Sporta stundas

Amniles bilde ir nekorekta. Cilvēki ir viena suga. Nevajag te pārspīlēt. Lielākajai daļai ir vienāda ķermeņa uzbūve. Kas negribēs saprat, tas nesapratīs. Cilvēki vienkārši ir izlaidušies.

Puukurausis
Tieši tā. Bet, manuprāt, to nevajag vērtēt ar atzīmi. Jo, ņemsim par piemēru tālēkšanu vai augstlēkšanu, atlētisks pusis vai meitene aizleks, uzleks tālāk, kā jaunietis ar 100kg.
Tas viss ir jāvērtē ar ieskaitīts neieskaitīts, vai arī jāpiemēro vingrinājumi, ''eksāmeni'' katram individuāli. Skaidrs, ka apaļāks vai lempīgāks jaunietis nekad nebūs izcilnieks sporta stundās. Un likt viņam pazemoties un lekt metru, tur kur citi aizlec 3, un par to ielikt 4nieku ir nepareizi.

Bet 100 kg jaunietim nav norma un lielākoties tikai viņa dzīvesstila vaina. Tātad viņam ir jānomet svars, kas būtu tikai viņa paša labā. Ja nebūs normatīvu, tad 100 kg jaunieši varēs uzskatīt, ka ar viņiem viss ir kārtībā, kaut gan nav. Tad jau bērnam, kurš knapi burto 5.klasē, jo planšete ir bijusi svarīgāka par vēlmi iemācīties lasīt, būtu jāliek atvieglots eksāmens. Tāpat arī jaunietis, kurš sver 100 kg par svarīgāku uzskatīs sporta stundas laikā sēdēt ēdnīcā. Bet tas vienkārši NAV PAREIZI, tā tam nevajadzētu būt. Un es nebūt neesmu par normu ieviešanu visos dzīves jautājumos, bet par veselo saprātu.

Da labi :D Man arī bija briesmīga sporta skolotāja un es nebiju un neesmu nekāda īpaši apdāvinātā sportā, bet nu... Cik gan grūti ir tās dažas reizes nedēļā aiziet un izdarīt to, ko viņi tur prasa, tik tiešām tās lielākoties bija normālas prasības, man vidusskolā vispār bija mērķis visus priekšmetus pabeigt ar 7+, to arī izdarīju un jā, pēc zīmes pie ārsta neskrēju, bet saņēmos, nedaudz pacentos un arī sportā dabūju savu 7+ atzīmi, starp citu jā, man vēl 1ajā kursā augstskolā bija sports. Un kā jau teicu, biju parasta meitene, nekāda īpašā sportiste, tad nu piedodiet man, bet nevaru iedomāties, cik tizlam jābūt, lai nevarētu nokārtot sportu :D Pietiek čīkstēt par šausmīgo pasaules netaisnību un vienkārši ej un dari, nevienam nepadodas viss, no kurienes ir tas uzskats, ka mums nav jādara tas, kas nesanāk. Jā, varbūt nepatīk to darīt, bet tā ir attīstība.

no kurienes ir tas uzskats, ka mums nav jādara tas, kas nesanāk. Jā, varbūt nepatīk to darīt, bet tā ir attīstība.
++++ pilnībā piekrītu

Tu gribi teikt, ka visu nesportisko jauniešu fiziskā un garīgā attīstība ir viņu darbības rezultāts? Sporta stundām, tāpat, kā vel dažām, ir jāatīsta un jāvirza, nevis jārada sacensība un jāveido riebums uz mūžu. Labākie iet uz ārpusklases nodarbībām, treniņiem un sporta skolām.

Jerrybean, JĀ. Protams, ir izņēmumi, bet tā noteikti nav mugurkaula spondiloze, bet gan nopietnākas saslimšanas, kas liegtu sportot. Atkārtošos- skolās sporta normatīvi ir izpildāmi veseliem jauniešiem un bērniem, ja vien to vēlas.

