Dieviete.lv   Forums   Darbs
Pievienot komentāru
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
« iepriekšējā | 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 | nākamā »
 

Attiecības ar māti...

 
lauztāsirds
Reitings 202
Reģ: 12.06.2012
Sveikas!
Pirms kāda laika rakstīju par šķiršanos ar puisi. Tur nekas nav mainījies. Pārvācos atpakaļ pie vecākiem. Bet te arī nekas nav mainījies. Šodien sirds ir tik pilna. Jau pirmajās dienās, esot atpakaļ, sapratu, ka māte atkal grib, ka dancoju pēc viņas stabules un esmu pelnrušķīte. Viņa man liek justies vainīgai par neko. Ja es viņai pasaku, kā es jūtos un ka man nepatīk viņas attieksme, viņa tikai pretī saka savu - jā vot tu jūties, a kā es jūtos tas visiem vienalga, man vienmēr viss visiem jādara bla bla bla. Bet realitāte ir tāda, ka es viņai neprasu lai viņa jaucās manā dzīvē. Un viņa apvainojas, ja es to saku. Ja man ir vajadzīgs viņas padoms vai palīdzība, tad es pie viņas vēršos. Bet pārējā laikā viņa man bojā nervus ar savu līšanu manās darīšanās. Piemēram, piesienas par to, ka vēlos ar draudzeni aiziet uz Vecrīgu, piesienas par to, kas man mugurā, vienmēr prašņā ar ko es sarakstos...
Un iepriekš es šajā mājā darīju tik daudz - man vienmēr bija jāliek mazgāt, jāgludina drēbes VISIEM, jāuzkopj, viņai pat normāli likās, ka man ir jāuzkopj arī viņas istaba. Vienmēr bija jātaisa/ jāiesāk vakariņas. Jau tad man viņa lika justies tā it kā es darītu par maz. Tagad, kad ievācos atpakaļ redzu, cik viss ir aizaudzis, man rokas neceļas neko baigi berzt un vākt aiz viņiem, jo es to šmuci neesmu taisījusi. Bet viņa man pārmet, ka es tikai par sevi domājot, neko apkārt neredzot. Kad prasu - tad ko tu gribi no manis? Atbilde ir - NEKO! Jā, es ēdu no vecāku naudas un transportam arī viņi dod naudu, bet neko citu es no viņiem neprasu, man pašai tam ir nauda. Esmu pilna laika studente.
Tētis vēl kad dzīvoju ar draugu teica, ka gribot man apmaksāt autovadītāja tiesību iegūšanu. Māte mani, manuprāt, šantažē. Viņa teica - varētu tu nolikt tiesības un tad mēs tev kādu mazu pirmo mašīnu nopirktu līdz 1000 eur, ja jau tu pie mums dzīvo. Es prasu - tikai tad, ja es pie jums dzīvoju? Un viņa saka jā! Ok, man to mašīnu no viņas nevajag, es pati varu sakrāt, bet nu tas ir pretīgi. Iepriekš viņa man teica, lai nesatraucos un pievēršos mācībām, par darbu lai nedomājot, kamēr mācos viņi mani uzturēšot. Kad aizgāju pie drauga jau sākās cita runa - ja jau esi savā dzīvē, tad tiec pati galā! Tas nekas, ka turpinu mācīties. Laikam žēl, jo pelnrušķīte no mājām aizgāja. Beigās sarunāju, ka vismaz transportam iedos, jo draugs jau arī nebija nekāds miljonārs.
Varbūt izklausās, ka es te pīkstu par naudu, bet tā nav. Tas ir par attieksmi. :'-(
08.01.2018 20:34 |
 
