Meklēju padomu

 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Sveikas meitenes,
Neesmu aktīva foruma dalībniece, bet ieskatos tajā gandrīz katru dienu nu jau vairākus gadus. Vēršos pie Jums pēc padoma par attiecību problēmām. Vai drīzāk, problēma ir nevis attiecībās, bet manī. Jūtu, ka, ja es nemainīšos, tad attiecības būs pārāk neveselīgas un tās man pašai vien būs jāizbeidz. Tāpat jūtu, ka, ja nemainīšos, tad man vienkārši “aizbrauks jumts”.
Lietas būtība ir tāda, ka izjūtu šausmīgu greizsirdību un dusmas uz savu draugu – pie kā viņš, protams nav vainīgs. Un greizsirdību, nevis attiecībā uz citām sievietēm, bet gan uz viņa dzīvi kā tādu – respektīvi, sanāca tā, ka nolēmām pārvākties dzīvot uz citu pilsētu, kur viņam patīk labāk, šajā pilsētā viņš atrada labu darbu, kur tagad aug karjerā, bet man tā nav (man arī ir te labs darbs savā profesijā, bet ne mans sapnis un mērķis). Man kā karjeristei tik ļoti gribas sevi pierādīt tā kā dara viņš, es katru dienu mostos un bezmērķīgi nodzīvoju dienu, pie tam 60% no dienas dusmojos uz viņu, ka viņam viss ir, ka viņš ir aizņemts darbos un viņam ir aktīva diena. Visu laiku kasos par niekiem, nespēju priecāties par viņa sasniegumiem. Zinu, ka esmu šausmīgs cilvēks, bet visu savu apzinīgo mūžu biju gājusi uz to, ka kaut ko sasniegšu, mācījos ideāli, savā profesijā sāku strādāt jau no 18 gadu vecuma, 25 gados biju pakāpusies vairākus soļus karjerā, saņēmu ļoti labu algu, biju cilvēkos, biju vajadzīga, apsvēru domu patstāvīgi iegādāties dzīvokli. Un tagad – esmu pazudusi, nezinu, kas es esmu, nezinu, kā man dzīvot, kā uzvesties, kā nesasniegt savus mērķus. Klāt visam, mani plosa šausmīgas dusmas uz visiem un it īpaši draugu. Varbūt kāda kaut ko var ieteikt saistībā ar “anger management”? Varbūt kāda var objektīvi mani uzklausīt? (jo draudzenes ir subjektīvas, sarunās ar viņām man sanāk sūdzēties, bet es gribu reālus padomus, mani vajag reāli sapurināt un pateikt acīs, ko es daru nepareizi. Un terapijai man līdzekļu nav). Varbūt kādai ir bijis kas līdzīgs, un ir pieredze kā sevi sakārtot?
Sīkāk labprāt izstāstītu PM, nevis forumā.
(t)
18.12.2017 14:54 |
 
Reitings 61
Reģ: 04.10.2017
Bērnus tu pieminēji pavisam citā ziņā kā es - pilnīgi bez pamata un neuztverot manu domu.

Jā bērnus/ģimenes veidošanu pieminēji dēļ attāluma,ka tas sagādātu problēmas ja izvēlētos braukt atpakaļ
Bet es šeit konkrēti runāju par attieksmi secinot pēc tā, kāda tev ir attieksme pret savu vīrieti.
18.12.2017 19:51 |
 
Reitings 275
Reģ: 19.02.2013
Mani tramīgāku radītu fakts, ka viņš tevī neklausās, tas ir, nedzird tevi, nejūt, cik tu nelaimīga tur patiesībā esi.
18.12.2017 19:49 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Un lasi, ko es rakstu šajā diskusijā - es pilnīgi atzīstu, ka pati vainīga un pilnīgi atzīstu, ka manas dusmas pret viņu ir nepamatotas. Bet tas nemaina faktu, ka viņas ir - par to es lūdzu padomu. Kāpēc tu tik ļoti pārmet, ka kādam piepildījums dzīvē ir darbs, it kā darbs būtu kas slikts.
18.12.2017 19:48 |
 
Reitings 61
Reģ: 04.10.2017
Foxface zini kāpēc es tā uzrakstīju, jo Tu jau vaino vīrieti pie tā ko pati izlēmi, līdz ar to rodas šāds secinājums, ka pie kādām citām "problēmām" arī vainosi apkārtējos.
Varbūt esi tāda tipāža cilvēks, vai arī tas ir tikai uz šo konkrēto situāciju,nezinu.
Aizvainot negribēju..tas ir apsveicami, ka uzskati, ka var apvienot, bet šāda veida dusmas nav normālas, centies tiešām priecāties arī par otru cilvēku vēl pie tam, ja esi nolēmusi ar viņu veidot ģimeni.
18.12.2017 19:47 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Bērnus tu pieminēji pavisam citā ziņā kā es - pilnīgi bez pamata un neuztverot manu domu.
18.12.2017 19:43 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Cosmovistas
Nu, es esmu karjeriste, bet tas nemaina faktu, ka vēlos ģimeni - tas viens otru neizslēdz. Dekrēts nav tik garš, lai gudra sieviete kaut ko zaudētu. Manai mammai ir lieliska karjera un ir divi bērni. Tā ka neieslīgsim galējībās un nerunāsim sliktu par to kā es attiekšos pret saviem bērniem, bet pieturēsimies pie tēmas.
18.12.2017 19:41 |
 
