Sporta stundas

Un pat tad, visticamāk neiešanas dēļ, jo nav ko izlikt.

Un ja matemātikā tiešām var būt nesekmīgs, tad nu ļoti retos gadījumos šajos mākslas priekšmetos.

Ļoti nekorekta salīdzināšana.

Pat ļoti korekta - nav tādas skolas, kur vispār nebūtu matemātika. Tātad, pat ja es izvēlos humanitāro novirzienu, man ir jāseņem iznīcinošās atzīmes matemātika un tas mani var traumēt, mani būtu ''atvieglināti'' jāvērtē, man nebūtu jābūt valsts eksāmenam and so on. Precīzi tas pats, tikai tajos, kur viena stunda nedēļā - mākslās, mūzikās, tur nekādu eksāmenu nav, tas ir kopējai attīstībai, ķermenim, ieskatam dažādām jomās utt.

Esmu 100% pārliecināta, ka, ja es skolas laikā pie savas ģ/ā būtu pienākusi ar tādu lūgumu, viņa mani aiz ausīm pie vecākiem aizvilktu un nolamātu. Jo viņa pati sportiste, vienmēr, kad atnācu ar kādu kaiti, viņa tādā stingrā, nedaudz paceltā balsī jautāja: "Cik daudz tu dienā nostaigā?! Tu skrien? Neskrien!?!?!" :-D

Konkrēti par zīmēm, tad pēdējā laikā dažās vietās (protams, visu nezinu) to pieskata stingrāk. Bija gadījumi, kad ārsts paļāvās un ''slimotāju'' (kurš vakaros iet uz sporta nodarbībām, bet stundā negribējās), kad vēl daudz ko nekorekti darīja, tad arī dabūja inspekciju. Vienā konkrētā gadījumā kāds bija pasūdzējies. Vienā citā atklāja vadība pārkāpumu.

Es uz sporta stundām gāju, bet tajā pašā laikā mazliet saprotu arī tās, kas skolā negāja, bet vakaros uz zāli staigāja. Jo manā skolā parasti bija iesildīšanās, nedaudz pavingrošana un tad komandas sporta spēles, kuras man pašai patika vislabāk. Tagad, kad man jau 25+, priecājos, ka uz sportu tomēr gāju, jo daudzus vingrojumus, ko tagad veicu mājās, iemācījos tieši sporta stundās un par brīvu. Bet ko man deva handbols, futbols, basketbols vai volejbols, tiešām nezinu.

Man arī savā laikā ğā atbrīvoja no sporta,atklāti pateicu, kādēļ nevēlos iet. Kā invalīds arī nejutos, biju aktīva un nodarbojos ar sporta aktivitātēm, kas man pašai patīk.
Es gan atstāju toreiz kādus 5 latus, un tos pašus man ārsts gribēja atdot atpakaļ :-D

Nū es arī gāju uz zāli vingrot un sportot, jo tur varēja no sirds izvingroties, nevis iekļauties normatīvos!

Tāpat mūzikā bija dažāda veida darbi, ne jau vērtē tavu tīro dziedājumu vai trāpi notīs. Ne tikai plika dziedāšana tur ir, bet arī teorija. Un pat dziedot kādas rindas pa grupām, tiem kam sliktāk, tika vērtēts tas, ka vārdi ir iemācīti.

Nu bet ne visur tā arī ir. Man ir mācījušas skolotājas, kas vērtē praktiski tikai dziedāšanu. Un jā, galvenais ir balss (cik pareizi izvelk notis un tamlīdzīgi) nevis tikai teksta zināšana. Tādēļ man arī bija milzīgs riebums pret mūziku.

Un lūdzu pasakiet, ja man nav matemātiskās domāšanas, varbūt mani matemātikā nevērtēt? Nu nav man dots un viss! Vai komatus nemāku salikt, īpaši arī nemācos, vārdus pareizi nerakstu, jo nu man taču datoriķa prāts!

Ļoti nekorekta salīdzināšana. Es personīgi mācījos ģimnāzijā (tātad skolā, kas pēc būtības orientējas uz eksaktajiem, nevis mākslas priekšmetiem), pie tam eksakto zinātņu novirzienā, tādēļ matemātika&co nepārspējami stāv pāri mākslai un mūzikai. Ja cilvēkam riebjas un nepadodas matemātika, viņš visticamāk izvēlēsies skolu un/vai novirzienu, kas tendēts uz humanitārajām zinātnēm, un viņam matemātika nebūtu jāmācās tik daudz cik citiem.
Es runāju par to, ka katram vajag savu. Latvijas skolas cenšas visās jomās iebraukt nedaudz par dziļu. Neefektīvi un nevajadzīgi.

Manā skolā vidusskolas klasēm bija trīs sporta skolotāji. Man paveicās, ka mācīja ne tik ļoti stingra skolotāja. Kad šai skolotājai kaut kur bija jādodas un viņa nevarēja mums pasniegt sporta stundas, mums to mācīja citi skolotāji. Tās bija auzas. Kājas sāpēja vēl trīs dienas!
Smējos par to, ka klasesbiedrenes pirka ārsta zīmes, lai tikai nebūtu jāiet uz sportu, bet vakaros gāja pie puišiem uz zāli cilāt hantelītes. Manuprāt, dēļ šī fakta arī viena no ģimenes ārstēm saņēma lielum lielo rājienu.
Es biju apaļākā meitene no visām, nebiju arī ļoti sportiska, taču visu, ko pieprasīja programma izpildīju teju izcili, jo ļoti centos. Skolotājs to protams novērtēja, jo bija taču skaidri redzams, ka man ir grūti noskriet tos entos kilometrus.
Man bieži vien sporta stundās bija kauns, kad citu klašu puiši skatījās, kā mēs sportojam, jo vienmēr biju sarkana un nosvīdusi, taču kaut kā to kaunu pārcietu.

bet kad jāčīkst par kaut kādām nejēdzībām, pāri darījumiem, problēmām, citu vainām (aizmirsot par savu iesaisti) u. c., tad viss ok.

