Vīrietim ir bērns.

Jā, interesanti, ka vīrieti ar bērnu negribēt ir ok, bet sievieti ar bērnu gan obligāti jāpieņem. Es pati arī ar vīrieti, kam ir bērns, attiecības neveidotu, izņēmums vienīgi tad, ja bērns ir pieaudzis vai vismaz padsmitgadnieks. Bet es arī tad, ja būtu tā vientuļā māte, nemeklētu attiecības un pat, ja būtu kāds, kurš neprātīgi gribētu būt ar mani kopā un pieņemt manu bērnu, es nepiekristu. Jo pirmajā vietā taču vajadzētu būt bērnam un ģimenei un ģimene ir bērna tēvs, pat ja mēs vairs neesam kopā. Kamēr bērns nebūtu vismaz skolas vecumā, man ne prātā nenāktu veidot attiecības.
Tāpat arī par vīrieti, kuram ir mazs bērns un kurš ir šķīries no bērna mātes, es neko labu nedomātu. Ja viņš ir spējīgs pamest sava bērna māti, kamēr bērns vēl ir tik mazs, nu kas tas par vīrieti? Pēkšņi saprata, ka nemīl? Nu kādēļ nevar ar galvu padomāt pirms to bērnu radīja? Tas nav nopietni, ja pāris gadu laikā tik ļoti mainās domas un jūtas. Un tad bērnus nevajag radīt. Man tāds vīrietis, kurš nespēj uzņemties atbildību par savu rīcību, nebūtu vajadzīgs. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ nevēlētos vīrieti ar mazu bērnu. Protams, arī visi pārējie iemesli, kas te tika minēti.

Man arī pilnīgi normāli liekas, ja vīrietis negrib tikties ar sievieti kam ir bērns, es pat mazliet brīnos par tiem vīriešiem kuri pieņem tādas sievietes, jo gadījumos ko zinu, vīrieši arī iesaistās šo bērnu dzīvēs, vienā vispār...es pat nezinu tam bērnam laikam nav tēva, bet džeks dara visu, vadā bērnu uz dārziņu pie auklēm utt. Daudz savu dzīvi pakārtojis tā itkā tas būtu viņa paša bērns. Bet jauns veiksmīgs puisis, arī izskatīgs, pēc idejas jau vajadzētu būt tā ka viņš var dabūt arī sev līdzvērtīgu meiteni, jaunu skaistu bez bērniem ar izglītību darbu utt. Bet daudzi. Tādi forši džeki tieši ir izvēlējušies sievietes ar bērniem, kuras arī neko vairāk par vidusskolu un darbu bārā nav sasniegušas. Var jau būt viņas ir fantastiskas sievietes, ka viss ir vērts dēļ viņām :D bet es no malas tik pabrīnos.
Un jā nekad netiktos ar vīrieti kam ir bērns jau šeit minēto iemeslu dēļ.

Selīna, nu no tāda skata punkta, ka vīrietim vieglāk ieņemt tā teikt galveno lomu es tev piekrītu.

minkinjsh, tas ka tev ir attiecības ar vīrieti, kam pūrā bērni, nenozīmē, ka citām jāvar vai jāgrib veidot attiecības ar apbērnotajiem.

Un labi, ka ta! Labi, ka vismaz var but atklats pret sevi, citadak tas beidzas ar attiecibu dramam, ultimatiem, kaskiem, un berns kaut kur tam visam pa vidu. Nu ta, ka te blakus diskusija - nelaus iet virietim uz berna pasakumu bijusas sievas del, bet, kas no ta bus galvenais cietejs? Berns!

Gangsters.
Es pat nedomaju par to, ka jāvar/jāgrib, bet par tiem tektiem, ko es šeit redzu! Par tiem izteicieniem! Bet ko nu es... es jau dumiķīte, kura nesaprot īsto dzīvi, un neprotu panemt visu, ko ta dod.

