Meklēju padomu

Nu te točna prasās Tevi kārtīgi sapurināt. (t) Un tā labi riktīgi. Jo mocīt sevi šitā un veselus divus gadus - ārprāta murgi. :-O
Un, jā, DieKleineHexe komentārs te būtu pašā laikā. :D
.
Dusmas (un jebkuras citas negatīvas emocijas) ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā, ka nav kaut kas tā, kā Tev ir labi, ērti un forši. Un ka to vajag risināt. Ok, jā, Tu tās dusmas izlādē, bet - dusmu iemesls taču paliek, ibio rio! un tās uzblīst no jauna atkal un atkal!
Un tas nav nekāds nieks - Tavs puisis nav ar Tevi uz viena viļņa par dzīves vērtībām - un, nē, savas dzīves vērtības nevar mainīt, jo Tavas dzīves vērtības esi Tu pati caur un cauri līdz pašam kaulam -, puisis ar Tevi nav vienisprātis par dzīves vērtībām, pamata vajadzībām un attiecību modeli, jūsu lielie dzīves plāni, sapņi un mērķi ir tik atšķirīgi. Vispār nesaprotu, kāda sasodīta velna pēc Tu vēl joprojām esi attiecībās ar šito čali un vēl piedevām apgalvo, ka mīli viņu, lai dievs nogrābstās!
Tu esi nožēlojamās attiecībās ar nožēlojamu bikšaini, kurš Tavu basic vēlmi pēc lieliskas karjeras apvienotas ar laimīgas ģimenes dzīvi uzskata par, nez, 'sieviešu PMS untumiem' drošvien... Un piedabū Tevi atstāt fantastisku darbavietu Rīgā, aiznesties uz pāķiem, kur viņam viss ir bumbās, oki doki un baigi labi + vēl sekss no Tevis... bet Tev pašai tiek vien kaut kāds Mazpisānu tiesas nams, kur Tu nejūties lāga un nekas vairāk par tiesnesi, kas pat nav Tavs sapņu amats, pēc gadiem divdesmit vai vairāk (apžēliņ!!!) nespīd, plus kopīgs biznesiņš ar bikšaini, bet arī tajā, cik noprotu, nekas dižs tajos Mazpisānos nesanāk, kaut Tu gribētu kalnus gāzt un jūru izdzert sausu... Piedod, meitenīt, būšu skarba, un ne bez iemesla - Tu esi dura un kāda vēl dura.
Tas tur tam Tavam nožēlojamam Mazpisānu bikšainim būtum no zelta, ka Tu viņu šitā mīli, ja ziedo tik daudz un taisies ziedot vēl vairāk? Dikti, jo dikti apšaubu. Visticamāk, visparastākā pelēnu spiriņa, no kuras arī tik vien tā jēga, kā apbērnoties, bet cita prieka nekāda... Plus čalis ar visu nejēdzīgo pelēnu spiriņu apgriež Tev spārnus, un Tu pati to pieļauj un vēl jūties vainīga par to, ka gribi ko vairāk...
Phe! Par kādu mīlestību Tu te runā. Par kādu mīlestību runā viņš. Nav te nekādas mīlestības - nav viņam svarīgs ne tas, ko Tev pa īstam vajag, ne tas, kas Tu patiesībā esi. Sekss ir, ēst ir un vēl izpilda visu, ko vecis tik iegrib - es i' pērtiķis un nemāku ne rakstīt, ne lasīt, ja tā ir mīlestība.
.
Meitenīt, ja vēlies karjeru UN bērnus, tad meklē Vīrieti, kurš atbalstīs i Tavu vēlmi apliecināties profesionālajā dzīvē, i kopīgi radīt pēcnācējus. :) Tad nebūs arī vairs vajadzība meklēt nekādus 'anger management', jo dusmu iemesls pats no sevis jau būs pačibējis. :-P

Protams, ja tas ir tas, kas padara pašu laimīgu, priekš sevis pašas kaut vai lai maina dzimumu, sāk šļircēt testosteronu (TRT) dibenā, bet ja to dara lai izpatiktu sabiedrībai un pretējam dzimumam - nesanāks.

Lai vīrietis ar Tevi būtu ilglaicīgi kopā-Tev ir jābūt skaistai un koptai, viņam nav svarīgi ar ko tu nodarbojies, citēju:"Kaut vai par apkopēju strādā". Ja esi skaista, slaida, izskaties jaunāka, pēc saviem gadiem-bez agrīnām krunciņām, tad nav ko iespringt attiecību ziņā.

