Es tās svētku sajūtas nemeklēju bērnis, dekorācijās vai dāvanās. Vnk bērnībā viss bija tik bezrūpīgi - ne galds jāklāj, ne nauda jāpelna/jātērē dāvanās, ne jādomā par dekorācijām, svinīgām drēbēm u.tml... Viss tika pasniegts un organizēts gatavs no pieaugušo puses un būtībā galvenā prasība bija vnk piedalīties un ticēt brīnumam (bērniem ar ticības lietām klājas krietni vien vieglāk kā zināms) un mīlēt. Un tā arī radās tās sajūtas, ka kaut kas īpašs notiek. Kad nu esam izauguši - svētku sajūtas rodas gan, bet tās ir savādākas - rūpju un pienākumu pilnas, bieži vien dīvainu motīvu vadītas. Būtībā, kad uznāk šī svētku sajūta? Kad kāds kaut ko noorganizē, bet mēs vnk piedalamies, palīdzam. Kad kāds sarīko tusiņu, uzdāvina mums dāvanu, ierosina iet uz mežu pakaļ eglei... Kad nevajag darīt visu pašam. Kāds blakus mums parūpējas par mūsu svētku sajūtu no mums prasot tikai entuziastiku iesaistīšanos, tikai daļēji uzņemoties rūpes un tad tā maģiskā veidā “iznirst” no dziļākā kakta kā uz burvju mājienu. Ja pats vien skrien, dari, organizē, rīko, kārto, pako, dekorē, tērē, gatavo, uzkop, uzpos un beigās vēl uzposies un pārējie to tikai izmanto vai pieņem to kā normu - kāda vēl svētku sajūta? Tu esi noskrējies kā vāvere ritenī un viss, ko gribās - ir izgāzties uz dīvāna pie TV ar veikalā pirktām piparkūkām un mandarīnu kalnu. Jā, mēs paši rodam šīs svētku sajūtas, taču tas ir komandas darbs ar atgriezenisko saiti.