Sporta stundas

Kopš kura laika 100kg vīrietis tiek noteikts kā nenormāls? Varbūt viņa augums ir 2m, varbūt viņš nodarbojas ar bodibildingu utt. Tā ir katra paša izvēle, cik smagam/vieglam būt, bet tik un tā tas neatļauj visus vērtēt pēc vienas skalas. Arī par to pašu skriešanu, es jau tolaik daudz ar to ņēmos un noskriet 3-5km nebija nekādu problēmu, bet man ļoti nepatika tas, ka man un vēl vienam, kurš trenējās vēl nopietnāk, vienmēr bija 9 vai pat 10 un pārējiem labi ja 6 vai pat mazāk (kuri nevarēja pabeigt distanci kaut vai). Tajā pašā laikā kaut kādos akrobātikas vingrinājumos daudzi šie cilvēki dabūja labas atzīmes, bet man tā kūleņu mešana un stāvēšana uz rokām nepatika un joprojām nepatīk. Gala rezultātā tas pierāda tikai to, ka sports ir tā lieta, kur tu nevari būt labs visās disciplīnās un sporta veidos un ja tas viss tiek vērtēts ar atzīmēm, tad kā jau te iepriekš minēja, atestāts tiek pabojāts neobjektīvu iemeslu dēļ.
Sportam kā mācību stundai ir pilnībā jāpāriet uz daudz frivolāku vērtēšanas sistēmu vai jāatceļ tā pilnībā, pasniedzot sporta stundas kā procesu, kuru baudīt, nevis piespiedu katorgu kaut kādu cipariņu pelnīšanai.

Manuprāt te tiek salīdzināti divi dažādi cilvēka veidi,bet bāzti vienā maisā,ka vot ir nevarīgas olas of. Viena lieta ,ja runājam par sportu, cilvēks nāk uz sportu,pilda vingrinājumus ,cenšas,bet viņam nesanak ,kaut ņemšu par piemēru basketbola metienus grozā, itkā nekas grūts, tik ņem un met,bet nu nesanāk trāpīt tajā grozā, tu met itkā pareizi, bet bumba vai nu pa tālu aizlidoja vai pret groza malu atsitās un rezultātā no 10metieniem labi ja 5 iemti un beigās dabū 5, bet otrs nem mazojas , met kā pagadās, nu īpaši necenšas un ar iemet uz 5 un laimīgs pa to pašu,kamēr skolnieks kas centās, darīja kā mācīja , bet nu neveicas.
Smieklīgi bija sporta stundā, kad vajadzēja mest grozā bumbu, vismaz man, metu kā rādīja un smejaties vai nē,bet man bumba lielākoties tika pāri grozam aizmesta:-D, Bet kad metu no apakšas uz augšu, groza virzienā man pat sanāca trāpīt :-D.

Neatceros, kādas man bija atzīmes sportā, pieņemu, ka gan jau ka normālas. Biju sportā vistizlākā klasē, bet neatceros, ka mani kāds būtu par to apcēlis, man bija ļoti forša klase. Skolotāja arī bija pat ļoti OK. Jā, basketbola grozā trāpīt nevarēju, skrēju lēni, atspiesties nespēju, toties lieliski metu kūleni. 9. klasē kaut kādus normatīvus kaut kā kārtoju, atkal jau - neatceros neko par atzīmi. Bet nu, patiku pret sportu man skolā stundas neizsauca. Tāpēc tad, kad ārste man uzrakstīja atbrīvojumu no sporta, biju ļoti, ļoti priecīga un šo iespēju labprāt izmantoju.
.
Mums bija, šķiet, 45 min 2x nedēļā, ierēķinot pārģērbšanos - vēl mazāk. Nu kur tā dižā jēga? Tad jau prātīgāk būtu pēc stundām, pagarinātās dienas grupā, dot bērniem iespēju nodarboties ar viņus interesējošu sportu, vai nu basketbolu, vai kaut vai dejām (labi attīsta gan stāju, gan muskuļus). Tad gan masveidā cilvēkiem tā būtu teju vai mīļākā stunda.
.
Un visi tie salīdzinājumi ar matemātiku un fiziku, manuprāt, ir nevietā - arī matemātiku un fiziku TEORĒTISKI skolā vajadzētu pasniegt tā, lai tiem bērniem patīk, interesē, un gribas vakarā mājās Youtube skatīties video ar visādiem eksperimentiem utml. Diemžēl dabā tā tas nenotiek. Ja man skolā būtu bijis iespējams dabūt atbrīvojumu no citiem priekšmetiem, kas man nepatika - es personīgi būtu tos izmantojusi. A tā tikai bastoju.

