Sporta stundas

Es pārlasīju, bet vai tu pati seko līdz ko saki?

Wallee, arī tev grūti ar uztveri un gribas izdomāt to, kā tur nav? :)

Ja gribas tikai īdēt ar ''ak neko attīstīt nevar'', tad jau saprotu, kāpēc tā saki.

Izrādās, ka ja es ļoti, ļoti gribēšu, tad es varēšu kļūt par operdziedātāju vai profesionālu sportisti, atliek tikai censties un censties. Jo mēs visi taču visu varam vienādi!!! Duujaa, attopies, padomā dažreiz ko runā! :)

Sports vidusskolā bija, atvainojos, huiņa. :D nu riebās, ka vērtē tevi pēc tā, cik reizes no 10 iemetīsi bumu grozā, tāda atzīme. Nu kāds tam sakars... vai cik tālu bumbiņu, aizmetīs, vai cik ātri 100m noskries. Manuprāt, tādas lietas vispār nav jāvērtē ar atzīmi. Tieši tā iemesla dēļ, ka man riebās un nepadevās nekādi sporta veidi skolā, un ar centību knapi vilku sekmīgu atzīmi, vidusskolā aizgāju pie ģimenes ārstes un viņa man uzrakstīja zīmi, ka sportā varu nepiedalīties. Neko nenožēloju, nīkule arī nejūtos. Tagad, kad skola sen jau aiz muguras, aktīvi eju uz svaru zāli, trenējos, jā, varu atspiesties 30x vai pievilkties pie stieņa, bet es tajā nekā mērā netieku vērtēta un es to daru priekš sevis un man patīk. Tās visas sporta spēles - basketbols, volejbols, tautas bumba riebjas vēl šobrīd un neko no tā nedaru. Visticamāk nepatīk arī tāpēc, ka skolas laikā radās riebums pret to, ka varēju sēdēt ar savu divnieku, jo nevarēju pārservēt pāri tīklam bumbu.

Rudaste, vai cik pliekans humors, ja neizproti, kas ir piemērs.

Piemēram, literatūra - man padodas rakstīt, bet šekā rekā liek taisīt prezentāciju un pastāstīt par kaut ko - a ja nu man bail? A ja nu runāt nemāku?

Nē, tev nepadodas rakstīt. Liec labākus piemērus.

Salīdzināt sportu un matemātiku ir, maigi izsakoties, dīvaini. Kādā skolā tiešām matemātiku māca - “šis ir taisnleņķa trijstūris, šī ir Pitagora teorēmas formula, rīt rakstām kontroldarbu”?

Ja ar dambreti nodarbojas ārpus skolas, tad jau arī vērtē tieši to, jo tas attīsta matemātisko domāšanu utt. Nevajag visu pagriezt vēlamajā virzienā. Tāpat sportā vienmēr ir bijuši izmēģinājumi, pateikts, kad kas būs jādara, noteikti nav tā, ka re, šī ir bumba, met, sēdies divi. Muļķības. Stundās tāpat daļa dara ik pa laikam ko vēlas, kad jau nāk stunda uz beigām, vai nu florbolu spēlē vai trenē to, ko gribas, utt. Tāpat arī citur, parāda un tad pats ņem un mēģini pielietot. Nē, nu vieglāk jau arī mājasdarbus norakstīt, zīmi nopirkt, tad kaut kad attpaties, ka viss ir dibuā.

"25 reizes piepumpēties "
Es pat divas nevaru :D :D

Nu tak ne visiem var padoties sports,ne visiem matemātika! Man klasē bija meitene kas sportā bija neveikla,bet centās visu darīt cik labi vien iespējams, taču matemātikā ,kamēr daudziem vajadzēja veselu nedēļu ,ja ne pat vairāk lai saprastu kautcik ko no vielas jaunās,tad viņai varēja 1x skolotāja parādīt un viss viņa sēdēja visu pildīja. Tāpat mums klasē bija puisi kas drausmīgi dziedāja,bet notis zināja labi . Vai ģeogrāfijā neko nesaprata,toties bioloģijā bija tīri labas atzīmes .

Mums arī bija 3x nedēļā.

Mums tieši otrādi retāk bija kādi uzdevumi, bet biežāk volejbols vai florbols, zēni pret zēniem ,meitenes pret meitenēm,bet volejbols gan visiem kopā tikai zēniem bija atļauta viena veida serve,lai meitenes netrumetu:-D.
Bet viss stulbākais bija ,ja trāpījās stunda vēl ar citu klasi kopā, tad bija tāds juceklis:-D

Man bija vispār izglītojošais novirziens.

Manā skolā sports bija 3 dienas nedēļā.
Un, matemātika bija katru dienu, dažās dienās pat divas. Vidusskolā bija pa 3 ķīmijām un fizikām nedēļā.
Es, nesaprotu, kāpēc tā, ja citiem bija 3 matenes nedēļā un viņi visu saprata.

