Pirmkārt jau šantāža - dzīvosi pie mums, došu, nedzīvosi, nedošu. Veselīgā ģimenē dod, ja var un nedod, kad nav ko dot, nevis atkarībā no dzīvesvietas.
Es šo uzskatu par normālu rīcību, jo dzīvoju pēc principa - ja esi pietiekami pieaudzis, lai dzīvotu atsevisķi, tad vari arī pats par sevi parūpēties. Ja tā ir mana izvēle, izvākties no mammas mājas un doties pie drauga dzīvot, tad nezuskatu, ka vecākiem būtu jāturpina man sūtīt katru mēnesi summiņu. Protams, ja gadās kādi neparedzēti izdevumi, tad ir tikai normāli, ka vecāki palīdz. Bet nejau katru mēnesi turpināt sagaidīt no vecākiem naudu, kamēr pati dzīvoju "pieaugušo" dzīvi ar draugu. Bet neesmu tā audzināta. Tā ir mana pārliecība, nevis vecāku mācīta. Par mašīnu un tiesībām varētu būt lidzīgi kā tad, kad vecāki iedod naudu kāzām, kas te pirms kāda laika tika apspriests - kādi nu kuram uzskati šajā jautājumā.
Otrkārt - tiklīdz meitene mēģina izrunāties, meklēt kompromisu, māte viņu pataisa par slikto un sevi par upuri. Normālā ģimenē pēc strīda atrod kompromisu, nevis viens samierinās ar otra ultimātiem, lai tikai būtu miers.
Šo autores teiktajā nemanīju, ka viņa meklētu kompromisu ar mammu, bet mamma tēlo upuri. Arī es pamatskolā/vidusskolā kāda strīda laikā ar ammmu, esmu izmetusi, ka viņa mani nesaprot, ka es negribu kaut ko darīt utt. un mamma ir atbildējusi ar klasisko - vai viņai kāds pajautāja, ko viņa vēlas. Nejau, viņa tēlo upuru. Arī mamma ir cilvēks, kuram sakrājas, kad viņa tik dara, bet jūtas nenovērtēta, jo bērni bieži vien tikai sagaida un aizmirst pateikt paldies.
Treškārt - pastiprināta kontrole, kas tiek slēpta zem uztraukšanās maskas. Neko nesaku, ka pajautā, kur ies un kad atgriezīsies. Tas ir normāli. Bet kritizēt par to un kontrolēt sarakstes nav normāli. Tur nav jābāž deguns. Bet varmākām nepatīk zaudēt kontroli pār savu upuri, bet tikšanās un sarakstīšanās ar draugiem to apdraud, tāpēc tās jāapcērp cik var.
Jā, pastiprināta kontrole nav ok. Bet bieži vien mammai bērns ir bērns, neatkarīgi vai ir 5, 15, vai 25 gadi.
No autores:
Piemēram, piesienas par to, ka vēlos ar draudzeni aiziet uz Vecrīgu, piesienas par to, kas man mugurā, vienmēr prašņā ar ko es sarakstos...
"Piesienas” ne aizliedz. Tik pat labi tā piesiešanās varētu būt, ka nevēlas, lai viņas bērns vakaros vazājas apkārt. Divas meitenes, kuras pēc mammas domām nespēs par sevi parūpēties, ja notiks kaut kas slikts. Man mamma reizēm pasaka kādu komentāru par manu apģērba izvēli, dažreiz pajautā kas tas tāds man mugurā, vai neesmu par plānu saģērbusies utt. Nejau aiz ļauna prāta, bet tīras mātes rūpes. Un arī paprasa ar ko sarakstos, jo neesmu iepazīstināju vai stāstījusi par savu draugu, un tādā veidā cenšas “izvilkt" no manis, vai es ar kādu satiekos, mudināt sarunu, varbūt biedzot iepazīstināšu. Nejau, lai mēģinātu kontrolēt.
Ceturtkārt - pazemošana. Upurim ir jāsajūtas niecīgam un pateicīgam, ka viņu vēl nav izmetuši. Normālā ģimenē ir normāli, ka, ja kādam nesanāk kopdzīve, tas uz brīdi atgriežas un viņam palīdz, bet nepadara par mājas vergu. Ok tur pamazgāt pa reizei traukus un veļu, kaut pēc grafika, bet ne jau būt vienīgajam, kas mājās to dara, ja ir arī citi cilvēki. Šeit pazemo par apģērbu, pārmet pārāk mazu ieguldījumu mājās utt. Nereti šis te nāk kopā ar frāzēm "Priecājies, ka vismaz to Tev dod", "Tu neesi pelnījusi", "Tu par maz centies", "Tu esi slinka", "Tu neko nemāki" utml.
Jā, šis tiešā veidā ir nepārportama emocionālā vardarbība. Bet autore neminēja, ka mamma vai tēvs būtu teikuši tādas vai līdzīgas frāzes. Ne vārds par to, ka liek līst no ādas ārā, jo mēnesī iedod to naudu transportam un ēdienam. Varbūt viņas vecāki vēlu beidz darbu, tādēļ arī grib, lai meita, ja jau ir mājās, lai arī dara vairāk mājas darbus.
---
Es vienkārši gribu pateikt, ka pēc šī teksta katrs spriež pēc sevas pieredzes. Jā, iespējams viņai ir terrors no mātes puses. Bet tik pat labi viņa vienkarši negrib veikt mājas barbus, nevar pierast klausīt mammas noteikumiem, jo ir dabūjusi to brīvības garšu. Un ja nu velk miņukus ziemā ejot uz Vecrīgu, sēž pie vakariņu galda un ar ieslēgtu skaņu nepārtraukti čato.
Šeit ir stāsts no vienas puses, situācijā, kad autori ir pametis draugs, ir ievākusies atpakaļ pie vecākiem, kur ir noteikumu nevis brīvība kāda bija. Es neapgalvoju, ka viņai ir ideāla ģimenes dzīve un lai saņem sevi rokās, bet nevar tik vienkārši apgalvot, ka viņa cieš no mātes terora. Es grozu situāciju no vairākām pusēm, un gan katru situāciju atsevisķi, gan visas apskatot kopā es spēju saskatīt gan vienu gan otru pusi, bet tas ir piedomājot savus faktus. Tik vienpusēji par patieso situāciju no autores teiktā vien nevar teikt.
202