Pag, jūs nopietni lecāt pāri tiem āžiem? Es kut kādus tādus veidojumus miglaini atceros no sākumskolas, bet kopš 7.kl. Mums bija šāds
http://img.youtube.com/vi/R4eHRmIMKkA/0.jpg
, kur to latiņu cela arvien augstāk un piezemejoties uz tā matrača vajadzēja uzmest vēl kūleni.
Tas bija teju vienīgais, kas man vispār sportā patika, lol. Ja neskaita aerobiku, tiltiņus utt. Ja man liktu lekt par to āzi, es arī sajūsmā nebūtu.

Ja vēlamies atcelt normatīvus, tad atceļam arī skolas un katrs,lai mācās to ko viņš grib. Interesanti, kas no tā sanāktu? Lielas individualitātes, kurām ir tikai tiesības un jēgas nekādas, jo nav iemācījušies darīt arī to, kas ir vajadzīgs, nevis tikai to ko gribas.

Stellaglmr! Ja skolēns sliktas sporta atzīmes dēļ nesaņem stipendiju, tātad kāds cits vienkārši ir labāks gan sportā, gan citos mācību priekšmetos un ir pelnījis šo stipendiju vairāk. Kāpēc gan kādas tiek dotas atlaides, it sevišķi, ja to pamatojums ir muļķīgs-"man nepadodas, tāpēc es nemaz necentīšos". Ja gribi stipendiju un tikt labākajā skolā, tad centies un dari un neapskaud to, kurš to var.

Nemaz nerunājot par to, ka neviens sporta skolotājs nepieprasa vispārējo izziņu par bērna veselības stāvokli (mugurkaulu, krustiem, sprandu, asinsrites sistēmu utt).

Šo informāciju par veselību iesniedz, kad stājas iekšā skolā, tātad nekā nenormāla tur nav bijis, lai neuzņemtu un nevarētu vispār piedalīties.

Tev nevajag būt izcilam visur, bet elementāras lietas katram veselam cilvēkam ir jāmāk darīt.

+

Cik gan grūti ir tās dažas reizes nedēļā aiziet un izdarīt to, ko viņi tur prasa, tik tiešām tās lielākoties bija normālas prasības. Un kā jau teicu, biju parasta meitene, nekāda īpašā sportiste, tad nu piedodiet man, bet nevaru iedomāties, cik tizlam jābūt, lai nevarētu nokārtot sportu

Nu bet, laikam paveici pasaules lielāko brīnumu. :D

Un nevajag te stāstīt, ka tās, kuras dabūjušas zīmi, tik anormāli centās, vēl mājās trenējās un nu nekas nesanāca-tad tiešām ir jāiet pie ģimenes ārsta pēc grupas. Un skolās neliek izpildīt normatīvus kā olimpiešiem. Normālam, veselam cilvēkam tas ir izdarāms, nevajag uzreiz tikai 10nieku. Jebkuros citos priekšmetos, taču arī visi nav vienādi, bet par to neviens nečīkst, ka normatīvus vajag atcelt. Ka tik kaut ko neizdarīt un izšmaukt- tāda ir mūsu kroplā sabiedrības identitāte.

Problēma arī tur, ka cilvēki 'var atļauties' mūsdienās atmest ar roku - aij, šis nepatīk, kaut kā ar vienu pus stundu nepietika un rezultāta uzreiz nav, nu i na''.

Tad jau bērnam, kurš knapi burto 5.klasē, jo planšete ir bijusi svarīgāka par vēlmi iemācīties lasīt, būtu jāliek atvieglots eksāmens.

Nu ja, kāpēc viņam liek lasīt, ja nu viņš negrib, nu nevar kā citi un tagad slikti jūtas. Reāli ir jāiet pie logopēda, daudzi teiks. Nu tad ar visu citu tāpat, ja nespēj pat elementārāko.

Tā pat, cik bērnu un jauniešu tiek apcelti, jo viņi nespēj to ko citi? Cik bērnu nāk mājās raudādami, jo sportiskais Jānis sporta stundā pateica, ka viņš ir resns tizlenis un meitenes, kas ir apkārt sportiskiem džekiem to aprēc. Tas daudziem sabojā ne tikai karjeru, bet arī daļu dzīves.

