Sporta stundas

Man vidusskolā sporta stundas nebija vispār (mācījos Vakarskolā) un labi, ka tā. No pamatskolas gadiem tieši sporta stundas palikušas atmiņā kā drausmīgākās stundas manā dzīvē. Mazotnē biju ļoti nekustīgs, bailīgs bērns, kurš visu savu brīvo laiku pavadīja bibliotēkā lasot grāmatas, ne dauzoties ar citiem bērniem. Tas izsaka visu. Es baidījos taisīt kūleņus, jo biju tik tizla, ka viens nepareizs kakla pagrieziens, un varēju lauzt sprandu. Protams, kļuvu visiem pārējiem par apsmieklu. Skolas rīkotajos krosos mūžīgi paliku pēdējā vietā, jo trūka elpa un palika slikti (no bērnības ir problēmas ar sirdi). Protams, atkal pārējie smējās. Sporta stundās tika spēlēta tautas bumba un klasesbiedri, kuriem šķita uzjautrinoši par citiem paņirgāties, apzināti man no visa spēka meta ar bumbu pa galvu, jo tas taču ir nenormāli smieklīgi. Jā, es no visas sirds ienīdu sportu un 9.klasē sāku apzināti bastot sporta stundas, tajās vienkārši neierodoties. Tagad ar sportu esmu labās attiecībās. Labprāt vingroju un ikdienā skrienu. Daru to ar prieku, jo neviens par mani nesmejas un nemet ar bumbu pa galvu. Bērni ir nežēlīgi. Bet vēl skumjāk, ka manā skolā sporta skolotājam viss bija pie vienas vietas un, tā vietā, lai tiešām liktu bērniem nodarboties ar sportu, bija jāliek ieskaite par to kā met kūleni uz priekšu un atpakaļ. Esmu jau pieaugusi sieviete un man ne reizi mūžā nav bijusi nepieciešamība mest kūleni. Tieši tāpat kā pielietot Pitagora teorēmu vai no galvas zināt Ziedoņa dzejoli. Izglītības sistēma fascinē. Un ne jau labā nozīmē.

Tieši tāpat kā pielietot Pitagora teorēmu vai no galvas zināt Ziedoņa dzejoli. Izglītības sistēma fascinē. Un ne jau labā nozīmē.

matematika manejai noder darba ikdiena, man vismaz vks viela noteikti ne. Dzeja, literatura , geografija, muzika, vetsure it iapsi loti, loti noder ikdiena.

Rīdziniece, jā, protams, nenoliegšu, ka ir lietas, kuras noder. Es vairāk par to, ka cilvēki ir dažādi. Es pati vienmēr esmu bijusi mākslinieciskais tips. Vienmēr bija ļoti labas atzīmes vizuālajā mākslā. Tāpat ļoti labas atzīmes bija valodās, literatūrā. Ne reizi vien piedalījos latviešu valodas olimpiādēs. Kādu laiku dziedāju korī. Tai pat laikā, matemātika, fizika, ķīmija - tā man bija melna bilde. Matemātikas eksāmenā dabūju F līmeni, kas, kā zināms, ir pats zemākais. Nelīdzēja ne privātskolotāji, ne vasaras darbi - es gluži vienkārši pilnīgi neko nesapratu. Tagad, kad jau esmu pieaugusi, ja neskaita māku saskaitīt, atņemt, reizināt un dalīt, man no matemātikas, fizikas vai ķīmijas nav bijis noderīgs pilnīgi nekas, jo savu karjeru esmu saistījusi ar darbošanos radošajā industrijā. Tāpēc man patīk tas modelis, kādu nereti piekopj citās valstīs - kur skolēniem tiek mācītas tieši tās mācības, kurās katrs ir spējīgāks. Jo mēs, cilvēki, esam dažādi. Kāds var būt matemātikas ģēnijs un pilnīgi neko nejēgt no mākslas vai vēstures. Kāds cits būs ģēnijs valodās, bet neko nejēgs no eksaktajām zinātnēm. Ja katrs bērns varētu mācīties to, ko vislabāk māk darīt, tas, manuprāt, aiztaupītu raizes gan pašam bērnam, gan viņa vecākiem, gan skolotājiem. Bet nu tas ir tikai mans viedoklis.

