Sporta stundas

Kas par muļķībām. Nu nevar no sevis izspiest vairāk, kā daba ir devusi. Tad jau visi varētu kļūt par profesionāliem sportistiem.

Pilnīgi nekādas muļķības. Daba ir devusi - ko tad, daba iedala cilvēkus kropļos un normālos, kuri var kaut vai viduvēji daļu un labi un ļoti labu otru daļu paveikt? Tās ir konkrētas veselības problēmas tad. Izspiest ļoti daudz var, jā, protams, ka varbūt nebūs 9 vai 10, tad tam vajadzētu vairāk laika, ja tas iepriekš nav darīts, bet nevajag teikt, ka neko pats darīt nevar, jo zinies ''daba'' apdalīja. Ir cilvēki, kuriem grūti iet ar rakstīšanu, burti jaucas vietām, izlaiž, galotnes nepamana, bet kaut kā tos pašus komatus viņš mierīgi var apgūt, kad ir jāliek, kad nav utt. Nu nekad nebūs viss uz simtnieka, tāpat arī vājo, ja attīsta, tas paliek arvien labāks. Mēs varētu būt sportisti (nerunāju, par traumām, mazspējām, lieliem riskiem), ja trenētos no mazotnes un ne jau profesionālie sportisti paskrien stundiņu ap māju un tad nesaprot, kā tad tā, tikai 7 ielika. Šādas kategorijas vispār kopā jaukt nevar, kur vēl iet klāt svaru zāle, stingrs dienas režīms, ēšana konkrēta un normēta - to dara šie profesionālie, ne ''vienkāršie'', kuri paskrien vai palec ar aukliņu divas minūtes. Tā taču pilnīgi cita darba kategorija.

Es gāju uz sporta stundām ar prieku, jo tad varēja atpūtināt galvu no pārējām mācību stundām. Tas bija vienīgais priekšmets, kur nevajadzēja neko zubrīt.
Skolotāja bija ļoti stingra, protams, arī lika labākas atzīmes tiem, kas gāja kādos sporta pulciņos un nesa kausus un medaļas skolai, kas pat īstenībā ir diezgan godīgi!
Mūsu klasē bija tādas, kas konstanti "aizmirsa sporta tērpu mājās" vai "slikti jutās", kaut gan pēc tam starpbrīžos puslikas gāja ārā pīpēt.
Nezinu, man jau liekas, ka pirkt zīmes ir diezgan stulbi, nu nav jau tie normatīvi tik stingri, 25 reizes piepumpēties un 60 presītes uztaisīt ir diezgan easy. :-);-)

Es, atceros, ka skolas laikā visi matemātiku norakstīja no džeka, par kuru dien dienā apdirsa. Šis bija tādus uzdevumus vienmēr izdomājos. Bet, par mājas darbiem jau tāpat nekādu atzīmi nelika.

Tāpat skriet, uz ātrumu vai skaitu, vai reizēm kaut ko padarīt arī iemācās.

Kas par muļķībām. Nu nevar no sevis izspiest vairāk, kā daba ir devusi. Tad jau visi varētu kļūt par profesionāliem sportistiem.
Es krietnu laiku papildus trenējos skriet, lai varētu dabūt labākas atzīmes. Maksimums, ko spēju par skriešanu dabūt, bija 6, ar visu savu papildus skriešanu ārpus skolas.

Citādi tā tizli sanāk, liekam atzīmes par..ko? Par miesasbūvi un spēku, iedzimtību, atbilstību noteiktiem "veselīguma" normatīviem?

Par tavu attīstību, darbu, ieguldījumu - protams, ka katrā disciplīnā tā atšķirsies, gluži tāpat kā citos priekšmetos. Piemēram, literatūra - man padodas rakstīt, bet šekā rekā liek taisīt prezentāciju un pastāstīt par kaut ko - a ja nu man bail? A ja nu runāt nemāku? Kāpēc man jāgūst slikta atzīme? Tātad visos priekšmetos ir dažādas darba formas, dažādi uzdevumi, dažādas spēles utt., kur arī vidējais savelkas. Tūliņ kāda teiks, bet kas tad tur, iemācīties prezentēt jau var, nu tieši tā, ja to dara. Tāpat skriet, uz ātrumu vai skaitu, vai reizēm kaut ko padarīt arī iemācās.

