Es tavā vietā skrietu atpakaļ uz kojām. Arī esmu dzīvojusi. Lai arī nav foršākā vieta (lai gan man tā bija foršāka kā mājas) cik tad tur vēl paciesties.
.
Man arī Daenerys1 gadījumi arī bija ikdiena. Dzemdēja, lai būtu kāds, kā priekšā izjust varu. Paprasu naudu paketēm - "Tu man pārāk dārgi izmaksā". Brīvdienā pamostos, sāk bļaut virsū, ka pārāk ilgi guļu, bija jāceļas ātrāk māju kārtot. Un te nelīdzēja vienkārši sākt kārtot, bet vajadzēja vienkārši pabļaut virsū, cik nepateicīga, neapdomīga, stulba, ka nevarēju laicīgi pamosties un pati iedomāties. Nerimās, kamēr nenoveda līdz asarām. Un tā mūžīgā likšana justies vainīgai, un kā nekas netiek darīts pareizi. Es reāli šobrīd apsveru domu iet pie psihoterapeita, tas pat šobrīd tik ļoti traucē dzīvot. Ja kāds uz to, ko esmu pateikusi, reaģē ne tā, kā es gaidīju, man uzreiz ir 'piedod, kas ir ne tā, es atvainojos, piedod', jo bija pierasts, ka viss, kas tiek darīts, ir nepareizi. Mūžīgie "mammīt, piedod, es tā vairs nedarīšu, ko es izdarīju ne tā" kamēr vēl biju mazs bērns un pretī "par vēlu atvainoties". Kad sāku tikties ar draugu, viņš man apjucis jautāja, kāpēc es tik ļoti atvainojos un domāju, vai daru pareizi. Man reāli tajā mājā dzīvojot bija tāda depresija, pēc skolas davaj mājās, ne pie kādiem draugiem neiesi, un viņa ņēma datorpeli līdzi uz darbu, wtf. Es saslimstu, mani ieliek slimnīcā, ar vīru un pusmāsu brauc ceļojumā, es to uzzinu no cita radinieka. Labi, ko te pārcilāt piemērus, bet tas, kas mani tagad grauž no iekšienes, ir tas, ka tad, kad es sāku strādāt un man vairs neko no viņas nevajadzēja, laikam to saprata, attieksme mainījās, sāk zvanīt, apjautāties, kkur aicināt, un.. Es to negribēju, man tas nebija vajadzīgs, bet man prātā likās, ka nu ok, uzturēsim virspusēji smukas attiecības un viss. Nē man tas kontakts nepieciešams, ne kas, bet nu, sabiedrības acīs vajag, jo kā tad tā, kā var būt sliktas attiecības ar māti. Mhm, izdomā turpināt savas scēnas, vienā dienā atrakstot "kāpēc tu man nezvani", kā man tas besī, tāpēc ka esmu darbā un tas, kuram vajag, tas arī zvana, dritvaikociņ. Un šī tagad tik ļoti apvainojusies, neraksta, nezvana pāris mēnešus, nu es arī ne, bet tāds.. Ko tu turpini savu psiholoģisko teroru, ne jau man tas kontakts vajadzīgs. Riebjās tā sajūta tagad, tā cenšanās likt justies vainīgai, un tas, kā tas izskatās sabiedrības priekšā, kas ir tik ļoti nepareiza domāšana. Skatos uz drauga attiecībām ar ģimeni un baidos no tā, ko padomās viņa vecāki, jo var padomāt, ka jā, māte tirāns, bet var padomāt, ka es stulbs cilvēks. Viņi arī vēl mani nav iepazinuši, jo parasti esmu visai klusa.. Cilvēki ir dažādi, bet arī ja esi introverts, tu vari būt pašpārliecināts, bet man no tā nav ne grama, un šo nespēju komunicēt es noveļu uz bērnību, kad sēdēju istabā raudot par to, cik es slikta.