Loģiski, ka viss atkarīgs no konkrētā skolotāja un skolas. Esmu mācījusies vairākās skolās un dažās bija patīkamāk apmeklēt sportu nekā citās. Man nebija tā, ka nenormāli patika iet skolā uz sporta nodarbībām, nepatika ne steidzīgā pārģērbšanās ģērbtuvēs, kurās kopā ar iepriekšējo/nākamo stundu meitenēm jādala šaurās telpas, ne tas, ka nevienā skolā nebija dušas. Nepatika sasvīdušai, un jo īpaši karstajos mēnešos, pēc tam ar maiņas drēbēm iet uz citām stundām. Nepatika arī daži sporta veidi, piem., augstlēkšana vai tautas bumba. Bet arī ar visu savu nepatiku tāpat apmeklēju kādus 90% sporta stundu (pārējos bastoju vai `nogulēju`), un skolotāji lika pietiekami labas atzīmes arī, ja nevarēju daudz ko izdarīt. Reāli tās dažas meitenes vidusskolā, kas gāja uz sporta stundām, dabūja atzīmes tikai par centību un to, ka nesēž malā un nečīkst, ka ir mēnešreizes, slikti utt. Nu jā, dažreiz jau lika zemākas atzīmes, bet tāpat to vidējo izvilka gada beigās augstāku tikai tāpēc, ka apzinīgi apmeklē stundas.
Man arī patika aerobika un visādas citas lietas pēc stundām, bet ne jau tāpēc es iešu un bastošu stundas skolā. :-D Nekādas traumas - morālas vai fiziskas - neguvu no tā, ka piedalījos. Es autorei iesaku izlaist dažas sporta stundas, bet lielākoties piedalīties. Ja skola nav baigi striktā :D Tici man, nebūs tik traki.. diez vai skolotājs tevi vērtēs zemu, ja redzēs, ka centies :-)

Sporta stundas pats par sevi ir izsmiekls. Atceros, ka mums vienu cauru gadu bija nozīmēti kaut kādi muļķīgi apļa treniņi - 1x uzrāpies pa virvi, ej griez riņķi ap pakaļu 20 sekundes, palēkā ar lecamauklu, pataisi presītes, vēl kkas bija. Un tad skolotājs pilnā nopietnībā - jau pēc 2 nedēļām jutīsiet labu progresu. Really? Tā vietā, lai sporta stundas padarītu maksimāli daudzveidīgas un interesantas visiem un nedomātu par kkādu progresu (jo tādu apriori sporta stundas nevar sniegt), tiek izstrādāta galīgi neadekvāta "treniņu" rutīna. Līdzīgi notiek daudzās citās skolās vēl joprojām.

Vidusskolā bija atbrīvojums, universitātē sports patika, jo bija iespēja izvēlēties to, kas patīk.

Westpoint
Atkarīgs no skolas. Un man, piem., tādi apļa treniņi patiktu. Citi atkal sajūsmā spiedza kad bija jāspēlē tautas bumba, kas man ļoooti riebās :) Un nezinu nevienu skolu, kurā visu gadu uz riņķi liktu vienu un to pašu darīt, tā ka nevajag melot. ;)

Ā, piebildīšu, ka savu gala atzīmi dabūju, jo rakstīju projektus. Piemēram, izvēlējos tēmu "Futbols" un pierakstīju pilnu mapi par šo tēmu. Stundām ilgi sēdēju bibliotēkā, daudz lasīju, izrakstīju galvenos faktus, izprintēju bildes utt., utjp., un mācību gada beigās visu to mapi nodēvu sporta skolotājam, kurš, balstoties uz paveikto, izlika gada atzīmi. Manuprāt, viņš vnk saprata, ka sporta stundās no manis jēga maza, tāpēc pieņēma tos projektus un mīļā miera labad ielika to 5 vai 6, kas man, savukārt, bija laba atzīme.