nerātnā
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Neons
Garantija nav nekam. :)
.
Bet tas, ka bērns nemāk runāt, tas, ka viņš raud, tas, ka nemāk iet uz podiņa utt. nepadara viņu par zemāku (augstāku) radījumu. ;)
.
Bērni māk kaut ko citu, ko pieaugušie ļoti bieži jau sen ir aizmirsuši - mīlēt visu pasauli, ātri mācīties, priecāties par visu un neko, smaidīt bez iemesla (pat bez zobiem mutē :-P), būt patiesiem un īstiem. To un visu citu vecāki var mācīties no saviem bērniem, kamēr bērni no vecākiem mācās turēt karoti, izmantot labierīcības un runāt (vēlāk arī rakstīt) dzimtajā un citās valodās. ;)
.
A par to indīgo mīlestību no mātes puses... Diemžēl, diemžēl tur neko citu nevar darīt, kā vien bērniem no tādas mīlestības (un mātes līdz ar to) distancēties. Man nav zināms iedarbīgāks līdzeklis.
11.01.2018 02:00 |
 
Alexxa
Reitings 7408
Reģ: 06.05.2013
Kur garantijas, ka mums izdosies pareizi?...

Man šķiet, ka tāda "pareizi" nemaz nav. Ja izdodas izaudzināt cilvēku, kas spēj dzīvot patstāvīgi un iekļauties sabiedrībā, tas jau ir labs rezultāts. Ja procesā izdodas arī saglabāt ar viņu labas attiecības, vispār ideāli.
Ja būtu tāds viens pareizais variants, to, visdrīzāk, kaut kur varētu apgūt kā mācību vielu un visiem, kam piedzimst bērns, būtu tas kurss jaiziet. Ir grāmatas par šo tēmu, bet - cik autoru, tik arī versiju par to, kā tad būtu jādara.
Es zinu, ka nedarīšu tā, kā darīja ar mani.
11.01.2018 06:25 |
 
556
Reitings 388
Reģ: 19.12.2017
#Tepat Cosmo ir viena, kuras bērnu, ja vien viņa nav trollis, man ir reāli žēl. Tur pēc izteikumiem jau redzams, ka bērns cietīs no viņas garastāvokļa, arī ja neko neizdarīs nepareizi. Viņa saka, ka nožēlo, ka dzemdēja un tas jau ir katorgas spriedums mazulim.#
Tā sieviete, par kuru šis teksts, ir normāla. Cosmo.lv lietotājām ir tik daudz fantāzijas, vajadzētu rakstīt dižpārdokļus.
11.01.2018 07:50 |
 
556
Reitings 388
Reģ: 19.12.2017
Runājot par to, vai meitas būs tādas pašas kā mātes. Atkarīgs no cilvēkiem, bet ir ļoti liela iespēja, ka nebūs, protams, tas ir darbs ar sevi. Mani vecāki pat savas dzīves laikā ir mainījušies, esmu jaunākā no meitām un attiecībās ar mani viņi bija sapratuši šādas tādas audzināšanas kļūdas, ko agrāk pieļāva, un tā vairs nedarīja.
Mana māsa tagad ir mamma un audzina bērnu daudz maigāk nekā viņai bija bērnībā. Bet vai tas ir labi, arī nez.
11.01.2018 07:54 |
 
Neons
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Man šķiet, ka tāda "pareizi" nemaz nav. Ja izdodas izaudzināt cilvēku, kas spēj dzīvot patstāvīgi un iekļauties sabiedrībā, tas jau ir labs rezultāts. Ja procesā izdodas arī saglabāt ar viņu labas attiecības, vispār ideāli.
No šī izriet, ka tad jau būtībā varmācībai nav ne vainas, jo nav taču nekāda “pareizi” modeļa. Galvenais, ka cilvēks iemācās dzīvot un iekļauties sabiedrībā (ko būtībā iemāca pati dzīve, ne tik daudz vecāki).
11.01.2018 08:23 |
 