Es, atceros, ka par tāllēkšanu bija jāaizlec 4 metri, vai cik tur un tad varēja dabūt 10.
Un, skolas sporta aplis arī bija jānoskrien par minūti. Cik, viņš tur garš bija 300 metri, vai cik tur, neatceros.

Kolektīvos kuros mācijos, iebildumi par normatīviem bija mazākums. Čaļi parasti vispār par to neiespringa, nerunāja.

Jā, jo daudziem čaliem sports ir teju vienīgais priekšmets, kurā var dabūt labu atzīmi:-D Sila jestj, uma ņe nado:-D

Ja jau sporta stundas vajag veselībai un kustībām, ir jāatceļ vērtēšana, programmā jāvelta vairāk uzmanības tieši vingrošanai un audzēkņu individuālajām spējām noteiktās disciplīnās, ja tādas ir :-) Citādi tā tizli sanāk, liekam atzīmes par..ko? Par miesasbūvi un spēku, iedzimtību, atbilstību noteiktiem "veselīguma" normatīviem?
Arī vizuālajā un mūzikā (konkrēti par dziedāšanu) nebūtu jāliek atzīmes - saku to kā cilvēks, kuram zīmēšanā bija 10, daudzi citi zīmēja kā ar kāju un nespēja augstāk par 6 dabūt, neuzskatu, ka tas bija pret viņiem taisnīgi.
Kad sportu nevērtēs un nodrošinās normālus apstākļus, tad arī beigsies ārsta zīmju meklēšana.

Bonecutie.
Kolektīvos kuros mācijos, iebildumi par normatīviem bija mazākums. Čaļi parasti vispār par to neiespringa, nerunāja.
Un kāds tad ir piedāvājums? Atcelt normatīvus un sak, skrien cik ātri vien vēlies? Tad jau zudīs jelkāda jēga, nebūs tā dzinuļa ka ir jādara labāk. Vismaz man tā šķiet. Un tie normatīvi ir absoluti adekvāti. Nekā pārcilvēcīga tur nav.

Tur jau tā lieta - sports pēc būtības ir nepieciešams ikvienam, tikai tas, kā skolās to pasniedz, ir garām. Ir forši, ja ir labs skolotājs un izdodas skolā atrast prieku sportot, bet visiem ne tuvu tas neizdodas. Un ja skolēnam sports saistās ar nebaudāmiem normatīviem, kāds tur brīnums, ka vēlme rosīties ir maza.

Tad nevajag apgalvot, ka tādi gadījumi bija tikai tāpēc, ka skolotājs šo vai to un ne to, ne šo.

Nu bet tādi gadījumi rodas arī skolotāju dēļ. Tas, ka visi nav satraumējušies nav rādītājs.

Klaberleng, tieši šī attieksme ir tas, kam būtu jābūt rezultātā pēc sporta stundām. Kustēšanās ar prieku, motivācija, veselības aspekti, kas tiek skolēnam no sirds iemācīti. Protams, ne visi būs sporta entuziasti, tāpat kā ne visi būs programmēšanas lietpratēji vai mākslas cienītāji, taču šobrīd skolu sistēmā attieksme ir vienkārši - "neesi mīkstais skrien, kaut ar riebumu" Nav motivācijas.
Un jā, man sports ir iepaticies vien 10 gadus pēc vidusskolas beigšanas un sava sporta veida pamešanas. Ar savu interesi, motivāciju, bez ārēja spiediena kustoties un uzlabojot pašsajūtu.
Kas attiecas uz zīmēm, tiešām iesaku pameklēt motivāciju kaut vai kaut kur ārpus skolas, iet uz dejām, vai aerobikām, jogām, kaut kur izkustēties un atrast to, ko nespēj iedot sporta savs skolotājs. Tad arī uz stundām varbūt zīmi nevajadzēs un normatīvi neliksies tik traki.