Daļēji piekrītu šim. Vēl vitāli svarīgi ir uzticības un komunikācijas faktors. Kā arī esmu pamanījis, ka sievietes mūsdienās domā, ka paliks pieprasītākas un "seksīgākas" līdzinoties vīriešiem - būs darbaholiķes, ceļotājas, mehāniķes u.tml. Loģiski domājot, tas, protams ir apsveicami. Bet realitātē zūd polaritāte starp sievišķo un vīrišķo un seksualitāte vairs nav "tur".

*lohs

Ja autore būtu sapratusi, ka lietas būtība ir par to, ka konkrētais vīrietis ir logs - neviens viņai neuzbruktu. Bet te - cilvēks pakāš 2 savus dzīves gadus un joprojām (!) vēl kaut ko zīlē, kaut gan te pat bērnam būtu skaidrs, ka viņai ir jāatgriežas savā vietā darbā un jābeidz sapņot par kaut kādu abstraktu ģimenes dzīvi, kuru ne viņai vajag, ne viņa tiešām grib. Nekur nav teikts, ka neatradīsies cits vīrietis, ar kuru viss būs ok, bet nu tak viņa mīl šo personu un viss, tālāk smadzenes atslēdzas (kas ir visai dīvaini izteikti uz karjeru tendētam cilvēkam)... (t)

Es nesaprotu, kāpēc tiek rakstīts tik nicinošā formā par meitenes vēlmi sevi attīstīt (piemēram, pēdējais Neons komentārs, bet arī iepriekš ļoti daudzi). Tipa - tu gribi strādāt augstā amatā, vīrietis to nepieļauj, tu esi ar to neapmierināta, tāpēc tu neesi radīta ģimenei. Kaut kā apzināti vai neapzināti tiek izvēlēta ļoti uzbrūkoša maniere, ar ko vērsties pie meitenes. Esmu droša, ka, ja ne ar šo, tad ar nākamo partneri būs gan forša ģimene, gan laba karjera, nav jāupurē ne viens, ne otrs, ja ir vēlme pēc abiem. Problēma jau šeit slēpjas tieši vīrieša attieksmē pret savu sievieti.

Es kaut kā vispār problēmu pat īsti te neredzu... Tev jau divus gadus ir konkrētas lomkas pēc vecā dzīvesveida. Ko tu vēl gaidi? Nu nevajag tev ne bērnu, ne šo vīrieti - tev vajag tikai un vienīgi karjeru un naudu, tad tu jutīsies laimīga. Tu to labi zini, bet nez kāpēc izvēlies upures lomu... Varbūt vienreiz pietiks?... Stāsts par jūsu attiecībām vispār diezgan traģisks - ne tu viņam sieva, ne līgava, bet visu pameti viņa dēļ, kaut viņš tev neko nav piedāvājis. Viņam uz tavu dzīvi un vēlmēm uzdirst. Jēga no jūsu kopdzīves?... Te pat divu domu nav - tas bija muļķīgākais, ko tu varēji izdarīt viena bikšaiņa dēļ. Laikam tiešām esi pamatīgi izmisusi, ka paliksi vecmeitās... Tikai varbūt tas nemaz nav slikti?... Jo acīmredzami attiecībām tu neesi radīta, jo, kad tev tās ir - tu nespēj normāli dzīvot, jo tev patiesībā vajag tikai naudu un darbu, kurš tev liek justies īpašai. Beidz sevi mānīt - atgriezies beidzot Rīgā un iejūdzies savā sapņu darbā un rukā tik uz priekšu! ;-)

acidpauli domā Tavi ieteikumi ir superpuper mega kruti un autore aši skries vinus pildīt,jo esi atvērusi acis un sameklējusi gaismu tunela galā?
Jau iepriekš meitenes teica,tai skaitā arī Es,lai brauc atapkalj,ja viss ir slikti.
Mans rakstītais tapa,kad mūsu saruna aizsākās par pucēšanos un attiecībām ar savu vīrieti.
Pff.