Mums arī sporta skolotāji nebija forši, pats sports man diezgan riebās, dažas lietas vēl joprojām nevarētu izdarīt - uzrāpties pa virvi, aizmest bumbu tālu utt. Savukārt ne volejbolu, ne basketbolu normāli neiemācīaj spēlēt :(
Bet es gāju, un visi gāja uz sportu.
Šitās zīmju pirkšanas parāda tikai to, ka civēkam ir vieglāk padoties nekā kaut ko pierādīt vai censties. Savam bērnam arī netaisos gādāt nekādus atbrīvojumus, jo redziet-ņepaķīk!!!!
Ja esi vesels, tad kusties!

Man skolā sports bija 2 stundas nedēļā. Vienā nodarbībā parāda kā pildīt, otrajā liek normatīvu. Ja ir kaut kas sarežģītāks, piemēram, akrobātika, tad vienu nedēļu trenējas, bet nākamajā liek atzīmes. Visas atzīmes stringi pēc normatīviem. Met bumbu grozā 10 reizes, cik reizes trāpi, tāda atzīme. Tāllekšanā līdz nākamajai atzīmei pietrūka 5 cm? Tough luck.
Nu nevar cilvēks nedēļas vai divu laikā, piemēram, izstiept špagatu. Skriešanā vispār netrenējāmies, jo skolai nebija sava stadiona. Paziņoja tikai, ka pēc nedēļas brauksim skriet 5km uz atzīmi.
Salīdzināt sportu un matemātiku ir, maigi izsakoties, dīvaini. Kādā skolā tiešām matemātiku māca - “šis ir taisnleņķa trijstūris, šī ir Pitagora teorēmas formula, rīt rakstām kontroldarbu”? Parasti jau skolotājs izskaidro vielu, tad pilda kaudzi ar uzdevumiem, praktizējas un tikai tad vērtē, respektīvi, skola nodrošina iespēju kaut ko apgūt. Sportā (un daļēji arī mūzikā ar dziedāšanu) tiek tikai novērtētas kaut kādas skolēna spējas, kam ar pašu skolu reāli nav nekāda sakara. Varētu vēl diskutēt par sportu vai mūziku kā tādu pašu mācību priekšmetu kā visi citi, ja tiešām skolēniem visu gadu pasniegtu dziedāšanas stundas, vai arī visu semestri (vai pat gadu) cītīgi, piemēram, tiktu mācīts basketbols, ar pareizu tehniku, spēlēm un praktizēšanos un galā izliktu atzīmes par to, ko skolēns iemācījies, bet nu tā tas diemžēl nenotiek.

Var takš aiziet pie ģimenes ārsta un dabūt atbrivojumu no sporta.

Tas ir no tās pašas sērijas, ka visi operdziedātāji nekad nebūs, dažam padosies korī dziedādāt, citam šlāgeris.

Saprotu, ka Tev tas ir baigais pārsteigums, bet mēs visi esam dažādi un ar dažādām spējām Arī dziedamā balss ne visiem ir dota, lai kā vingrinātos, tas pats ar fiziskām spējām.

Ja gribas tikai īdēt ar ''ak neko attīstīt nevar'', tad jau saprotu, kāpēc tā saki.
Žēl gan par bērniem būtu, ja vecākiem tāda nostāja.

Līdz 10 klasei gāju uz sportu, pat piedalījos dažādās sacensībās rajona mērogā. 10 kl sāku iet gimnāzijā, tur bija izcili pretīga skolotāja, sports meitenēm un puišiem atseviški, un mums sports sastāvēja no vingrošanas ar lentēm mūzikas pavadījumā, kūlenjiem, svecītēm un bumbinjas mešanas.... pierasto krosu, volejbolu, futbolu, stafešu, lodes utt vietā. Tad nu ejot pie gimenes ārsta beidzot panjēmu zīmi, kas man bija pieejama visu laiku, jo bija viena lieta, kas ārstuprāt neiet kopā ar sportu, bet man netraucēja. Un kopš tā laika vnk negāju plivināt lentas mūzikas pavadījumā. Vakaros gāju uz stadionu skriet un vingrot. Tā, ka es mierīgi njemtu zīmi un neietu uz sportu, ja tas ir pataisiits par supertizlu stundu priekš nevarīgām bārbijām. Manā dzīvē neko nav ietekmējis tas, ka atestātā sporta vietā ir svītrinja, bet paskatoties uz vingrojumiem ar lentu mūzikas pavadījumā vēljoprojām vemt gribas

Daba ir devusi - ko tad, daba iedala cilvēkus kropļos un normālos, kuri var kaut vai viduvēji daļu un labi un ļoti labu otru daļu paveikt?

Saprotu, ka Tev tas ir baigais pārsteigums, bet mēs visi esam dažādi un ar dažādām spējām:-) Arī dziedamā balss ne visiem ir dota, lai kā vingrinātos, tas pats ar fiziskām spējām.