Man jau liekas, ka skolas laiks tomēr cilvēkam iemāca mazliet piespiest sevi. Skaidrs, ka katram ir lietas, kas patīk vai nepatīk, padodas vai nepadodas, taču, ja jau mēs visi izvēlēsimies darīt tikai to, kas patīk, tad dzīvē būs pamatīgs aplauziens. Un otrs - skolas programma dod ieskatu ļoti daudzās lietās, kuras diez vai cilvēks īpaši uzzinās ārpus skolas, jo, visticamāk, nemaz nemēģinās uzzināt, piemēram, kas ir Pitagora teorēma, kas ir Rainis vai kādi ir handbola noteikumi. :)... Skaidrs, ka skolas programmai ir jāmainās, un pamazām jau tas arī notiek, bet negribētos, lai viss tiktu arī pārāk atvieglots.

Bibo
Tu nezini, bet es tādu vienu skolu zinu, jo pats tur mācījos. Un tie apļa treniņi kā sākās septembrī, tā beidzās kaut kādā martā, neviens par tiem nebija sajūsmā, jo viss notika haosā, pārāk daudz cilvēku šāda veida treniņiem, tas tomēr der nelielām cilvēku grupām. Jā, varbūt citur ir savādāk, nemāku teikt. Tomēr bieži vien tiek ignorētas skolnieku vēlmes un uzspiests pārāk daudz no skolotāja subjektīvā redzējuma.

Skola jau dod ieskatu visā, kā tad cilvēks sapratīs, kas patīk, kas nē, kā attīstīs sev tomēr kādu redzesloku. Mani noteikti nesaistītu matemātiķis, labs, ļoti labs, bet kurš, piemēram, neko nezinātu par Raini. Kaut kādai inteliģencei ir jābūt, ne jau padziļinātam pētījumam visās jomās, tā kā neredzu, kāpēc vajadzētu izslēgt kādu no pusēm. Un katram jau patīk kaut kas cits, kas izkristalizējas – arī vienā priekšmetā, kaut vai matemātikā, nu patīk logoritmi un visu tur saproti uz 10, bet nu nepatīk pakāpes, piemēram. Un tā būs jebkur dzīvē, nu nebūs tā, ka tagad viss patiks. Taisīt jēlas olas, kuras pēc tam izmest darba tirgū būtu neprāts.

Piekrītu, ka cilvēkam jābūt sajēgai par dažādām dzīves jomām, bet es tik un tā palikšu pie sava. Jā, es neuzskatu, ka ir normāli sportā likt atzīmi balstoties uz to, cik labi skolēns izpilda kūleni uz priekšu un atpakaļ. Tas, manuprāt, ir nonsenss, jo, ja man ir bail to kūleni taisīt, ko tad? Tāpēc esmu pelnījusi divnieku? Es neuzskatu, ka ir pareizi likt divnieku Pēterītim, kurš matemātikā skaita uz pirkstiem, bet desmitnieku Jānītim, kurš jau 5.klasē apguvis Kvanta fiziku. Neuzskatu, ka var likt 10 Ilzītei, kura uzvarējusi latviešu valodas olimpiādē, bet Maijiņai 1, jo tā nemāk pareizi likt pieturzīmes. Es runāju par to, ka katrs bērns ir savādāks un katram ir savi talanti, taču skolās vērtēšanas sistēma ir viena. Un jā, es neuzskatu, ka tas ir pareizi, ka kaut kāda mācību priekšmeta dēļ, kurā bērns nav tik spējīgs, viņš paliek uz otru gadu, jo, lai kā gribēdams, nevar nokārtot eksāmenu. Piedodiet, atvainojiet, bet, ja manu nākotni ietekmē tas vai māku mest kūleni vai nē, tas man, gribot, negribot, liek domāt, ka izglītības sistēma ir sapuvusi.