Es ar nesaprotu kāds sakars pamestajiem bērniem ar nevēlēšanos veidot attiecības ar cilvēku, kuram ir bērns (t) neviens jau nespiež pamest bērnu un skriet pie jaunās loves

minkinjsh, tas ka tev ir attiecības ar vīrieti, kam pūrā bērni, nenozīmē, ka citām jāvar vai jāgrib veidot attiecības ar apbērnotajiem.
Es personīgi neesmu nekāda bērnu fane. Mans, protams, ir superīgs, bet citi bērni man sevišķi neinteresē. Un nevajag te pīt iekšā cietsirdību pret bērniem, bērnu pamešanu u.t.t. Starp pieņemt partnera bērnus no iepriekšējām attiecībām un pamest savus bērnus ir daudz un dažādu scenāriju. Tas, ka negrib audzināt svešus nenozīmē, ka neaprūpē savus;-)

Kāda starspība savs/nesavs, jebkuram bērnam nepieciešama mīlestība.
Nestrīdos , bet te pat nav par svešu, es varētu audzināt bērnu no bērnu nama, bet es negribu neko kopīgu ar vīrieti kuram jau ir bērns. Jip, esmu bezsirdīga, egoistiska kuce,bet vismaz godīga.

Es ari neredze nevienu labu iemeslu, lai satiktos ar virieti, kuram ir berns, diskusija jau visu izskaidroja. Neesmu no tam sievietem, kas pirmaja tiksanas reize var samileties lidz ausim, tapec nebutu ta, ka nejausi sanaktu atrast lielisku virieti ar berniem (nemot vera, ka tas butu jaizruna pirms visa).
Ar draugu esam diskutejusi par so jautajumu, vinam nebutu iebildumi, bet musu izskaidrojums parasti ir tads, ka sievietes ir egoistiskakas attiecibu zina - visur pirmas, visur vienigas.

Man acis svilst šo visu lasot!!! Šķiet, ka lielakā daļa sieviešu ir bezsirdigas kuces. Īpaši, lsot, ka bērna esamība bez maz vai salīdzinàta ar cietuma sēdēšanu par slepkavību.
Fuj! Tagad es nebrīnos, ka ir tik daudzi pamesti/vienaldzīgi bērni. Kāda starspība savs/nesavs, jebkuram bērnam nepieciešama mīlestība

Man ir jābūt vienmēr pirmajā vietā , es savu vīrieti nevēlos emocionāli vēl ar kādu dalīt. Gribu svētkus tikai sev, negribu savā teritorijā uzņemt kādas bērnu. Pilnībā apzinos ,ka piedzemdējot kļuvu par otrās šķiras sievieti.

neuzskatu, ka vīrietim ir vieglāk ienākt šādā ģimenē, domāju, ka, iespējams, vēl grūtāk, jo tas bērns reāli dzīvos kopā, vīrietim būs jāredz viņš katru dienu un jāuztur viņš utt.

es par to ienākšanu ģimenē domāju par tiem cilvēkiem, kuriem bērna fakts nesagādā problēmas. Ienākot ģimenē sieviete+bērns vīrietis jau saprot, ka viņa finanses tiks arī bērnam un ikdiena paies dzīvē ar bērnu. Tas jau no sākuma ir zināms un vīrietis tad var pieņemt vai nepieņemt to, turpināt vai neturpināt. Un ja izvēlas turpināt un sieviete ielaiž savā dzīvē, tad viņš nekļūst par svešu onku, kuram nav tiesību ne uz ko. Pēc maniem novērojumiem vīrietis šādos gadījumos kļūst par kaut ko līdzīgu kā tētis2 vai ļoti labs onkulis un tiek pieņemts ģimenē pa pilnu programmu.
Bet, ja sieviete ienāk vīrieša dzīvē (bērns nedzīvo ar tēvu) ar ļoti labu nodomu par viņa bērnu, ar lielāko prieku grib iepazīties, pavadīt laiku un arī piedalīties bērna dzīvē (jo nu tomēr bērns ir vīrieša ģimene arī), tad bieži tik labi netiek uzņemta + jārēķinās ar mātes viedokli vienmēr, kurš ne vienmēr ir pozitīvs. Arī satikšana ar bērnu var būt grūta, ja māte nav visai apmierināta.