A vārgās dvēseles neapcēla arī citur? Viens ''idiots'' knapi sekmīgs bioloģijā, cits ''stulbenis'', jo no vēstures neko nejēdz utt. Nevajag teikt, ka tas nav atkarīgs no pašiem bērniem, klases un ne jau to, ka jāsporto. Un ja cilvēks ir ļoti apaļīgs, par viņu ierēks gan pusdienās, gan ejot mājās, ja tāda ir tendence. Ja neko nevar, tad arī pašam kļūst skaidrs, ka nopietna problēma.

Pietiek čīkstēt par šausmīgo pasaules netaisnību un vienkārši ej un dari, nevienam nepadodas viss, no kurienes ir tas uzskats, ka mums nav jādara tas, kas nesanāk. Jā, varbūt nepatīk to darīt, bet tā ir attīstība.

+

Es, dzirdēju, ka citās skolās bumbiņas mešānā lika mest tenisa bumbiņu un tad, tur visiem bija lbas atzīmes.
Mums kaut kāda smagāka bumba bija jāaizmet. Es, kaut kādus 3 metrus aizmetu.

Sorry, bet Tu jauc p ar pirkstu.
Ja Tu mācies LSPA vai citur, kur ir normatīvas jāizpilda, tad jā, Tu to esi izvēlējies un ej trenējies un dari. Bet daudziem ir riebums pret sportu tieši no skolas laikiem. Te arī bija meitenes, kas to atzina. Viņas pēc skolas nemaz nedomā iet uz sporta klubiem vai kaut vnk paskriet. Tā pat, cik bērnu un jauniešu tiek apcelti, jo viņi nespēj to ko citi? Cik bērnu nāk mājās raudādami, jo sportiskais Jānis sporta stundā pateica, ka viņš ir resns tizlenis un meitenes, kas ir apkārt sportiskiem džekiem to aprēc. Tas daudziem sabojā ne tikai karjeru, bet arī daļu dzīves.
:-|
Un no tā var izvairīties. Nejiet runa, ka viņš negrib iet un negrib darīt. Piemēram, liec 100kg puiku cīņās, kur viņš, pieņemsim, pārspēj kalsnos sportistus. Saņem 10. Saņem uzslavas, no kā rodas vēlme ko darīt. Sāk iet uz kādiem cīņu treniņiem utt.

Nu bija āzis - tāds polsterēts baļķis uz 4 kājām. Un tādu, bet tikai krietni garāku sauca par zirgu. Bet varbūt mani atmiņa maldina.

Kur es kaut ko minēju par 100kg? Tā jau ir ģimenes nolaidība. Tas nekā neattiecas uz skolotāju.
Tu domā no nepareizā gala! Tavu KARJERU tas ŠODIEN neietekmē. Bet SKOLĒNAM tas ietekmē iespēju ŠODIEN tikt pie stipendijām, tikt atsevišķās skolās (īpaši pārejā no pamatskolas uz vidusskolu). Kaut kā savādi - paud lielu viedokli apskatot to caur neatbilstošiem apstākļiem.
Tāpat, sportā nespēja pārlekt pār tevis minēto āzi ir saistīta ar tādām lietām, kuras sporta skolotājam PIRMS ieskaites ir jāmāk izskaust. Bet, es šeit saskatu skolēnu apjomu problēmu uz vienu skolotāju. Lai apvienoto klašu sporta stundā (tikai meitenes) skolotājs spētu novērtēt katru individuāli - kam problēmas skrējienā, kuram rokas vairāk jāatīsta, kuram pielāgot pareizāku psiholoģisko stimulāciju - tam ir krietni par maz ar vienu blokstundu nedēļā. Un tieši tādēļ, ka informācijas apmaiņa ir vāja starp skolēnu un skolotāju individuālā darba izpildes uzlabošanai ir nekorekti visus vērtēt pēc viena parauga. Piemērotāk ir pārkvalificēt šādas nodarbības un "i" un "ni" piedāvājot iespēju izvēlēties papildstundas kā blakus kursu tiem kuri tālāk dotas uz, piemēram, LSPA vai kādu citu ar sportu būtiski saistītu nozari.

Par kādu zirgu iet runa?