Pastāv arī dažādas alternatīvas mācību iespējas tepat Latvijā, kur nespiež cilvēkam darīt to, kas viņam nepadodas. Montesori, valdorfa utt skolas.

Sadie, es nedomāju, ka kādu kūleņa dēļ atstāj uz otru gadu. Un tas, ka normālam, jaunam un veselam cilvēkam nepadodas NEKAS sporta nodarbībās arī par neko labu neliecina. Tieši šādos gadījumos ir jāstrādā vēl vairāk un jāapmeklē sports, nevis jāslēpjas aiz tizlenīša maskas, lai nav tā, ka piecdesmit gados i mugura sāp, i kājas vairs nevar nostāvēt. (t)

Gāju uz sportu un netaisīju no tā nekādu traģēdiju, un dzīva esmu joprojām. ;-) Atzīme sportā maz kurā augstakolā būs noderīga, līdz ar to neredzu jēgu izlikties par nevarīti.

Pilnīgi noteikti nav tā, ka sportā nu neko nevar izdarīt, tad ir jāmeklē tiešām ārsta palīdzība, jāapmeklē individuālas sporta nodarbības ar speciālistiem slimnīcās un klīnikās. Tad kur cilvēks ir audzis, ka ne bumbu pamest, ne ar lecamauklu palekt, ne arī ko citu - starpcitu, easy trenējamu! Tā ir nostāja, ka esmu nevarīgs un visi man liek sazin ko? Nu tad ir palīgskolas un dažādas citas iespējas tiem, kuriem nav tās galvas dotas vispār - turpinot par to mācību tēmu. Jā, Jānītis mācēs Kvantu fiziku, bet Anniņai pats minimums ir jāpilda un nē, noteikti par to nesaņem tikai četri. Un ja nu nekādi, nekādi nevar pat to četri dabūt, tad šādi cilvēki vēršas pie attiecīkā doka un viņam nokārto diagnozi - kādreiz tas saistās ar autismu, citreiz atpalicību, citreiz vēl ko citu, ja pilnīgi nespēj ne koncentrēties, ne izpilnīt neko. Tālāk viņiem iedod diagnozi un viņiem ir speciāla apmācības programma. Nu normālam cilvēkam nebūt nav tā, ka neko nu neko izdarīt nevar, tā tad jau ir novirze no normas. Varbūt skan riebīgi, kādam aizskaroši un birs apvainotie komentāri. Cilvēks neizlien no stikla kupola kā kaut kāds sīks punkts, kuram ne kāju, ne roku, ne smadzeņu nav vispār.

Un ja ir bail, ir trauma, kas to veidoja, tad bez maksas varēja reiz apmeklēt psihologu, vismaz arī šobrīd daudzās skolās tāds ir, tikai saucas kaut kas ar karjeru, par nākotni, piemirsu. Ne tagad pasniegt, ka redz man bail, bet kaut kā daudziem citiem ne skolā, ne valstī nav. Tāpat kaut kāda kūleņa dēļ tava nākotne nav ietekmēta, ka nezinu, augstskolā tikt nevarētu, pilnīgas muļķības. Problēmas varētu būt tad, ja vecāki spiež, ka vajag visur izcilas atzīmes, bet šis neizklausās tas gadījums, ja ar matemātiku, cik saprotu, arī bija nereālākās problēmas, tad jau nezin kāda nesamērīgā latiņa arī no tās puses netika likta. Kaut kādas lietas veselam, spējīgam, domājošam cilvēkam ir jāvar un pat, ja slinkums, neizdarība, ieņemais galvā uzveic, tad skolotāji jau nu parasti nāk pretim, ja skolēns ir ieinteresēts kaut ko darīt. Pat ja nav, tad skraida no aizmugures un tik aicina nākt, paņemt privātskolotāju, ja ir iespēja, nākt uz skolas konsultācijām utt.
Vēl lieta tāda, ka kā jebkur - arī klasē, bija taču klasesbiedri, ar kuriem bija ļoti labas attiecības, tad tādi, ar kuriem īsti varbūt tik daudz nekontaktējies. Katram mums ar kādu personu kontakts veidojas citādāk. Skolas vecumā gan tas vairāk bija kā ''neielika man 10, stulba učene'', bet nu tad jāsaprot, ka sajēga vēl nav izveidojusies.

