Sporta stundas

Sporta stundas pats par sevi ir izsmiekls. Atceros, ka mums vienu cauru gadu bija nozīmēti kaut kādi muļķīgi apļa treniņi - 1x uzrāpies pa virvi, ej griez riņķi ap pakaļu 20 sekundes, palēkā ar lecamauklu, pataisi presītes, vēl kkas bija. Un tad skolotājs pilnā nopietnībā - jau pēc 2 nedēļām jutīsiet labu progresu. Really? Tā vietā, lai sporta stundas padarītu maksimāli daudzveidīgas un interesantas visiem un nedomātu par kkādu progresu (jo tādu apriori sporta stundas nevar sniegt), tiek izstrādāta galīgi neadekvāta "treniņu" rutīna. Līdzīgi notiek daudzās citās skolās vēl joprojām.

Loģiski, ka viss atkarīgs no konkrētā skolotāja un skolas. Esmu mācījusies vairākās skolās un dažās bija patīkamāk apmeklēt sportu nekā citās. Man nebija tā, ka nenormāli patika iet skolā uz sporta nodarbībām, nepatika ne steidzīgā pārģērbšanās ģērbtuvēs, kurās kopā ar iepriekšējo/nākamo stundu meitenēm jādala šaurās telpas, ne tas, ka nevienā skolā nebija dušas. Nepatika sasvīdušai, un jo īpaši karstajos mēnešos, pēc tam ar maiņas drēbēm iet uz citām stundām. Nepatika arī daži sporta veidi, piem., augstlēkšana vai tautas bumba. Bet arī ar visu savu nepatiku tāpat apmeklēju kādus 90% sporta stundu (pārējos bastoju vai `nogulēju`), un skolotāji lika pietiekami labas atzīmes arī, ja nevarēju daudz ko izdarīt. Reāli tās dažas meitenes vidusskolā, kas gāja uz sporta stundām, dabūja atzīmes tikai par centību un to, ka nesēž malā un nečīkst, ka ir mēnešreizes, slikti utt. Nu jā, dažreiz jau lika zemākas atzīmes, bet tāpat to vidējo izvilka gada beigās augstāku tikai tāpēc, ka apzinīgi apmeklē stundas.
Man arī patika aerobika un visādas citas lietas pēc stundām, bet ne jau tāpēc es iešu un bastošu stundas skolā. :-D Nekādas traumas - morālas vai fiziskas - neguvu no tā, ka piedalījos. Es autorei iesaku izlaist dažas sporta stundas, bet lielākoties piedalīties. Ja skola nav baigi striktā :D Tici man, nebūs tik traki.. diez vai skolotājs tevi vērtēs zemu, ja redzēs, ka centies :-)

Rīdziniece, jā, protams, nenoliegšu, ka ir lietas, kuras noder. Es vairāk par to, ka cilvēki ir dažādi. Es pati vienmēr esmu bijusi mākslinieciskais tips. Vienmēr bija ļoti labas atzīmes vizuālajā mākslā. Tāpat ļoti labas atzīmes bija valodās, literatūrā. Ne reizi vien piedalījos latviešu valodas olimpiādēs. Kādu laiku dziedāju korī. Tai pat laikā, matemātika, fizika, ķīmija - tā man bija melna bilde. Matemātikas eksāmenā dabūju F līmeni, kas, kā zināms, ir pats zemākais. Nelīdzēja ne privātskolotāji, ne vasaras darbi - es gluži vienkārši pilnīgi neko nesapratu. Tagad, kad jau esmu pieaugusi, ja neskaita māku saskaitīt, atņemt, reizināt un dalīt, man no matemātikas, fizikas vai ķīmijas nav bijis noderīgs pilnīgi nekas, jo savu karjeru esmu saistījusi ar darbošanos radošajā industrijā. Tāpēc man patīk tas modelis, kādu nereti piekopj citās valstīs - kur skolēniem tiek mācītas tieši tās mācības, kurās katrs ir spējīgāks. Jo mēs, cilvēki, esam dažādi. Kāds var būt matemātikas ģēnijs un pilnīgi neko nejēgt no mākslas vai vēstures. Kāds cits būs ģēnijs valodās, bet neko nejēgs no eksaktajām zinātnēm. Ja katrs bērns varētu mācīties to, ko vislabāk māk darīt, tas, manuprāt, aiztaupītu raizes gan pašam bērnam, gan viņa vecākiem, gan skolotājiem. Bet nu tas ir tikai mans viedoklis.

Tieši tāpat kā pielietot Pitagora teorēmu vai no galvas zināt Ziedoņa dzejoli. Izglītības sistēma fascinē. Un ne jau labā nozīmē.

matematika manejai noder darba ikdiena, man vismaz vks viela noteikti ne. Dzeja, literatura , geografija, muzika, vetsure it iapsi loti, loti noder ikdiena.

