Sveikas meitenes,
Neesmu aktīva foruma dalībniece, bet ieskatos tajā gandrīz katru dienu nu jau vairākus gadus. Vēršos pie Jums pēc padoma par attiecību problēmām. Vai drīzāk, problēma ir nevis attiecībās, bet manī. Jūtu, ka, ja es nemainīšos, tad attiecības būs pārāk neveselīgas un tās man pašai vien būs jāizbeidz. Tāpat jūtu, ka, ja nemainīšos, tad man vienkārši “aizbrauks jumts”.
Lietas būtība ir tāda, ka izjūtu šausmīgu greizsirdību un dusmas uz savu draugu – pie kā viņš, protams nav vainīgs. Un greizsirdību, nevis attiecībā uz citām sievietēm, bet gan uz viņa dzīvi kā tādu – respektīvi, sanāca tā, ka nolēmām pārvākties dzīvot uz citu pilsētu, kur viņam patīk labāk, šajā pilsētā viņš atrada labu darbu, kur tagad aug karjerā, bet man tā nav (man arī ir te labs darbs savā profesijā, bet ne mans sapnis un mērķis). Man kā karjeristei tik ļoti gribas sevi pierādīt tā kā dara viņš, es katru dienu mostos un bezmērķīgi nodzīvoju dienu, pie tam 60% no dienas dusmojos uz viņu, ka viņam viss ir, ka viņš ir aizņemts darbos un viņam ir aktīva diena. Visu laiku kasos par niekiem, nespēju priecāties par viņa sasniegumiem. Zinu, ka esmu šausmīgs cilvēks, bet visu savu apzinīgo mūžu biju gājusi uz to, ka kaut ko sasniegšu, mācījos ideāli, savā profesijā sāku strādāt jau no 18 gadu vecuma, 25 gados biju pakāpusies vairākus soļus karjerā, saņēmu ļoti labu algu, biju cilvēkos, biju vajadzīga, apsvēru domu patstāvīgi iegādāties dzīvokli. Un tagad – esmu pazudusi, nezinu, kas es esmu, nezinu, kā man dzīvot, kā uzvesties, kā nesasniegt savus mērķus. Klāt visam, mani plosa šausmīgas dusmas uz visiem un it īpaši draugu. Varbūt kāda kaut ko var ieteikt saistībā ar “anger management”? Varbūt kāda var objektīvi mani uzklausīt? (jo draudzenes ir subjektīvas, sarunās ar viņām man sanāk sūdzēties, bet es gribu reālus padomus, mani vajag reāli sapurināt un pateikt acīs, ko es daru nepareizi. Un terapijai man līdzekļu nav). Varbūt kādai ir bijis kas līdzīgs, un ir pieredze kā sevi sakārtot?
Sīkāk labprāt izstāstītu PM, nevis forumā.
(t)
28