Man bija lidziga pieredze: loti isi izsakoties- virietis dzivoja pilseta, kur man izaugsmes nebija, es parcelos citur, izskiramies (bet bija ari citas problemas iesaistitas), pec gada virietis no pilsetas, no kuras negribeja braukt prom, aizbrauca uz pilsetu, kur dzivoju es. Ta ka visadi var gadities.
-
Mazpilsetas tiesas man asociejas ar sadu ainu: tris darbinieki, piecas telpas, tiesnesa paligs klust par tiesnesi pedeja mirsanas gadijuma. Saprotu tavu nomakto noskanojumu un saprotu to, ka negribas puceties, jo nav kam. Es stradaju vieta, kur ir tikai paris cilveku un labpratak kleitas vieta no rita izvelos legingus un dzemperus, bet man tas patik.
-
Dazadi ricibas plani:
1.Maini darbu - varbut ir citas vakances mazpilseta vai tas tuvuma, varbut var attistit to biznesu ar draugu, varbut var vert vala savu biznesu.
2.Turpini izglitoties.
3.Vari klut par "publiski aktivo juristi" (ka sevi pozicione I.Brante).
4.Paruna ar draugu velreiz un, ja vins nesaprot, brauc prom. Tas nav tikai par darba vietu, ja vins tevi neieklausas, tad jusu attiecibas ir vairak problemu.
5.Vari dzivot ka lidz sim un spekus novirzit citur lidz rugtums dabiski izzudis, bet, ja attiecibas izirs pec paris gadiem, tad sajuta bus nepatikama.

P.S Šķiršanās nemainīs. Ja atradīsi nākamo vīrieti, kurš darīs tāpat (jo tieši šāda tipa vīrietis acīmredzot ir tas, kas Tevi piesaista), un problēma paliks tāda pati. Paliksi greizsirdīga, sabrucināsi attiecības un tā pa apli. No sākuma tiec galā ar savām problēmām. Esi spērusi pirmo lielo soli problēmas risināšanā - problēmas apzināšanās un vēlme risināt.

No sākuma mēģini saprast, problēmas sakni, kāpēc Tev šādas dusmas ir. Iespējams (nesaku, ka tā ir), Tev iekšēji ir bail, ka savu sasniegumu dēļ viņš Tevi pametīs. Kā saka, bailes, ka viņš "izaugs" no attiecībām ar Tevi. Vai tas nav šāds iemesls, nevis tādēļ, ka esi "karjeriste"? Jo, ja Tu būtu karjeriste, tas neliegtu priecāties par drauga sasniegumiem, drīzāk priecātos vēl vairāk.

Pasadena
Paldies, mēģināšu nomierināties un pieņemt lēmumu. Un tad sadzīvot ar lēmumu, lai vai kāds tas būtu. Un tad vairs neskatīties atpakaļ arī mēģināšu.

Ja tu nejūties labi tur, kur tu esi, visas negācijas tiek izlaistas uz cilvēkiem apkārt un pāri visam draugs nespēj (vai negrib) tevi saprast, attiecības cietīs tāpat.

+1

mēs katrs esam savas laimes kalēji.

Šajā situācijā - pilnīgi noteikti. Turklāt izskatās, ka Tavs draugs, Foxface, ir parādījis savu nostāju, ņemot vērā, ka jau vasarā esi šo tému cilājusi, turklāt vairākkārt. Tagad atliek pašai izlemt - virtuālais apskāviens, jo saprotu, ka šis nav viegls lēmums.

Neizlasīju pilnībā visu diskusiju, bet radād iespaids, ka te problēma nav tikai tajā, ka darbs nerada to piepildījuma sajūtu.
Tas, ko es, pirmkārt nesaprotu, kā var būt, ka DRAUGAM lieliplsētā nepatīk, DRAUGAM jaunajā dzīvesvietā ir labs darbs, bet līdz ko ir runa par to, kas TEVI padara laimīgu, tā uzreiz ir divi varianti - vai nu jāšķirās vai arī viss beidzas ar strīdu un asarām. Ja tu nejūties labi tur, kur tu esi, visas negācijas tiek izlaistas uz cilvēkiem apkārt un pāri visam draugs nespēj (vai negrib) tevi saprast, attiecības cietīs tāpat.
Kā arī nesen izlasīju interesantu rakstu par to, kā ir divu veidu cilvēki - tādi, kas dzīvo ne baigi ideālo dzīvi, bet iet uz priekšu kaut ar maziem soļiem, krīt, ceļas un atkal iet uz priekšu un tad ir tādi, kas gaida īsto brīdi, īstos cilvēkus, īsto darbu utt. Īsāk sakot, mēs katrs esam savas laimes kalēji. Ej, mēģini un dari to, kas tev patīk.
Varbūt mazliet par skarbu teikts, bet nelaimīgi, kašķīgi un problēmu nomākti cilvēki ilgtermiņā nevienam nav vajadzīgi.

