Sveikas!
Pirms kāda laika rakstīju par šķiršanos ar puisi. Tur nekas nav mainījies. Pārvācos atpakaļ pie vecākiem. Bet te arī nekas nav mainījies. Šodien sirds ir tik pilna. Jau pirmajās dienās, esot atpakaļ, sapratu, ka māte atkal grib, ka dancoju pēc viņas stabules un esmu pelnrušķīte. Viņa man liek justies vainīgai par neko. Ja es viņai pasaku, kā es jūtos un ka man nepatīk viņas attieksme, viņa tikai pretī saka savu - jā vot tu jūties, a kā es jūtos tas visiem vienalga, man vienmēr viss visiem jādara bla bla bla. Bet realitāte ir tāda, ka es viņai neprasu lai viņa jaucās manā dzīvē. Un viņa apvainojas, ja es to saku. Ja man ir vajadzīgs viņas padoms vai palīdzība, tad es pie viņas vēršos. Bet pārējā laikā viņa man bojā nervus ar savu līšanu manās darīšanās. Piemēram, piesienas par to, ka vēlos ar draudzeni aiziet uz Vecrīgu, piesienas par to, kas man mugurā, vienmēr prašņā ar ko es sarakstos...
Un iepriekš es šajā mājā darīju tik daudz - man vienmēr bija jāliek mazgāt, jāgludina drēbes VISIEM, jāuzkopj, viņai pat normāli likās, ka man ir jāuzkopj arī viņas istaba. Vienmēr bija jātaisa/ jāiesāk vakariņas. Jau tad man viņa lika justies tā it kā es darītu par maz. Tagad, kad ievācos atpakaļ redzu, cik viss ir aizaudzis, man rokas neceļas neko baigi berzt un vākt aiz viņiem, jo es to šmuci neesmu taisījusi. Bet viņa man pārmet, ka es tikai par sevi domājot, neko apkārt neredzot. Kad prasu - tad ko tu gribi no manis? Atbilde ir - NEKO! Jā, es ēdu no vecāku naudas un transportam arī viņi dod naudu, bet neko citu es no viņiem neprasu, man pašai tam ir nauda. Esmu pilna laika studente.
Tētis vēl kad dzīvoju ar draugu teica, ka gribot man apmaksāt autovadītāja tiesību iegūšanu. Māte mani, manuprāt, šantažē. Viņa teica - varētu tu nolikt tiesības un tad mēs tev kādu mazu pirmo mašīnu nopirktu līdz 1000 eur, ja jau tu pie mums dzīvo. Es prasu - tikai tad, ja es pie jums dzīvoju? Un viņa saka jā! Ok, man to mašīnu no viņas nevajag, es pati varu sakrāt, bet nu tas ir pretīgi. Iepriekš viņa man teica, lai nesatraucos un pievēršos mācībām, par darbu lai nedomājot, kamēr mācos viņi mani uzturēšot. Kad aizgāju pie drauga jau sākās cita runa - ja jau esi savā dzīvē, tad tiec pati galā! Tas nekas, ka turpinu mācīties. Laikam žēl, jo pelnrušķīte no mājām aizgāja. Beigās sarunāju, ka vismaz transportam iedos, jo draugs jau arī nebija nekāds miljonārs.
Varbūt izklausās, ka es te pīkstu par naudu, bet tā nav. Tas ir par attieksmi. :'-(
202