Kā es neieredzēju skolas sporta stundas! 4.klasē sporta stundā salauzu roku, jo skolotāja lika lekt pār zirgu (?), bet man bija bail, jo tas draņķis bija milzīgs! Viņa man teica, lai es nebaidoties, viņa noķeršot mani un palīdzēšot. Protams, ka mani nenoķēra, kāja aiz tā monstra aizķērās, es nokritu un salauzu roku. Un dabūju vēl no skolotājas, ka tēloju un man nekas nav noticis.
Man bija veselības problēmas, kuru dēļ es varēju dabūt atbrīvojumu no sporta. Un es to arī izdarīju. Jāpiebilst, ka resna hotdogu ēdāja es nebiju un vidusskolā sporta zāli apmeklēju 4 reizes nedēļā, kā arī daudz skrēju. Milzīgs bija skolotājas pārsteigums, kas 12.klases gala ieskaites skrējienā es noskrēju otrā no visas klases. Es taču esmu atbrīvota, uz stundām neeju un esmu tizla :-D Bet nebiju gan tizla. Tas, ka man riebās sporta stundas skolā un es izkārtoju atbrīvojumu, nenozìmē, ka man riebās kustēties un sportot kopumā.

Riebās man sports un vēl šodien riebjas! Nekad neesmu varējusi izpildīt nevienu normatīvu. Skolas laikā biju ļoti smalka, tieva, ar mazasinību. Nu nevarēju es uzrāpties augšā pa virvi! Droši vien vēl šodien nevaru. Biju tikai labs vārtsargs futbolā :D Vidusskolā gāju vakarskolā, tur sporta vairs nebija, pēc tam augstskolā dabūju atbrīvojumu no normatīviem uz pamatojuma, ka 3 gadus neesmu sportojusi vispār un man ir mazasinība. Izvēlējos peldēšanu un peldēju sava prieka pēc cik es varēju. Ja būtu jānopeld tas, ko lika citiem, es būtu tur noslīkusi

Zini kas neveicina mūs darīt to kas ir jādara? Tā ir visatļautība un domas, ka kādam mūs visu laiku ir jāveicina. Cilvēkam ir nepieciešamas kaut kādas robežas, citādāk sākas anarhija. Nu nevar jaunietim būt 100 kg un uzskatīt to par normu, ka nevar savu pakaļu pār āzi pārcelt. Tāpēc ir normatīvi. Manu karejru neitekmēs, vai es bumbiņu aizmetīšu uz 10 vai 6 ballēm. Bet, ja to nevar izdarīt pat sekmīgi, tad jādomā, ka ir problēma, un problēma visbiežāk ir tieši nevēlēšanās kaut ko uzlabot un teikt, ka mani pieteikami neveicina skolotāji. Tās ir atrunas. Tev nevajag būt izcilam visur, bet elementāras lietas katram veselam cilvēkam ir jāmāk darīt.

Labi, ka ir kāds sporta skolotājs, kurš aktīvi uzņemās atbildību par sporta stundās sagandēto veselību. Presītes uz kailas zemes, nepareizi izpildītas; mepareizi izpildīta atspiešanās; krišana no virves vai pievelkoties; savainošanās metot nepiemērota svara pildīto bumbu; no nepareizas pozīcijas veikts kūlenis; un tā var turpināt un turpināt. Nemaz nerunājot par to, ka neviens sporta skolotājs nepieprasa vispārējo izziņu par bērna veselības stāvokli (mugurkaulu, krustiem, sprandu, asinsrites sistēmu utt).
Nevajag padarīt skolu par kaut kādu Dieva vārda vēstnesi. Gribēs cilvēks sportot - sportos. Negribēs - nesportos. Un diez vai kaut kādi normatīvi un "caurkrituši" sportosti tur kaut ko mainīs.
Bet tas, ka vērtēšanas sistēma šajos priekšmetos ir nepiemērota ir sen zināms fakts jau no tālajiem padomju laikiem. Tāda sistēma der tikai tiem, kuriem neiet nekas cits un vidējo kaut kā nepieciešams pacelt.

Bet normatīvs ir atzīme. Es tik par to, ka jāveicina iet uz sporta stundām, bet esošā sistēma to neveicinai, manuprāt.

Jerrybean, JĀ. Protams, ir izņēmumi, bet tā noteikti nav mugurkaula spondiloze, bet gan nopietnākas saslimšanas, kas liegtu sportot. Atkārtošos- skolās sporta normatīvi ir izpildāmi veseliem jauniešiem un bērniem, ja vien to vēlas.

Tu gribi teikt, ka visu nesportisko jauniešu fiziskā un garīgā attīstība ir viņu darbības rezultāts? Sporta stundām, tāpat, kā vel dažām, ir jāatīsta un jāvirza, nevis jārada sacensība un jāveido riebums uz mūžu. Labākie iet uz ārpusklases nodarbībām, treniņiem un sporta skolām.