Bet normatīvs ir atzīme. Es tik par to, ka jāveicina iet uz sporta stundām, bet esošā sistēma to neveicinai, manuprāt.

Labi, ka ir kāds sporta skolotājs, kurš aktīvi uzņemās atbildību par sporta stundās sagandēto veselību. Presītes uz kailas zemes, nepareizi izpildītas; mepareizi izpildīta atspiešanās; krišana no virves vai pievelkoties; savainošanās metot nepiemērota svara pildīto bumbu; no nepareizas pozīcijas veikts kūlenis; un tā var turpināt un turpināt. Nemaz nerunājot par to, ka neviens sporta skolotājs nepieprasa vispārējo izziņu par bērna veselības stāvokli (mugurkaulu, krustiem, sprandu, asinsrites sistēmu utt).
Nevajag padarīt skolu par kaut kādu Dieva vārda vēstnesi. Gribēs cilvēks sportot - sportos. Negribēs - nesportos. Un diez vai kaut kādi normatīvi un "caurkrituši" sportosti tur kaut ko mainīs.
Bet tas, ka vērtēšanas sistēma šajos priekšmetos ir nepiemērota ir sen zināms fakts jau no tālajiem padomju laikiem. Tāda sistēma der tikai tiem, kuriem neiet nekas cits un vidējo kaut kā nepieciešams pacelt.

Zini kas neveicina mūs darīt to kas ir jādara? Tā ir visatļautība un domas, ka kādam mūs visu laiku ir jāveicina. Cilvēkam ir nepieciešamas kaut kādas robežas, citādāk sākas anarhija. Nu nevar jaunietim būt 100 kg un uzskatīt to par normu, ka nevar savu pakaļu pār āzi pārcelt. Tāpēc ir normatīvi. Manu karejru neitekmēs, vai es bumbiņu aizmetīšu uz 10 vai 6 ballēm. Bet, ja to nevar izdarīt pat sekmīgi, tad jādomā, ka ir problēma, un problēma visbiežāk ir tieši nevēlēšanās kaut ko uzlabot un teikt, ka mani pieteikami neveicina skolotāji. Tās ir atrunas. Tev nevajag būt izcilam visur, bet elementāras lietas katram veselam cilvēkam ir jāmāk darīt.

Riebās man sports un vēl šodien riebjas! Nekad neesmu varējusi izpildīt nevienu normatīvu. Skolas laikā biju ļoti smalka, tieva, ar mazasinību. Nu nevarēju es uzrāpties augšā pa virvi! Droši vien vēl šodien nevaru. Biju tikai labs vārtsargs futbolā :D Vidusskolā gāju vakarskolā, tur sporta vairs nebija, pēc tam augstskolā dabūju atbrīvojumu no normatīviem uz pamatojuma, ka 3 gadus neesmu sportojusi vispār un man ir mazasinība. Izvēlējos peldēšanu un peldēju sava prieka pēc cik es varēju. Ja būtu jānopeld tas, ko lika citiem, es būtu tur noslīkusi

Kā es neieredzēju skolas sporta stundas! 4.klasē sporta stundā salauzu roku, jo skolotāja lika lekt pār zirgu (?), bet man bija bail, jo tas draņķis bija milzīgs! Viņa man teica, lai es nebaidoties, viņa noķeršot mani un palīdzēšot. Protams, ka mani nenoķēra, kāja aiz tā monstra aizķērās, es nokritu un salauzu roku. Un dabūju vēl no skolotājas, ka tēloju un man nekas nav noticis.
Man bija veselības problēmas, kuru dēļ es varēju dabūt atbrīvojumu no sporta. Un es to arī izdarīju. Jāpiebilst, ka resna hotdogu ēdāja es nebiju un vidusskolā sporta zāli apmeklēju 4 reizes nedēļā, kā arī daudz skrēju. Milzīgs bija skolotājas pārsteigums, kas 12.klases gala ieskaites skrējienā es noskrēju otrā no visas klases. Es taču esmu atbrīvota, uz stundām neeju un esmu tizla :-D Bet nebiju gan tizla. Tas, ka man riebās sporta stundas skolā un es izkārtoju atbrīvojumu, nenozìmē, ka man riebās kustēties un sportot kopumā.