Daenerys1
Reitings 5884
Reģ: 25.08.2013
Es negribu radīt bērnus, jo negribu, lai kāds cilvēks par mani domā un mani uztver tā kā es uztveru savu māti. Vai es būšu labāka un pratīšu labāk? Es nezinu. Iespējams, ka nē. Es tikai esmu 1000000% pārliecināta, ka es savu 1 mēnesi veco zīdaini neatstāšu audzināšanai vecmāmiņām līdz 7 gadu vecumam nekad un ne pie kādiem apstākļiem. Tad labāk aborts. Es nemūžam nepazemotu savu bērnu, liekot viņam vilkt mugurā drēbes, kuras viņam riebjas. Ja patīk vilkt rozā legingus un leopardādas raksta žaketi - nu lai taču velk un izpaužas. :-D Nevaru iztēloties pārmetumus par 10 eiro vērtām kedām, ka es tev tā, bet tu man tagad puspasauli parādā. Es taču vīram arī pērku skūšanās putas, bet nesaku, ka viss, tev tagad par to visu nedēļu grīda jāmazgā! Protams, varbūt, ja man būs bērni, es viņiem izveidošu kaut kāda cita veida kompleksus un traumas, bet nu ir lietas, kuras man nav pieņemamas, kuras arī es tagad kā pieaugušais uzskatu par totālu marazmu.
*
Man vispār mati ceļas stāvus. Visas tās Cosmo diskusijas par neauglību, AVA klīnikā atstāti tūkstoši, diskusijas par bērniņiem, dupsīšiem, putriņām, krutu firmu ratiem, pakaviņiem, Montessori skoliņām un ko tik visu nē. Un tad 18 gadi un ar kājas spērienu ārā - vajag naudu zeķubiksēm? Ej lasi sēnes un nopelni! (t)
11.01.2018 09:08 |
 
Daenerys1
Reitings 5884
Reģ: 25.08.2013
Tas man izskatās tā kā bēdīgi slavenajos FB kaķu postos - paņēmām mazu kaķīti, pirkām konservīšus, barojām, mīlējām, ucinājām. Pēc 2 gadiem izauga 7kg monstrs un sāka rīt bezjēgā un čurāt kaktos, kastrācijai naudas nav, izmetām uz ielas, mums tādu nevajag.
11.01.2018 09:13 |
 
Selene
Reitings 1983
Reģ: 13.01.2012
Draugu ģimenē aug bērni. Kad vienam bija 7 un otram 4, tad septiņgadnieks nebija iznesis miskasti un mamma atbildēja - nu labi nepildi savu pienākumu, es nepildīšu savējos, respektīvi nākamajā rītā netaisīja mazajiem brokastis un neģērba uz skolu. Un septiņgadniens pats taisīja abiem brokastis un ģērba brāli uz skolu. Un iznesa to miskasti.
Varmācība jau neko neatrisina, bērni jāaudzina gudri, kā mazi pieaugušie ar piemēriem, kas notiek, ja kaut ko neizdari, kas ietilpst viņa pienākumos utt.
11.01.2018 09:52 |
 
Bordo
Reitings 2041
Reģ: 21.02.2015
Nevaru iztēloties pārmetumus par 10 eiro vērtām kedām, ka es tev tā, bet tu man tagad puspasauli parādā.

Tagad, kad pašai naudas gana, tas, protams, ka liekas stulbi un bezjēdzībi, bet, iespējams, mammai tiešām bija grūtības ar naudiņu? Ar to es domāju, ka ļoti, ļoti smagi. Varbūt Tās kedas par 10 euro nozīmēja, ka viņai vairs nav naudas, lai tev iedotu naudu pusdienām? Vai to 10 euro mammai pašai vajadzēja atteikties no savām pusdienām? Vai mamma visa kā bija diezgan, un viņa pirka drēbes, kosmētiku, vitamīnus un ko tik vēl ne tikai pati sev?
Vienkārši es reizēm aizdomājos par to, ka arī augu diezgan nabadzīgā ģimenē, un reizēm tas, ka mums bija jāēd plika maize brokastīs, nozīmēja arī to, ka mammai pat tik daudz netika, jo visu atdeva bērniem. :-|
11.01.2018 10:09 |
 
stellaglmr
Reitings 3922
Reģ: 06.03.2011

Tagad, kad pašai naudas gana, tas, protams, ka liekas stulbi un bezjēdzībi, bet, iespējams, mammai tiešām bija grūtības ar naudiņu? Ar to es domāju, ka ļoti, ļoti smagi. Varbūt Tās kedas par 10 euro nozīmēja, ka viņai vairs nav naudas, lai tev iedotu naudu pusdienām?

