Meklēju padomu

 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Sveikas meitenes,
Neesmu aktīva foruma dalībniece, bet ieskatos tajā gandrīz katru dienu nu jau vairākus gadus. Vēršos pie Jums pēc padoma par attiecību problēmām. Vai drīzāk, problēma ir nevis attiecībās, bet manī. Jūtu, ka, ja es nemainīšos, tad attiecības būs pārāk neveselīgas un tās man pašai vien būs jāizbeidz. Tāpat jūtu, ka, ja nemainīšos, tad man vienkārši “aizbrauks jumts”.
Lietas būtība ir tāda, ka izjūtu šausmīgu greizsirdību un dusmas uz savu draugu – pie kā viņš, protams nav vainīgs. Un greizsirdību, nevis attiecībā uz citām sievietēm, bet gan uz viņa dzīvi kā tādu – respektīvi, sanāca tā, ka nolēmām pārvākties dzīvot uz citu pilsētu, kur viņam patīk labāk, šajā pilsētā viņš atrada labu darbu, kur tagad aug karjerā, bet man tā nav (man arī ir te labs darbs savā profesijā, bet ne mans sapnis un mērķis). Man kā karjeristei tik ļoti gribas sevi pierādīt tā kā dara viņš, es katru dienu mostos un bezmērķīgi nodzīvoju dienu, pie tam 60% no dienas dusmojos uz viņu, ka viņam viss ir, ka viņš ir aizņemts darbos un viņam ir aktīva diena. Visu laiku kasos par niekiem, nespēju priecāties par viņa sasniegumiem. Zinu, ka esmu šausmīgs cilvēks, bet visu savu apzinīgo mūžu biju gājusi uz to, ka kaut ko sasniegšu, mācījos ideāli, savā profesijā sāku strādāt jau no 18 gadu vecuma, 25 gados biju pakāpusies vairākus soļus karjerā, saņēmu ļoti labu algu, biju cilvēkos, biju vajadzīga, apsvēru domu patstāvīgi iegādāties dzīvokli. Un tagad – esmu pazudusi, nezinu, kas es esmu, nezinu, kā man dzīvot, kā uzvesties, kā nesasniegt savus mērķus. Klāt visam, mani plosa šausmīgas dusmas uz visiem un it īpaši draugu. Varbūt kāda kaut ko var ieteikt saistībā ar “anger management”? Varbūt kāda var objektīvi mani uzklausīt? (jo draudzenes ir subjektīvas, sarunās ar viņām man sanāk sūdzēties, bet es gribu reālus padomus, mani vajag reāli sapurināt un pateikt acīs, ko es daru nepareizi. Un terapijai man līdzekļu nav). Varbūt kādai ir bijis kas līdzīgs, un ir pieredze kā sevi sakārtot?
Sīkāk labprāt izstāstītu PM, nevis forumā.
(t)
18.12.2017 14:54 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
wee
man liekas, visi paliks dzīvi :-D
18.12.2017 15:27 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Motivation
Jā, tā bija sevis ziedošana un man nevajadzēja to darīt, bet ko nu vairs. Un dusmojos arī uz sevi, jo tas bija mans lēmums. Protams, viņa uzstājības, iespaidā, bet tomēr mans un nav ko viņu vainot. Saklausījos "savas dzimtas gudrās sievietes", ka sieviete ir laimīgāka, kad vīrietis pelna labāk. Tāpat arī bail bija, ka izšķirsimies, jo nepanesīsim attāluma attiecības, ilgtermiņā tādas nav iespējamas.
18.12.2017 15:24 |
 
Reitings 11162
Reģ: 28.11.2014
Nu šitā var saiet sviestā un tad vēl savu dusmu pārņemta kādu nogalināsi, nē tā nenotiek bieži, bet tomēr. Vērsies pie speciālista, tas nemaksā miljonus.
18.12.2017 15:19 |
 
Reitings 23705
Reģ: 26.08.2015
jo liekas, ka tam nav jēgas, jo man jau dzīvē nekā sava nav.
tev vese;iba , draugi, radi, milotais ir? Nekaitini dievu...noverte to kas ir...
un atsalbinies, nu nav visiem lemts klut par piemeram Dzels lediju Teceri, vai Vairu Viki Freibergu, vai Madonnu...bet vai tapec citi ir mazak laimigi? Neskaties uz citiem, baudi savu vienigo dzivi..
18.12.2017 15:17 |
 
Reitings 613
Reģ: 31.03.2013
Tad sanāk, ka drauga dēļ Tu pameti savu sapņu darbu, kur labi pelnīji un bija panākumi karjerā, un tagad tev pat nav līdzekļu terapijai? Ja es pareizi sapratu un tā ir, tad tavām dusmām ir reāls pamats, tikai ne jau uz draugu jādusmojas, bet uz sevi.. Vai zināji, ka tajā pilsētā tev nebūs tādas pašas iespējas kā iepriekšējā? Īsti nav skaidrs, kādēļ piekriti pārvākties, tā jau tāda sevis ziedošana, kurai noteikti būtu jānāk apzināti un labprātīgi..
18.12.2017 15:15 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
To ir grūti izstāstīt - kad man vēl bija karjera, es, piemēram, varēju sēdēt tusiņā un smieties, jo fonā tam visam (iekšēji, zemapziņā) es zināju, ka man viss ir labi, esmu spēcīga, dzīvē visu sasniegšu. Bet tagad es jūtos kā lūzeris, nevaru izbaudīt tusiņu vai piemēram, braucienu uz kalniem ar sniega dēli, jo liekas, ka tam nav jēgas, jo man jau dzīvē nekā sava nav.
18.12.2017 15:14 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Es studēju tālāk savas profesijas izaugsmei, eju uz sporta zāli, katru ziemu weekendos snowoju, bet man prieku vienmēr ir devis darbs un apziņa, ka kaut ko sasniegšu. Es nemāku atslābināties un gūt baudu no hobijiem. Gribu iemācīties - bet pēdējā nedēļas nogalē, pat esot tusiņā ar meitenēm nevarēju atslābināties sēdēju un šaustīju sevi. Tāda sajūta, ka smadzenēs plate iestrēgusi.
18.12.2017 15:11 |
 
Reitings 23705
Reģ: 26.08.2015
ej uz kadiem kursies, stude talmaciba, ej kada tauats teatri bus izrades,vai tautas deju kolektiva, ...bus koncerti, jauni iespaidi un piepilditaks laiks.
18.12.2017 15:01 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits