirku, bet tu, nepateicīgā maita, ... ... ..."

0
0

11.01.2018 10:54 |

stellaglmr

3922

Reģ: 06.03.2011

Tagad, kad pašai naudas gana, tas, protams, ka liekas stulbi un bezjēdzībi, bet, iespējams, mammai tiešām bija grūtības ar naudiņu? Ar to es domāju, ka ļoti, ļoti smagi. Varbūt Tās kedas par 10 euro nozīmēja, ka viņai vairs nav naudas, lai tev iedotu naudu pusdienām?

To var paskaidrot arī savādāk, nevis likt bērnam justies vainīgam vai pārpateicīgam par kaut ko kas ir pašsaprotams. Mums naudas netrūkst, bet reizēm es savam bērnam atsaku kādu kāroto nieku paskaidrojot, ka naudiņas nav, jo mammai vai tētim šomēnes darbiņu bija mazāk. Tad bērns ķeras klāt savai krājkasītei, kur stāv viņa personīgā naudiņa (melnās monētas) un prasa kopā saskaitīt. Jo samaksāšanas čupiņa lielāka aug, jo vairāk mazinās vēlme pēc rotaļlietas vai kā nu tur. Bērns nevar justies vainīgs vai atbildīgs par to ko vēlas, bet bērnam var iemācīt naudas svaru un nozīmi, un, to, ka reizēm tās nav tik daudz, lai cik ļoti arī gribētos.
Bērns ir maziņš, bet viņš nav dumjš. Ja vecāki ir nolēmuši slēpt reālo pasauli no bērna, tad bērns izaug untumains un egoistisks. Uzskatu, ka bērnam ir jāiepazīst visa sabiedrība - ne tikai labā, bērnā ir jāveicina domāšana nevis jāuzstāda bezierunu paklausības modelis un jāstimulē bērna prātu analizēt kādēļ ir tā un ne citādi nevis autopilotā jāskaidro un tad jākliedz "kas tu stulbs esi? Es jau septīto reizi tev saku!". Tas pats strādā uz otru pusi - vecākiem ir jāizprot sava bērna domāšana, idejas un kur tam visam meklēt sakni.
Nezinu, katram vecākam ir savi principi. Bet, es skaidri jūtu, ka mēs šādi augot, ejam pareizo ceļu.

0
0

11.01.2018 10:44 |

Bordo

2043

Reģ: 21.02.2015

Nevaru iztēloties pārmetumus par 10 eiro vērtām kedām, ka es tev tā, bet tu man tagad puspasauli parādā.

Tagad, kad pašai naudas gana, tas, protams, ka liekas stulbi un bezjēdzībi, bet, iespējams, mammai tiešām bija grūtības ar naudiņu? Ar to es domāju, ka ļoti, ļoti smagi. Varbūt Tās kedas par 10 euro nozīmēja, ka viņai vairs nav naudas, lai tev iedotu naudu pusdienām? Vai to 10 euro mammai pašai vajadzēja atteikties no savām pusdienām? Vai mamma visa kā bija diezgan, un viņa pirka drēbes, kosmētiku, vitamīnus un ko tik vēl ne tikai pati sev?
Vienkārši es reizēm aizdomājos par to, ka arī augu diezgan nabadzīgā ģimenē, un reizēm tas, ka mums bija jāēd plika maize brokastīs, nozīmēja arī to, ka mammai pat tik daudz netika, jo visu atdeva bērniem. :-|

0
0

11.01.2018 10:09 |

Selene

1983

Reģ: 13.01.2012

Draugu ģimenē aug bērni. Kad vienam bija 7 un otram 4, tad septiņgadnieks nebija iznesis miskasti un mamma atbildēja - nu labi nepildi savu pienākumu, es nepildīšu savējos, respektīvi nākamajā rītā netaisīja mazajiem brokastis un neģērba uz skolu. Un septiņgadniens pats taisīja abiem brokastis un ģērba brāli uz skolu. Un iznesa to miskasti.
Varmācība jau neko neatrisina, bērni jāaudzina gudri, kā mazi pieaugušie ar piemēriem, kas notiek, ja kaut ko neizdari, kas ietilpst viņa pienākumos utt.

0
0

11.01.2018 09:52 |

Pievieno savu komentāru

Dieviete sarunas

Aptauja

Lietotāji online (24)