Man vidusskolā sporta stundas nebija vispār (mācījos Vakarskolā) un labi, ka tā. No pamatskolas gadiem tieši sporta stundas palikušas atmiņā kā drausmīgākās stundas manā dzīvē. Mazotnē biju ļoti nekustīgs, bailīgs bērns, kurš visu savu brīvo laiku pavadīja bibliotēkā lasot grāmatas, ne dauzoties ar citiem bērniem. Tas izsaka visu. Es baidījos taisīt kūleņus, jo biju tik tizla, ka viens nepareizs kakla pagrieziens, un varēju lauzt sprandu. Protams, kļuvu visiem pārējiem par apsmieklu. Skolas rīkotajos krosos mūžīgi paliku pēdējā vietā, jo trūka elpa un palika slikti (no bērnības ir problēmas ar sirdi). Protams, atkal pārējie smējās. Sporta stundās tika spēlēta tautas bumba un klasesbiedri, kuriem šķita uzjautrinoši par citiem paņirgāties, apzināti man no visa spēka meta ar bumbu pa galvu, jo tas taču ir nenormāli smieklīgi. Jā, es no visas sirds ienīdu sportu un 9.klasē sāku apzināti bastot sporta stundas, tajās vienkārši neierodoties. Tagad ar sportu esmu labās attiecībās. Labprāt vingroju un ikdienā skrienu. Daru to ar prieku, jo neviens par mani nesmejas un nemet ar bumbu pa galvu. Bērni ir nežēlīgi. Bet vēl skumjāk, ka manā skolā sporta skolotājam viss bija pie vienas vietas un, tā vietā, lai tiešām liktu bērniem nodarboties ar sportu, bija jāliek ieskaite par to kā met kūleni uz priekšu un atpakaļ. Esmu jau pieaugusi sieviete un man ne reizi mūžā nav bijusi nepieciešamība mest kūleni. Tieši tāpat kā pielietot Pitagora teorēmu vai no galvas zināt Ziedoņa dzejoli. Izglītības sistēma fascinē. Un ne jau labā nozīmē.

Mums nekad nelika kapt pa virvi, nezinaju, ka kads to dara. Mes daudz skrejam, bumbinu metam, spelejam basketbolu, florbolu, augstleksana (nejau uz aza, bet ar to lietu, kur liels matracis, lec pari kokam un taisi kuleni vel piezemejoties), aerobika un akrobatika (ja ta to var nosaukt), piepumpesanas, presites utt. Viss patiesiba tiri ok, iznemot komandas speles - tas man riebas! Tapat ka man patika, piemeram, skriet, bet es nevareju noskriet uz normativiem ta, lai sanak laba atzime.
Musu skolotaja paldies dievam bija forsa, vina bija ari vieglatetikas trenere un kaut ka loti pozitivi attiecas uz dzivi, tsk pret mani, kas laida luni.
Ne tikai pret sportu vareja but tada attieksme, bet ari pret fiziku, piemeram, bet beigas bija sadi:

Un vienmēr bija škrobe, ka daudzi sēž malā, pēc tam atnāk un dabū labas atzīmes.

ti, man nebija skrobe, bet fiziku beidzu ar 8, kaut visus kd rakstiju konsultaciju laika. :D Man skiet, ka ir tadi cilveki, kuri var list no adas ara, bet slikti sanak un ir tadi, kuri atnak beigas un izludzas vai izdara labak par tiem, kas lien no adas ara.

Es nekad neesmu varējusi uzkāpt pa virvi. Un joprojām nevaru.

Nezinu kā bija meitenēm, bet mums puišiem kāpšanai pa virvi normatīvs bija 5 sekundes! Kāpām pa virvi tikai ar rokām, pat neizmantojām kājas. :-D

Atbrīvojumu no sporta stundām var dot tikai ģimenes ārsts vai arī jebkurš cits speciālists? Negribēju veidot jaunu diskusiju :-D

Man nepadevās gandrīz nekas sporta stundās, bet no ādas līdu laukā, lai labu atzīmi dabūtu. Un vienmēr bija škrobe, ka daudzi sēž malā, pēc tam atnāk un dabū labas atzīmes.
Un tās normas ir tizlas. Paldies vidusskolas skolotājai, kas redzēja, ka centos, un vērtēja pēc izaugsmes.
Mums skolā gan tik viegli ar atbrīvojumiem, jo bija uz ārstniecisko vingrošanu jāiet. Nebija nekas grūts, bet arī ne vienkārša malā sēdēšana.

