Neatceros, kādas man bija atzīmes sportā, pieņemu, ka gan jau ka normālas. Biju sportā vistizlākā klasē, bet neatceros, ka mani kāds būtu par to apcēlis, man bija ļoti forša klase. Skolotāja arī bija pat ļoti OK. Jā, basketbola grozā trāpīt nevarēju, skrēju lēni, atspiesties nespēju, toties lieliski metu kūleni. 9. klasē kaut kādus normatīvus kaut kā kārtoju, atkal jau - neatceros neko par atzīmi. Bet nu, patiku pret sportu man skolā stundas neizsauca. Tāpēc tad, kad ārste man uzrakstīja atbrīvojumu no sporta, biju ļoti, ļoti priecīga un šo iespēju labprāt izmantoju.
.
Mums bija, šķiet, 45 min 2x nedēļā, ierēķinot pārģērbšanos - vēl mazāk. Nu kur tā dižā jēga? Tad jau prātīgāk būtu pēc stundām, pagarinātās dienas grupā, dot bērniem iespēju nodarboties ar viņus interesējošu sportu, vai nu basketbolu, vai kaut vai dejām (labi attīsta gan stāju, gan muskuļus). Tad gan masveidā cilvēkiem tā būtu teju vai mīļākā stunda.
.
Un visi tie salīdzinājumi ar matemātiku un fiziku, manuprāt, ir nevietā - arī matemātiku un fiziku TEORĒTISKI skolā vajadzētu pasniegt tā, lai tiem bērniem patīk, interesē, un gribas vakarā mājās Youtube skatīties video ar visādiem eksperimentiem utml. Diemžēl dabā tā tas nenotiek. Ja man skolā būtu bijis iespējams dabūt atbrīvojumu no citiem priekšmetiem, kas man nepatika - es personīgi būtu tos izmantojusi. A tā tikai bastoju.