Reitings 61
Reģ: 04.10.2017
Vēl pie tam autore pati pieminēja bērnus ne jau es.
18.12.2017 19:37 |
 
Reitings 61
Reģ: 04.10.2017
Sanāk, ka dzīve sastāv tikai no karjeras vai arī tikai no bērniem, un galvenais, ka šīs lietas vēl nevar apvienot, bet uzsvērt kā atsevišķu dzīves piepildījuma lietu? Es šeit konkrēti uz bērniem netēmēju.
Te runa par to kāpēc tik ļoti ieciklēties uz attiecīgo darba vietu! Dzīvē nekas nav mūžīgs, tik pat labi Tevi arī var atlaist..
Vai arī strādājot šajā firmā un kāpjot pa karjeras kāpnēm jau saprati, ka tur gribēsi strādāt līdz sirmam vecumam?
Tie ir divi gadi, pa diviem gadiem vajadzēja kaut kam pamainīties, nevis sapņot par to ko Tu pati izdarīji, ne jau Tavs vīrietis ar varu piespieda aiziet no darba.
Jā dzīvē diemžēl arī nākas kaut ko upurēt, tad varbūt pasmaidīsim par to un sevi paslavēsim, ka ne tikai manas vēlmes tiek nostādītas pirmajā vietā?
Vēl pie tam vīrietis pelna, kāpj pa karjeras kāpnēm, tad priecājies..mūsdienās laikam cilvēki paliek aizvien egoistiskāki.
18.12.2017 19:36 |
 
Reitings 802
Reģ: 15.12.2015
Ja godīgi nesaprotu kādēļ ir tik ļoti sevi jāieprogrammē uz karjeru, bez karjeras arī ir citas lietas.

Jo citiem karjera ir dzīves piepildījums, nevis bērni.
Es arī esmu max karjeriste, bet labāk ej prom, vai meklē kompromisu attāluma attiecībās, jo citādāk šis Tevi nožņaugs. Tavā dzīvē nekas svarīgāks par Tevi pašu nav. Ja darbs un karjera dara Tevi laimīgāku kā šīs attiecības, tad varbūt tās ir jāizbeidz un jādara tas, kas sniedz prieku un piepildījumu, un tad arī viss pārējais atnāks, arī cilvēki.
18.12.2017 19:25 |
 
Reitings 61
Reģ: 04.10.2017
Bet, man jau vairs nav 22 gadi, un labi saprotu, ka bērnus šādās attiecībās nevar audzināt. Tas mani attur, jo, nu, būsim reāli, ģimeni tā būvēt nav iespējams. Tādēļ tas jautājums arī ir vairāk vērsts uz to, vai ir iespējams samierināties.

Es atvainojos kādi bērni?Lai iznēsātu un pirmo gadu pieskatītu karjera arī ir nedaudz jāpaliek malā un, tad atkal ne tikai vīrieti, bet arī bērnu vainosi? Arī ar šāda veida attieksmi uz dzīvi ģimeni nav iespējams būvēt.
Ja godīgi nesaprotu kādēļ ir tik ļoti sevi jāieprogrammē uz karjeru, bez karjeras arī ir citas lietas.
Un šāda veida uztvere, nav īsti normāla,vēl pie tam kā Tu saki ir pagājuši 2 gadi un tie nav pāris mēneši, kas būtu saprotams pie jauno apstākļu maiņas.....Ko tu darītu, ja tā firma bankrotētu???Ir taču cilvēkiem arī tāda īpašība kā pielāgošanās jaunām situācijām, ja esi apķērīgs, tad jebkur atradīsi darbu un uzkāpsi tik pat augstu, ja ne augstāk...varbūt šeit ir kaut kas cits, ko līdz galam nepasaki.
Ja vēl aizvien par to pārdzīvo un ir tās dusmas, kas droši vien Tevi grauj no iekšpuses, tad brauc labāk atpakaļ.
18.12.2017 19:04 |
 