Man riebās sports skolā, jo lielākā daļa sporta veidu nepadevās, klasē sporta stundās mūžīgi visi viens par otru ņirgājās (kuram sporta tērps nabadzīgs, kurš esot tizls, kurš vēl kaut kāds), mazgāties nebija kur un nodarbības balstījās tikai uz īsu pamācību un normatīvu izpildi. Kāds tur veselīgums? Visus veselīgos vingrojumus iemācījos pēc skolas, jo skolā bija jāskrien, jāmet, pa virvēm jākāpj - veselība tur bija pēdējā vietā, pat normāli iesildīties neiemācīja. Kad vien varēju, meklēju iespēju dabūt zīmi un uz sportu neiet.
Vai kādam ir jāsačakarē atestāts tikai tāpēc, ka viņš nevar gana tālu aizmest bumbiņu vai pietiekoši ātri noskriet kilometru? Kāds tam pamatojums? Lai iedzītu kompleksus? Sportā visiem nav vienādas iespējas, nevajag izlikties, ka tā nav.
Es tagad sportoju, bet tā, kā es vēlos un tā, kā man padodas. Riteņbraukšana, joga, vingrojumi, pilates, un neviens man par to neliek atzīmi, daru sevis dēļ. Sporta nodarbības skolā nav devušas neko, izņemot bezjēdzīgu stresu un nepatīkamas atmiņas.

man atkal pretēja pieredze - vidusskolā nevarēju kārtot valsts ieskaiti veselības problēmu dēļ -
raudāju kādas pāris dienas noteikti. ar sporta skolotāju sarunājām,ka kārtošu tāpat ar visiem kopā, šo to, ko galīgi nedrīkstu, izlaidīšu un beigās skatīsimies, cik punkti man sanāk. ja rezultāts labs, tad skaitīsim, ja, nē - tad rakstīsim atbrīvots. beigās uz 8 vai 9 nokārtoju un biju laimīga. :)
bet - man bija lieliska skolotāja, pati sportoju vienmēr, ar klases puišiem gāju uz zāli. biju ar visām 4 iekšā, bet bija arī klasesbiedrenes, kuras no sporta vairījās un to dara joprojām. kaut kā tas tomēr nav visiem. ja ir tik traki un tu tiešām to nespēj kaut kādu iemeslu dēļ, tad zīmi gan jau var sarunāt. ;) bet es ieteiktu - pacensties. ja jau tomēr sportoji vecajā skolā, tad pie jaunās prasībām arī pieradīsi - labāk vai sliktāk veiksies, tas jau otršķirīgi, ja, protams, neesi tendēta visur būt teicamniece. :)

Diez gan nožēlojami lasīt šo visu.
Pēc tam visi vaid, ka celolīts, dirsa par lielu, riepas visās malās utt.
Saprotu tos, kam tiešām ir reālas problēmas, bet nu sorry, ja tev kājas, rokas kustās, sirds strādā, tad tik uz priekšu - sportot!
Vienmēr esmu apbrīnojis tos indivīdus, kam redz nesportošanai ir attaisnojums, bet kad jādzer un jāpīpē, tad viss ir kā nākas.
Un beigās visi brīnās, ka lielākajai daļai ir svara problēmas.
Grūti ir noskriet, jo nav sportiskās bāzes. Nav sportiskās bāzes, jo brīvajā laikā nekas netiek darīts.