Par kādu zirgu iet runa?

Kur es kaut ko minēju par 100kg? Tā jau ir ģimenes nolaidība. Tas nekā neattiecas uz skolotāju.
Tu domā no nepareizā gala! Tavu KARJERU tas ŠODIEN neietekmē. Bet SKOLĒNAM tas ietekmē iespēju ŠODIEN tikt pie stipendijām, tikt atsevišķās skolās (īpaši pārejā no pamatskolas uz vidusskolu). Kaut kā savādi - paud lielu viedokli apskatot to caur neatbilstošiem apstākļiem.
Tāpat, sportā nespēja pārlekt pār tevis minēto āzi ir saistīta ar tādām lietām, kuras sporta skolotājam PIRMS ieskaites ir jāmāk izskaust. Bet, es šeit saskatu skolēnu apjomu problēmu uz vienu skolotāju. Lai apvienoto klašu sporta stundā (tikai meitenes) skolotājs spētu novērtēt katru individuāli - kam problēmas skrējienā, kuram rokas vairāk jāatīsta, kuram pielāgot pareizāku psiholoģisko stimulāciju - tam ir krietni par maz ar vienu blokstundu nedēļā. Un tieši tādēļ, ka informācijas apmaiņa ir vāja starp skolēnu un skolotāju individuālā darba izpildes uzlabošanai ir nekorekti visus vērtēt pēc viena parauga. Piemērotāk ir pārkvalificēt šādas nodarbības un "i" un "ni" piedāvājot iespēju izvēlēties papildstundas kā blakus kursu tiem kuri tālāk dotas uz, piemēram, LSPA vai kādu citu ar sportu būtiski saistītu nozari.

Nu bija āzis - tāds polsterēts baļķis uz 4 kājām. Un tādu, bet tikai krietni garāku sauca par zirgu. Bet varbūt mani atmiņa maldina.

Sorry, bet Tu jauc p ar pirkstu.
Ja Tu mācies LSPA vai citur, kur ir normatīvas jāizpilda, tad jā, Tu to esi izvēlējies un ej trenējies un dari. Bet daudziem ir riebums pret sportu tieši no skolas laikiem. Te arī bija meitenes, kas to atzina. Viņas pēc skolas nemaz nedomā iet uz sporta klubiem vai kaut vnk paskriet. Tā pat, cik bērnu un jauniešu tiek apcelti, jo viņi nespēj to ko citi? Cik bērnu nāk mājās raudādami, jo sportiskais Jānis sporta stundā pateica, ka viņš ir resns tizlenis un meitenes, kas ir apkārt sportiskiem džekiem to aprēc. Tas daudziem sabojā ne tikai karjeru, bet arī daļu dzīves.
:-|
Un no tā var izvairīties. Nejiet runa, ka viņš negrib iet un negrib darīt. Piemēram, liec 100kg puiku cīņās, kur viņš, pieņemsim, pārspēj kalsnos sportistus. Saņem 10. Saņem uzslavas, no kā rodas vēlme ko darīt. Sāk iet uz kādiem cīņu treniņiem utt.

Es, dzirdēju, ka citās skolās bumbiņas mešānā lika mest tenisa bumbiņu un tad, tur visiem bija lbas atzīmes.
Mums kaut kāda smagāka bumba bija jāaizmet. Es, kaut kādus 3 metrus aizmetu.

Tev nevajag būt izcilam visur, bet elementāras lietas katram veselam cilvēkam ir jāmāk darīt.