Ko????
Jā, iesaku iet pie ģ.ā un runāt par iespēju dabūt zīmi, nevienam sliktāk no tā nepaliks.
Manā laikā naudu atstāt bija pierasts, tagad es protams ar naudu nevicinātos, jo liekas, ka šī “mode” ir beigusies.

Jūs nopietni iesakāt skolniecei samaksāt par zīmi? Where is this world going, bet kad jāčīkst par kaut kādām nejēdzībām, pāri darījumiem, problēmām, citu vainām (aizmirsot par savu iesaisti) u. c., tad viss ok.

Skolas gados sportu neapmeklēju-nepatika. ĢĀ pateicu, ka nevaru tik ātri noskriet cik normatīvos prasa, bet nākotnes augstskolai vajag labas atzīmes visur. Nobildēju rtg muguru, tur bija šādas tādas izmaiņas, tad nu ģā bija arī pamatojums mani atbrīvot no sporta stundām :)

Es vidusskolas laikā zīmes pirku pie ģimenes ārsta. Cenas nebija noteiktas, bet vienmēr aploksnītè ieliku 30 Ls un atstāju uz galda.
Tā kā dodies pie ģ.ā. un mēģini sarunāt.

Nav nedaudz par skaļu teikts?

saki kā gribi - bezmaz vai kā invalīds, cilvēks ar ierobežojumiem, nespējīgs, nespēcīgs utt. utjp. ja sanāca kādu aizskart, pardon, tas nebija mana viedokļa paustais mērķis, bet no nostājas, ka ir bezjēdzīgi sevi padarīt par neko nevarošu, ja nav nopietnas kaites, neatkāpšos.

vai tik tiešām gribas sevi uzdot par bezmaz vai invalīdu

Nav nedaudz par skaļu teikts?
Man skolas laikā visus gadus bija zīme uz sporta un peldēšanas nodarbībām, dēļ sirds mazspējas. Darīju tāpat visu ko varēju, arī skrēju ja gribēju, kaut nebija īsti vēlams. Eksāmeni gan man nebija jākārto un ja gribēju, varēju sporta nodarbībās vienkārši nepiedalīties.
Speciāli kārtot zīmi gan neieteiktu, vismaz ne regulāri, nevajag jokot.

Un lūdzu pasakiet, ja man nav matemātiskās domāšanas, varbūt mani matemātikā nevērtēt? :D Nu nav man dots un viss! Vai komatus nemāku salikt, īpaši arī nemācos, vārdus pareizi nerakstu, jo nu man taču datoriķa prāts! :D

Runājot par slavenajiem teicieniem - nav talanta mākslā, mūzikā, sportā, kā var vērtēt utt. - blefs. Jā, iespējams nebūs 10, bet vai tas ir svarīgākais? Bastojuši ir arī tie, kam padodas, bet vienkārši uznāk, ka negribas - tur gan daudziem bija mājās problēmas, kur tas tā uz āru nāca. Mākslā, tur vērtē attīstību, centību, kādu interesantu paņēmienu, nu nekad nesekmība ne tuvu nav bijusi, kaut sanāk tā daudziem, kā ar kāju zīmētu. Ja pretī bļaustās un kačā pravas, tad jā, komunikācija jau nebūs laba. Tāpat mūzikā bija dažāda veida darbi, ne jau vērtē tavu tīro dziedājumu vai trāpi notīs. Ne tikai plika dziedāšana tur ir, bet arī teorija. Un pat dziedot kādas rindas pa grupām, tiem kam sliktāk, tika vērtēts tas, ka vārdi ir iemācīti. To visu var, tas ir izdarāms. Tāpat sportā, ir ļoti daudz disciplīnu, kur ar treniņu, kaut vasarā, var panākt tikpat cik ''ak sportiskie sporta skoals bērni''. Tur ļoti daudz kas ir iemācāms, attīstāms, kaut vai tā pati nīstā skriešana. Darīt neviens negrib, jo tas nav gluži vienas dienas jautājums, bet nu nevajag izplatīt muļķības, ja ir kāda traumējoša pieredze. Arī man daudz kas nepatika, citreiz jutos, ka nu nevaru un viss izdarīt, bet neko, tāpēc glupus un tizlus attaisnojumus nebīdu.

Attaisnojošu zīmi dabūt, manuprāt, ir vairāk kā viegli. Es vidusskolā sportā nepiedalījos, jo, nemelošu, vienkārši negribēju, nepatika. Aprunājos ar savu ģimenes ārstu, godīgi pateicu, ka ļoti nevēlos un nejūtos labi sporta stundās, zīmi dabūju.

Jap, manā vidusskolas klasē bija līdzīgi, visas meitenes dabūja zīmes bez problēmām, beigās biju vienīgā no meičās, kas sportoja :D

Var jau palikt stāvoklī. :-D