To var paskaidrot arī savādāk, nevis likt bērnam justies vainīgam vai pārpateicīgam par kaut ko kas ir pašsaprotams. Mums naudas netrūkst, bet reizēm es savam bērnam atsaku kādu kāroto nieku paskaidrojot, ka naudiņas nav, jo mammai vai tētim šomēnes darbiņu bija mazāk. Tad bērns ķeras klāt savai krājkasītei, kur stāv viņa personīgā naudiņa (melnās monētas) un prasa kopā saskaitīt. Jo samaksāšanas čupiņa lielāka aug, jo vairāk mazinās vēlme pēc rotaļlietas vai kā nu tur. Bērns nevar justies vainīgs vai atbildīgs par to ko vēlas, bet bērnam var iemācīt naudas svaru un nozīmi, un, to, ka reizēm tās nav tik daudz, lai cik ļoti arī gribētos.
Bērns ir maziņš, bet viņš nav dumjš. Ja vecāki ir nolēmuši slēpt reālo pasauli no bērna, tad bērns izaug untumains un egoistisks. Uzskatu, ka bērnam ir jāiepazīst visa sabiedrība - ne tikai labā, bērnā ir jāveicina domāšana nevis jāuzstāda bezierunu paklausības modelis un jāstimulē bērna prātu analizēt kādēļ ir tā un ne citādi nevis autopilotā jāskaidro un tad jākliedz "kas tu stulbs esi? Es jau septīto reizi tev saku!". Tas pats strādā uz otru pusi - vecākiem ir jāizprot sava bērna domāšana, idejas un kur tam visam meklēt sakni.
Nezinu, katram vecākam ir savi principi. Bet, es skaidri jūtu, ka mēs šādi augot, ejam pareizo ceļu.
11.01.2018 10:44 |
 
Daenerys1
Reitings 5884
Reģ: 25.08.2013
Vai mamma visa kā bija diezgan, un viņa pirka drēbes, kosmētiku, vitamīnus un ko tik vēl ne tikai pati sev?

Pirmkārt, jā. Ļoti labi zināju mammas finanšu situāciju, tika pirkta gan ļoti dārga kosmētika, gan taisīti remonti un vēl viss kas, plus mūs ļoti atbalstīja mani vecvecāki - mammas vecāki gan ar naudu, gan ar produktiem. Lielākā vecumā man bija arī piekļuve internetbankai, jo mamma neprata to lietot. Bet stāsts ir ne par to. Ja nevari nopirkt nepieciešamās preces - pasaki, man nav naudas. Nevis nopērc un tad zāģē, zāģē, zāģē... Nebija jau tādas frāzes "meitiņ, mums nav naudas, nopirksim nākošmēnes". Bija "es tev nopirku, bet tu, nepateicīgā maita, ... ... ..."
11.01.2018 10:54 |
 
puk-puk-ezis
Reitings 5
Reģ: 01.01.2018
Tās, kurām bērnība ir pagājusi 90.tajos, jau labi atceras, ka ar rocību lielākai daļai bija švaki, tomēr Daenerys1 jau runā par attieksmi (šaubos- vai minētās kedas bija 20tais citas krāsas pāris=modes untums)
11.01.2018 11:08 |
 