Autore, 2 gadi ir pietiekoši ilgs laiks. Ja tu visu laiku domā par veco dzīvi, tad ej atpakaļ!
Ja tev ir tik grūti, tad izrunā to visu ar draugu un mēģini atgriezties Rīgā un atkal padzīvot tajā dzīvē, kura tev tik ļoti pietrūkst. Domāju, ka tad arī radīsi atbildi un to, ko darīt tālāk. Palikt Rīgā vai tomēr pārcelties atpakaļ uz laukiem.
Varbūt padzīvojot Rīgā sapratīsi, ka nemaz tik slikti laukos nebija, varbūt tās būs tikai tavas iedomātās patīkamās atmiņas.. bet varbūt nē, varbūt būsi kā zivs ūdeni un ja tā, tad attiecībām tiešām būs lemts beigties. Un ne tikai tevis dēļ viņas beigsies, bet vienkārši tāpēc, ka tā notiek un viss. Ja abi nevarat rast kompromisu, tad tev nav jālauž sava dzīve mīlestības vārdā. Jo nu tik pat labi var apgalvot - kas tad tā par vīrieša mīlestību, ja redz, ka sieviete no bēdām pa sienām rāpo, bet viņš redz Rīgā nevar iedzīvoties..

citēju:"Kaut vai par apkopēju strādā"

nu par šo gan jāsmejas. Nepazīstu nevienu vīrieti, kuram pilnīgi vienalga par ko strādā sieva. Kur nu vēl apkopēju.
Es nesaku, ka apkopējas darbs ir kaut kas šausmīgs un slikts, bet nu sorry, neviens nebūs priecīgs par tādu darbu. Tāpat kā sievietēm, tā arī vīriešiem - ir patīkami, ka otrā pusīte ir kaut ko sasniegusi (es te nerunāju par baigo biznesu un ko tur vēl).

Izlasīju diskusiju un vispār īsti nesaprotu par ko ir cepiens. Brauc atpakaļ. Tas ir tas ko tu gribi.
Pati saki, ka moki sevi un moki otru - jau šis vien ir labs iemesls, lai šķirtos.
Viņš atrada labu darbu, viņš kāpj pa karjeras kāpnēm - kaut kādā zemapziņas līmenī tev skauž, jo draugs sasniedz visu, bet tu - ņēmi, uzupurēji savas vēlmes, sevi, gaudo draugam uz pleca par to cik nelaimīga tu jūties, bet viņam, draņķim tādam, viss iet uz augšu!
2 gadi ir gana ilgs laiks, lai saņemtos un mainītu savā dzīvē kaut ko. Ja tu divus gadus to vien dari kā kunksti par savu nelaimību, tad...kamoooon. Ej un dari vai ej uz dzīvo savu veco dzīvi!

Pasadena
Mans vīrietis ir laimīgs šeit un negrib uz Rīgu, viņam lielpilsēta nepatīk, jo nāk no laukiem un nevarēja tur iejusties.
Vasarā daudz runājām par šo tēmu un tas vēl vairāk sabojāja visu - jo vienu dienu viņš man teica, jā ej - mums viss izdosies, bet nākamajā sāka pārmest, ka manis dēļ mēs šķirsimies, ka attāluma attiecības nav reālas, ka nekas nesanāks un, lai tad vienkārši škiramies. Man pilnīgi panikas lēkmes nāca pēc tām sarunām, līdz tam, ka paelpot nevaru.
Varbūt vienkārši nebrīdinot aiziet projām un tad jau skatīties, kā veidosies mūsu attiecības, vismaz es tā esmu izlēmusi - gadījumā, ja iešu uz Rīgu. Viņš ir tāds cilvēks, kas mani nepalaidīs bez skandāla (vismaz sākumā, pēc tam jau samierināsies - viņš ir no cilvēkiem, kas sākumā izdusmojas un tad sāk saprātīgi spriest).

Peekaboo1
Kad biju maza mani īpaši neuzlielīja, mācījos perfekti (ne mazāk par 8), dejoju sporta dejas, bet to vecāki uzskatīja par normu nevis sasniegumu. Un, kad aizgāju uz darbu, tad tur cilvēki novērtēja manu apķērību un zināšanas un nebaidījās man to pateikt. Es to zinu - šo visu man ir teikusi terapeite (senāk gāju citu iemeslu dēļ (bija ēšanas traucējumi) un viņa ievēroja šo faktu).
Bet man nav tādu metožu kā justies novērtētai pašai priekš sevis, es nemāku sevi uzlielīt pati (man it kā jau nav iemeslu, par ko). Es apskaužu cilvēkus, kas pamostas un ir priecīgi par to, ka ir.