Kopumā uzskatu par normu ka sporta stundēs vērtē ar atzīmi, bet normatīviem ir jābūt adekvātiem. Bet ir jāsporto visiem. Dīvaini sanāk, cilvēki ņem papīru, lai nesportotu, jo nepatīk vai vienkārši "Dievs nav devis". Bet nez kāpēc uz citiem priekšmetiem iet, kaut gan arī tā pati matemātika vai fizika ne visiem ir dota/domāta.

Man sports sāka iepatikties vidusskolas laikā, kad sāka mācīt labs skolotājs. Viņš lika atzīmes arī par teoriju, lapu grābšanu un izturības skrējienu. Ja piedalījies zemāk par 4 nevarēji dabūt. Paldies, ka viņš man atļāva darīt kā sanāk, nelika lekt pār āzi un pildīt akrobātiku.(l) Bet, skolotājs tika godīgi informēts par veselības problēmām.

Toties no klases meitenem es biju vienīgā kas varēja pievilkties pie stieņa protams ne jau 20x ,bet ,3x un piemumpeties 10x :-D lai gan mums meitenēm nelika to darīt. Bet tam sasodītam azim nekādi nevarēju parlekt pāri:-D,skrēju skrēju un pie āža vnk pieskrēju un apstājos:-D

Es biezi nesportoju, jo negribeju. Zimes gan dabuju no arsta, gan pati taisiju (bija vesela sistema ar istu zimju ieskenesanu, parveidosanu photosopa utt.), gan menesreizu pieminesana, gan vienkarsi bastosana, gan atnaksana uz stundu un lunosana - lai ari skolotaja mums bija stingra, bet laba un saprata, ka man sports neiet pie sirds. Vinai bija svarigi, lai beigu beigas kaut kad pacensas izdarit un tad vina pavilka uz augsu. Bija mums ari teorijas stundas sporta, kur bija pec tam jaliek testi, tie ari vilka uz augsu. Sports meitenem un puisiem bija atseviski un meitenem bija daudz stingrak, puisi, skiet, tikai cauru gadu speleja futbolu, kamer mums tika visas tas bumbinas, atspiesanas, augstsleksanas, talleksanas utt. utt.
Biju laimiga, kad pabeidzu vsk! Uzskatu par nabadziniem tos, kuriem augstskola ari vel turpinajas sports. 8-) Muzika ari riebas, bet to atceros vaji, jo pedejo reizi man tada bija 9.kl. Vidusskola mums bija jaizvelas - muzika vai vizuala maksla, es, protams, izvelejos otro, vizuala maksla bija mans laucins.

Manā skolā meitenēm atļāva izlaist pāris nodarbības mēnesī, jo vienai klases biedrenei mutere bija māsiņa, kura pateica, ka nevar sportot tajās reizēs.

Es nekad neesmu varējusi uzkāpt pa virvi. Un joprojām nevaru. :D Biju visai viduvēja sportā. Un skriešanu vispār iemīlēju tikai 11. klasē, kad sāku skriet pa vakariem ārpus sporta nodarbībām. Toties biju dambretes čempione. :-D

apšulapa es sportā piedalījos ,man patika,bet ja bija mr pirmā diena,tad gan nē,jo pludoju tajā pirmā dienā kā traka, negribējās lai sāktu tecēt sportā izpildot kādu vingrinājumu:-D. Toties ko es nekad nevarēju izdarīt ,bija parlekt tam azim:-D un lai cik smieklīgi nebūtu pa virvi uzkāpt varēju,bet lejā tikt ne,jo bija bail:-D ieraudzīju zemi un baidījos nokrist,tad vienmēr kad kāpu augšā man teica tikai neskaties lejā:-D

nu tādas mīkstās :D

Atceros,ka reiz mr dēļ nepiedalījos sportā,jo tā bija pirmā diena, un to ar paskaidroju skolotājai, viss ok, bet smieklīgi bija ,tas ka tajā dienā vēl 3 meitenēm bija un ar nepiedalījās un viens puisis un skolotāja , pienāk pie viņa un prasa un kas tev kaiš arī mēnešreizes?:-D:-D

Pie klavierēm arī mani pārsvarā sauca un par to arī desmitniekus lika.
Man gan bija arī savā ziņā neliels stimuls vairāk mācīties lietas ko nezināju, izgāsties nedrīkstēju jo tad klasesbiedriem bija lielie prieki. :D

Tad, tiem salika atzīmes un krietni uz augšu pavilka. Tie varēja teoriju nemācīties.

Jā, precīzi. Un visvairāk es to sajutu tad, kad pametu mūzikas skolu, attieksme šausmīgi mainījās un es kļuvu gandrīz vai neredzama. Pati bieži vien redzēju, ka pat ne līdz galam pareiza atbilde tika ieskaitīta, tikai tāpēc, ka mūzikas skolā mācija mūzikas literatūru, kas ir krietni padziļinātāka nekā skolā.