Daenerys1
Reitings 5884
Reģ: 25.08.2013
Mans vīrs ir vecāks par mani, viņa bērnība pa lielam pagāja 80-tajos. Abi viņa vecāki bija parasti strādnieki ar tehnikuma izglītību. Viņš teica, ka viņiem ar brāli bija slidas, velosipēdi visos vecumos, slēpes, no 14 gadu vecuma viņam bija mopēds, ko nopirka vecāki, brālim - arī nopietnāks mocis, ko arī nopirka vecāki. Man bērnībā vienīgā lieta, kas bija - velosipēds (no kura gan es izaugu diezgan ātri), un to man uzdāvināja vectēvs, biju pārlaimīga. Man negribējās slēpes, slidas, skrituļslidas, velosipēdu ātrumnieku? Gribējās! Es pat neuzdrošinājos prasīt, augu 90-tajos, es zināju, ka manai ģimenei nav tādas naudas, lai izmestu vairākus simtus latu šādām lietām. Es šajos komentāros runāju tikai un vienīgi par attieksmi un par elementārām precēm. Nevis ekstrām, dāvanām un iegribām. Nebija jau tā, ka man neko nepirka, 2000-šajos pat dators tika nopirkts, bet runa ir par to, kā tas viss tika pasniegts.
11.01.2018 11:14 |
 
macaw
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Alexxa, es konkrēti minēju, par ko bija tas teksts, lūdzu, pārlasi.
11.01.2018 12:06 |
 
nerātnā
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Varmācībai nav attaisnojuma. Turklāt varmācība - arī emocionālā un jebkura cita - ir vājums ***.
.
Varmācība ir vēl lielāks vājums, nekā būt upurim, jo varmāka visas savas negācijas uzgrūž risināt upurim, kas savā nezināšanā to uzskata par normu, kamēr viņam apnīk risināt citu problēmas, kuras tāpat nekad nevar atrisināt. Jo katram pašam savas problēmas risināmas - tā ir ilūzija 'piedzemdēšu un visas problēmas tik labi tas bērns manā vietā nokārtos', kurai ļaujas tik daudzas mātes. Un pēc tam ir ļoti neapmierinātas, ka ilūzijas brūk. Bet visas ilūzijas brūk, un vieglāk tiešām ir ļaut tām brukt, kaut pirmajā brīdī tā nemaz nešķiet, ne prasīt no sevis un citiem, lai uztur gaisa pilis, kurām realitātē nav nekāda seguma.
.
Bērni nav dumji. Dumji ir vecāki, kuri savus bērnus uzskata par stumdāmiem, bīdāmiem un dzīvi traucējušiem idiotiem. Bērni ļoooooooooooti ātri visus mācās, atliek tik būt mazliet pacietīgākiem un atcerēties, ka bērni mācās no piemēra, nevis no abstraktiem pārmetumiem 'Tu muļķis tāds, vai tiešām nesaproti' stilā.
.
*** šī vājuma dēļ varmāka sabiedrības acīs izskatās lielāks upuris, nekā viņa upuris. Un varmāka ar savu vājumu arī prot labi manipulēt - gan ar saviem upuriem, gan ar cilvēkiem no malas, kuru acīs nomazgājas tīri un balti, kamēr savam upurim, kurš grib iziet no varmācīgajām attiecībām, uzgrūž vainas apziņu par to, ka tas vēlas izbeigt varmācības apli.
11.01.2018 12:13 |
 
Andrita
Reitings 369
Reģ: 29.01.2009
Esmu vecāku pusē. Jo biju līdzīgā situācijā. Dzīvoju pie vecākiem "uz viņu kakla". Saņēmu tādus pat pārmetumus, kā autore, kurus kategoriski noliedzu, tēloju cietēju. Bet reāli padomājot, viņiem bija taisnība, es varēju viņiem palīdzēt, tikai negribēju. Viņi cēlās 6.00, kamēr es gulēju līdz pusdienlaikam, patika ballēties un nākamo dienu nogulēt, par ko viņi burkšķēja. Un iemesls ir tikai viens- kāpēc, pieaudzis, rīcībspējīgs cilvēks, nevarētu pilntiesīgi piedalīties mājassoļa darbos, ja dzīvo pie vecākiem un ne par ko nav jādomā? Tikai tāpēc, ka vecāki viņu ir radījuši, viņa var tēlot mazulīti, kurai mammīte dupsi slaucīs, visu aiz viņas vāks, kaut tā mazulīte ir pilnībā pieaugusi? Iedomājieties situāciju- pie jums dzīvo pieaudzis cilvēks un neko nedara. Jūsu rīcība būtu kāda?
Vairums šeit dalās ar pieredzi, ko ir piedzīvojuši bērnībā, kur bērns ir atkarīgs no vecākiem, jo ne fiziski, ne likumiski, ne emocionāli nespēj sevi nodrošināt. Te jaunkundze taču dzīvoja atsevišķi un parādīja, ka ir pieaugusi.
11.01.2018 13:22 |
 