Gluži tas pats notiek skrienot pēc zvana uz pusdienām.

Tad nevajag apgalvot, ka tādi gadījumi bija tikai tāpēc, ka skolotājs šo vai to un ne to, ne šo.

bet kaut kā visi nav ne traumējušies, ne lauzuši neko un nebūt tie, kuri bija labā formā. Lielākoties ir tādi, kuri nedomā ar galvu, saskrienās, mauc uz dullo utt. Vēl tagad vainos citus, ka paslīdēja vai nesās kā traks, nu ja.

Un kurā vietā es saku, ka tā ir visiem? Tak protams, ka traumas nav ikdiena, visā vidusskolas periodā tādus gadījumus saskaitīju 4-6, un nē, ne saistībā ar paslīdēšanu vai citu nejaušību. Minēju to sakarā ar apgalvojumu, ka skolas sports ir kaut kāda maģiskā aka, kurā var sasmelties tādas zināšanas un prasmes, ka visu atlikušo mūžu būsi vesels! :D Ironizēju un sportu nenoniecinu, vnk nesaprotu to sašutumu pret cilvēkiem, kuri izvēlas savas labsajūtas labad paņemt attaisnojumu.

Jā, un piebildīšu - es arī esmu "miris" sporta stundās, bet man nav nekad prātā ienācis vainot skolotāju, tieši otrādi, esmu darijis visu, lai būtu labāk, un gada beigās visus kūpera testus un atspoles noskrēju kā vajag.
Diemžēl ir liela atšķirība starp to, kas ārpus skolas kaut ko dara un starp to, kas neko nedara.
Vienkārši jāmaina ir attieksme.

Mums bija tā klasē, ka vājākos apdirsa un izsmēja pašu kalsesbiedri. Tāpēc viena daļa nesportoja. Jo, bija tādi, kam mācībās padevās tikai sports un pārējos priekšmetos knapi sekmīgi.
Esmu, pamanījusi, ka ir tādi bērni, kuri ir nekustīgais tips, tādi kā es un ir tādi hiperaktīvie. Tie jau bija manā laikā. Tad, tiem arī sports ir vispiemērotākais!!!

Man skolas laikā klasē bija meitene, kas visu pamatskolu nekad nesportoja, bet viņai arī bija problēmas ar aknām un citiem orgāniem, tādēļ pārlieka piepūle bija aizliega.
Vispār domāju, ka ja vien tiešām nav nopietnu problēmu, kas liedz sportot, no sporta stundām nevajadzētu izvairīties. Ņemot vērā mūsdienu dzīvesveidu - skolā jaunieši sēž, atnāk mājās no skolas, dators priekšā, atkal sēžam un tā tiek pavadīta visa atlikusī diena. Tad vismaz tajās sporta stundās kaut cik izkustās. Muskuļi tomēr ir domāti kustībai.

Zinas tante.
Nu pag, tehniku māca visi un visiem, bet ir maza daļa kas to uztver nopietni, tāpēc ir šī duršana pakrūtē utt. Un beigās tiek stāstītas pasakas, ka neko nemāca utt. Sevī vainu retais atradīs. Bet tas jau cits stāsts.
Ko es vispār gribēju pateikt? Es ceru, ka pienāks tā diena, kad arvien vairāk un vairāk cilvēku sportos un sapratīs tā jēgu. Ka tā nav tikai tupa skriešana vai riteņa mīšana, ka tā ir arī tava veselība.
Nav jāizdomā sev kaites, bet ir jāiet un jāmēģina darīt. (Es to ne par Jums vai kādu citu kam ir reālas veselības problēmas)

Par katru skolotāju jau nezinām, bet kaut kā visi nav ne traumējušies, ne lauzuši neko un nebūt tie, kuri bija labā formā. Lielākoties ir tādi, kuri nedomā ar galvu, saskrienās, mauc uz dullo utt. Vēl tagad vainos citus, ka paslīdēja vai nesās kā traks, nu ja.