Reitings 429
Reģ: 03.01.2017
Varbūt tiešam ir jāšķiras vai jātrod kompromiss attāluma attiecībam , jo nu šitā dzīvot nevar . Ja esi nelaimīga dari, ko labo to , jo vēlāk tev var pārvēsties viss depresijā, ka tad tiešam bez speciālista neiztiktu. Dzīve ir tikai viena, ja tev ir galvenais karjera , tavs darbs kuru pameti tad ej un piepildi savu laimi un esi laimīga!
18.12.2017 18:11 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Es vīrietim esmu teikusi, ka esmu nelaimīga. Bet šādas sarunas vienmēr beidzas ar strīdiem un asarām. Nezinu, vai cilvēks, kuram viss ir OK līdz galam sapratīs to, kam nav OK (pat otrā pusīte). Par mūsu strīdiem un to, ko to laikā runājam, šeit publiski negribu rakstīt.
Šādā vāveres ritenī griežos jau 2 gadus, esmu ļoti nogurusi no savām domām :-/
Ir rīti, kad pamostos un domāju, ka savākšu mantas un pēcpusdienā jau būšu prom tālēs zilājās un ir rīti, kad liekas, ka viss būs labi arī šādā dzīves scenārijā. Moku sevi un arī otro pusīti.
18.12.2017 17:34 |
 
Reitings 613
Reģ: 31.03.2013
Ja jautājums ir tīri par samierināšanos - nu gan jau, ka var samierināties, tikai jāatrod, kur to enerģiju likt, ar ko aizvietot. Ja visvairāk pietrūkst sevis pierādīšana, kaut kā sasniegšana, man pirmais nāk prātā sports.
Bet es nedomāju, ka šeit būs tie labākie padomi, jo situācija tāda nestandarta. Es droši vien tavā vietā tomēr atrastu iespēju parunāt ar kādu profesionālāku cilvēku, kaut vai aprunātos ar vīrieti un pastāstītu, cik nomākta jūtos. Nevajag slāpēt dusmas, beigās vēl tas viss sprāgs ārā un būs vēl sliktāk, vai vēl ļaunāk, kādās veselības problēmās iedzīvosies.
18.12.2017 17:12 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Motivation
Tavu metodi biju pielietojusi, visu uz A4 lapas sarakstījusi un gandrīz jau pieņēmumu lēmumu doties atpakaļ, jo mani attāluma attiecības ļoti traki neuztrauc, abiem ir auto, visu varētu risināt. Bet, man jau vairs nav 22 gadi, un labi saprotu, ka bērnus šādās attiecībās nevar audzināt. Tas mani attur, jo, nu, būsim reāli, ģimeni tā būvēt nav iespējams. Tādēļ tas jautājums arī ir vairāk vērsts uz to, vai ir iespējams samierināties.
18.12.2017 16:33 |
 
Reitings 613
Reģ: 31.03.2013
Pamēģini iztēloties 2 scenārijus - viens, kurā neko nemaini un turpini dzīvot kā šobrīd, esi laimīga ar draugu, bet nelaimīga darba jomā un otrs, kurā jums ir attāluma attiecības, bet tev ir tavs iepriekšējais darbs, karjera utt. Bet centies tiešām to tā dzīvi iedomāties, iztēloties savu ikdienu utt. Pēc sajūtām vajadzētu saprast - kas tevi dara vairāk nelaimīgu/kurš scenārijs dara priecīgāku..
18.12.2017 16:24 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Tweek
es jau rakstīju, ka arī tagad strādāju savā profesijā un mācos, lai nokļūtu nākamajā pakāpē. Citur šajā pilsētā darbu savā profesijā neatradīšu, ja Tu domāji to.
18.12.2017 16:11 |
 
Reitings 28
Reģ: 05.10.2017
Man ir iespēja iet uz iepriekšējo darbu. Man ir labas attiecības ar darba devēju un, kad tiekamies vienmēr tiek uzsvērts - ja nu kas, nāc pie mums. Bet, tas nozīmē šķirties no otrās pusītes. Daudz par to domāju, bet šoreiz mans jautājums vairāk bija par to, vai kādai ir izdevies mainīt savus uzskatus.
18.12.2017 16:10 |
 
Reitings 1022
Reģ: 04.11.2017
Nu tad meklē veidus, meklē darbu savā profesijā un kāp pa karjeras kāpnēm. Meklē veidus kā sevi pierādīt.
18.12.2017 15:39 |
 
Reitings 613
Reģ: 31.03.2013
Nu jebkurš var kļūdīties, bet es uzskatu, ka, ja ir ļoti skaidri redzams savs aicinājums, ka sirds pilnīgi raud pēc kaut kā, tad nospļauties par to, kas ir gudrāk un pareizāk, jo tev ir tā, kā tev ir. Un kāda starpība, kad pēc citu domām (kaut vai tuvu cilvēku) ''sieviete ir laimīgāka'',ja tu reāli šobrīd jūties nelaimīga. Nez vai to tā varēsi noslāpēt un vai vajag. Cik bieži ir tā, ka vecāki aiz mīlestības iesaka bērnam neiet par mākslinieku/aktieri utt, jo ar to nevar nopelnīt - un beigās tie cilvēki ir nelaimīgi visu mūžu, vai vēl ļaunāk nodzerās utt.
Vai ir vēl iespēja tev kaut ko mainīt? Kaut vai pamazām tomēr atgūt to dzirksti, kad juti, ka dari to, ko mīli?
18.12.2017 15:31 |
 
Reitings 11162
Reģ: 28.11.2014
Man arī likās ;)
18.12.2017 15:30 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits