valsts

Nekad neesmu varējusi sevi iedomāties dzīvojam ārpus Latvijas. Vīrs tāpat. Ceļot patīk, bet vienmēr gribas atpakaļ. Bet ja būtu spiesta lieta, izvēlētos Skandināvijas valstis, vislabāk jau Norvēģiju - dabas un skaistuma dēļ. Dienvidu zemes galīgi nepiemērotas manam temperamentam, Āzija nepatīk, par ASV nav viedokļa, neesmu bijusi. Āfriku, D-Ameriku pat neapsvērtu.

Es piedzimu pašā 90. gadu sākumā. Pirmās bērnības atmiņas sākas ap 1993. gadu. Mūs lielā mērā glāba tas, ka vecvecākiem bija liela saimniecība. Bet viegli toreiz nebija nevienam.

O jā, man līdzīgi kā Profesorei. Dzīvojām pilnīgos laukos un mums bija gandrīz vienalga, kas notiek apkārt.
Tai pat laikā parunājot ar draugiem, kas vairums nāk no vidējām vai mazpilsētām, viņiem ģimenes cīnījās un teju visi bija piedzīvojuši nabadzības laikus, kad darbs ir, bet nav ko ēst.
Rīdziniekiem savukārt cits stāsts - kuri bija gana apķērīgi, tie vēl šodien dzīvo cepuri kuldami, ja nav pamanījušies paši sevi izputināt :)

Vienmēr esmu domājusi, ka man vajadzēja piedzimt pilnīgi USA. Nespēju izprast Latviešus kā tautu. Mana sirds pieder Amerikai.

Katram ta dzive ir savadaka. Vienkarsi 90. gados atceros sevi ka laimigu bernu, kura draugi bija Latvija. Mes pavadijam laiku kopa, bijam paedusi, nauda pietika ari braukasanai pa Latviju. Biezi gaju uz teatri, koncertiem, ka ari bernu pasakumie, atceros, ka tas pats sokolades sierins labi garsoja, un bija tik lets. Tagad mani draugi ir prom, dazi jau aizbrauca skolas laika. Tagad maniem draugiem gimenes arzemes, vinu berni latviski gandriz vairs neruna. Esmu seit palikusi viena no retajam, un tie draugi, kuri seit dzivo ari saka, ka ir grutak ka 90.gados. Darbu Latvija piemerotu gruti atrast, jomas kuras varetu stradat. Bernibas izklaides vietas bija pilnas ar berniem, kuri runaja latviski, tagad vai nu pustuksas, vai tikai arzemnieki vinas apmekle. Vecriga var dzirdet anglu valodu vairak ka latviesu. Ipasnieki kliedz, ka nav darbinieku, lai gan pusslodzes darbus atrast nevar. Agrak ar bernu vareja lidz 3 gadu vecumam sedet majas, un saglabat darba vietu, bet tagad jau pec pusotra gada mammam jadodas stradat.
Pie varas ir tie pasi komunisti kas agrak, tikai tagad sagrabusies vel vairak, lidz ar to noslanosanas ir vel lielaka. Demografija ir kritiska vienkarsi, jo daudzi, lai atlautos bernus brauc prom, jo nevar pabarot bernus.
Lidostas ar cemodaniem un maziem berniem brauc prom.

Es dzivoju Dubaija un esmu arvien vairak apmerinata ar dzivi seit. Lai ari sakuma loti pietruka Latvijas dabas, ediena un pat klimata, tad tagad jasaka, ka ir sanacis beidzot iedzivoties.
Patik ka katra diena te ir saulaina un katru dienu var doties uz pludmali. Algu zina ir salidzinosi viegli iekrat, ipasi ja dzivo divata. Jutos ka eiropa, jo visus tos ierobezojumus uz savas adas nenakas izjust.
Vienigi tiem kas plano te doties tiesam jabridina ka ir sakusies diezgan pamatiga krize te, bet par cik es stradaju viena no lielakajiem uznemumiem tad man to ta neizdodas izjust tik loti.

Vienmēr kāda čīkstēs un vienmēr aizies šajā tēmā neceļos ''te ir šis un tas, cik traki''.

Dzīvoju Amerikā. Kad vēl dzīvoju vienmēr visiem skandināvu, cik ļoti esmu pasaules pilsone. To, ka mani varētu iemest jebkur un es justos kā zivs ūdenī. Tas, protams, bija balstīts uz pieredzi no ceļojumiem. Bet patiesībā.. tikai sakrāmējot čemodānu un dodoties uz otru pasaules malu, sapratu, ka tas ir tik nenormāli grūti. Vēl šobrīd jūtos pazudusi. Jā, ir saule, okeāns, labklājība, smaidīgas sejas, tomēr sirdī vienalga smeldz.