+

Cik gan grūti ir tās dažas reizes nedēļā aiziet un izdarīt to, ko viņi tur prasa, tik tiešām tās lielākoties bija normālas prasības. Un kā jau teicu, biju parasta meitene, nekāda īpašā sportiste, tad nu piedodiet man, bet nevaru iedomāties, cik tizlam jābūt, lai nevarētu nokārtot sportu

Nu bet, laikam paveici pasaules lielāko brīnumu. :D

Un nevajag te stāstīt, ka tās, kuras dabūjušas zīmi, tik anormāli centās, vēl mājās trenējās un nu nekas nesanāca-tad tiešām ir jāiet pie ģimenes ārsta pēc grupas. Un skolās neliek izpildīt normatīvus kā olimpiešiem. Normālam, veselam cilvēkam tas ir izdarāms, nevajag uzreiz tikai 10nieku. Jebkuros citos priekšmetos, taču arī visi nav vienādi, bet par to neviens nečīkst, ka normatīvus vajag atcelt. Ka tik kaut ko neizdarīt un izšmaukt- tāda ir mūsu kroplā sabiedrības identitāte.

Problēma arī tur, ka cilvēki 'var atļauties' mūsdienās atmest ar roku - aij, šis nepatīk, kaut kā ar vienu pus stundu nepietika un rezultāta uzreiz nav, nu i na''.

Tad jau bērnam, kurš knapi burto 5.klasē, jo planšete ir bijusi svarīgāka par vēlmi iemācīties lasīt, būtu jāliek atvieglots eksāmens.

Nu ja, kāpēc viņam liek lasīt, ja nu viņš negrib, nu nevar kā citi un tagad slikti jūtas. Reāli ir jāiet pie logopēda, daudzi teiks. Nu tad ar visu citu tāpat, ja nespēj pat elementārāko.

Tā pat, cik bērnu un jauniešu tiek apcelti, jo viņi nespēj to ko citi? Cik bērnu nāk mājās raudādami, jo sportiskais Jānis sporta stundā pateica, ka viņš ir resns tizlenis un meitenes, kas ir apkārt sportiskiem džekiem to aprēc. Tas daudziem sabojā ne tikai karjeru, bet arī daļu dzīves.

A vārgās dvēseles neapcēla arī citur? Viens ''idiots'' knapi sekmīgs bioloģijā, cits ''stulbenis'', jo no vēstures neko nejēdz utt. Nevajag teikt, ka tas nav atkarīgs no pašiem bērniem, klases un ne jau to, ka jāsporto. Un ja cilvēks ir ļoti apaļīgs, par viņu ierēks gan pusdienās, gan ejot mājās, ja tāda ir tendence. Ja neko nevar, tad arī pašam kļūst skaidrs, ka nopietna problēma.

Pietiek čīkstēt par šausmīgo pasaules netaisnību un vienkārši ej un dari, nevienam nepadodas viss, no kurienes ir tas uzskats, ka mums nav jādara tas, kas nesanāk. Jā, varbūt nepatīk to darīt, bet tā ir attīstība.

+

Nemaz nerunājot par to, ka neviens sporta skolotājs nepieprasa vispārējo izziņu par bērna veselības stāvokli (mugurkaulu, krustiem, sprandu, asinsrites sistēmu utt).

Šo informāciju par veselību iesniedz, kad stājas iekšā skolā, tātad nekā nenormāla tur nav bijis, lai neuzņemtu un nevarētu vispār piedalīties.

Stellaglmr! Ja skolēns sliktas sporta atzīmes dēļ nesaņem stipendiju, tātad kāds cits vienkārši ir labāks gan sportā, gan citos mācību priekšmetos un ir pelnījis šo stipendiju vairāk. Kāpēc gan kādas tiek dotas atlaides, it sevišķi, ja to pamatojums ir muļķīgs-"man nepadodas, tāpēc es nemaz necentīšos". Ja gribi stipendiju un tikt labākajā skolā, tad centies un dari un neapskaud to, kurš to var.