Aequita.s
Reitings 255
Reģ: 03.01.2017
Andrita
+
11.01.2018 13:25 |
 
freya
Reitings 4298
Reģ: 29.01.2009
Bērnībā bija ļoti daudz jāstrādā, jo vecākiem bija gan lopi, gan lieli dārzi, gana liela māja, kura bija jāuztur kārtībā - ļoti nepatika man tie lauku darbi. Vasarās, kad klasesbiedri brauca ceļojumos un atpūtās pie jūras, es pārsvarā sēdēju vagā un ravēju. Kad sāku studēt, vecāki finansiāli atbalstīja un par savu pienākumu uzskatīju turpināt palīdzēt vecākiem saimniecībā ned.nogalēs un vasarās. Kad sāku strādāt un kļuvu finansiāli neatkarīga, tad ar lielāko prieku pārtraucu visus darbus - kopš tā laika palīdzu vecākiem finansiāli, bet ne ar darbiem, jo es daudz strādāju un, ja dabūju 2 nedēļu atvaļinājumu vasarā, tad arī gribas laiskoties un neko nedarīt, nevis ravēt dārzu, konservēt gurķus utt.
Rezumē - kamēr bērns ir finansiāli atkarīgs no vecākiem, tikmēr iesaistīties un palīdzēt ir pienākums. Turklāt man šķiet muļķīgi uzskatīt, ka visiem mājasdarbos jāiesaistās vienlīdzīgi. Kuram ir vairāk laika - tas arī vairāk dara. Un neskatoties uz to, ka studentiem ir daudz mājasdarbu, es tik un tā uzskatu, ka studentam ir daudz vieglāks un brīvāks režīms, nekā cilvēkam, kas strādā normālu darba laiku.
11.01.2018 16:54 |
 
Neons
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Starp citu, kaut kur lasīju, ka nedrīkst bērnam teikt "nav naudas", jo tas attīsta "nabaga domāšanu" vai kaut kas uz to pusi. Tā vietā ir jāizdomā cits paskaidrojums, kāpēc kāroto vēlmi nav iespējams izpildīt, aizstājot "nav naudas" ar citiem argumentiem. Pasekoju arī sev ikdienā un sapratu, ka diezgan bieži gribas vnk atbildēt ar "nav naudas", lai bērns liktos mierā, tā vietā, lai paskaidrotu viņam nedaudz plašāk lietu kārtību (un, protams, ne vienu vien reizi nāksies skaidrot vienu un to pašu). Es gan neuzskatu, ka "nav naudas" ir briesmīga frāze, kura nodara nelabojumu ļaunumu bērna smadzenēm, bet nu... kripata taisnības tai sākuma domai tomēr tur varētu būt arī.
11.01.2018 18:52 |
 
Odria
Reitings 737
Reģ: 26.10.2014
Starp citu, kaut kur lasīju, ka nedrīkst bērnam teikt "nav naudas", jo tas attīsta "nabaga domāšanu" vai kaut kas uz to pusi.
Pilnībā šim piekrītu. Esmu dzīvē redzējusi ļoti izteiktus gadījumus, gan tādus kam ir iemācīta "nabagu domāšana", gan pilnīgs pretstats - bērni kas lietas vērtē naudas izteiksmē. Uz jautājumu - kādas kedas Tev uzdāvināja? Atbild, nevis baltas vai sarkanas, bet nosauc zīmolu un to cik maksāja... ir dažādas galējības, bet lielos vilcienos par "nabagu domāšanu" piekrītu. LV ļoti daudziem cilvēkiem tāda piemīt.
11.01.2018 19:11 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
« iepriekšējā | 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 | nākamā »
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
 

© 2022 Dieviete.lv