Pati arī nāku no šādas ģimenes, kur vecāki bija katrs ar savu laulību pieredzi, BET abi satikās 30+ vecumā un citos laikos, kad bija citi apstākļi. Tomēr tas, ka abiem ir bērni no iepriekšējām laulībām un vispār bija laulības, bojāja nervus visiem iesaistītajiem diezgan ilgi un dažiem diezgan pamatīgi.

Fluffy, domāju, ka, uzzinot, ka vīrietim ir bērns, es vnk tālāk nekomunicētu, jo manā skatījumā tas nav TIKAI bērns, tas ir apstāklis, kas pilnībā visu izmaina. Tas man būtu apmēram tāpat kā, ja uzzinātu, kā vīrietis sēdēja cietumā par sevišķi cietsirdīgu slepkavību, tur nav ko apsvērt par vai pret. :D iespējams, man šāds viedoklis, jo es tiešām esmu redzējusi šādas attiecības dzīvē.

Ceru, ka nekad neveidošu attiecības ar vīrieti, kam ir bērns, izņemot gadījumus, kad pašai būs tāds vecums, kur bezbērnu vīrieti satikt nav iespējams.
Man ir zināmi attiecību stāsti, kur jauna meitene tiekas ar vīrieti ar bērniem, attiecības un savstarpējās jūtas nekomentēju, ber es nevēlētos visus tos apstākļus, ko līdzi nes bērns - bijusī sieviete, dalīta uzmanība, bērna iepazīšana un laika pavadīšana ar viņu, un cenšanās būt labajai tantei, daudzos gadījumos greizsirdības scēnas utml. Vai maz citu problēmu dzīvē, ka jāuzkrauj vēl sev virsū svešs bērns? Tāpat pilnībā saprotu jaunu vīriešu vēlmi netikties ar sievieti ar bērnu un neuzskatu, ka vīrietim ir vieglāk ienākt šādā ģimenē, domāju, ka, iespējams, vēl grūtāk, jo tas bērns reāli dzīvos kopā, vīrietim būs jāredz viņš katru dienu un jāuztur viņš utt. Forši, ka ir cilvēki, kas var, bet nedomāju neko sliktu par to, kas nevar. Cita lieta, ja satiekas abi cilvēki 35 gados, tad skaidrs, ka katram bijusi sava dzīve iepriekš.

Es apzinatos, ka taas iespeejams ir papildus probleemas, bet ja stipri patiktu tad iesaistiitos gan. Man buutu galvenais lai grib veel beernu kaadreiz.

Var daudz runāt par to, ka "es nekad", "negribu vīrieti ar piekābi", bet reālajā dzīvē, ja gadītos satikt tiešām foršu cilvēku, ar kuru saskan, un iemīlēties, tad diez vai daudzas gribētu to visu izbeigt tikai dēļ fakta, ka vīrietim ir bērns/-i no iepriekšējām attiecībām... Protams, var būt izņēmumi, bet tomēr :) Es gan nezinu, ka notiek citām, bet man, uzsākot jaunas attiecības, nekad nebija tā "Aha, šis ir ņemams. Alga laba, bērnu nav, izskatās arī tā neko" :D Parasti jau sanāca ieķerties līdz ausīm un tikai pēc tam sākt kaut ko analizēt. Bet teorētiski jā, es arī negribētu, lai manam vīrietim būtu bērni no iepriekšējām attiecībām.

Bet ja par iemesliem - neons ļoti labi uzrakstīja

Kamēr pašai nebija bērnu - negribēju vīrieti ar bērnu. Priekš kam man vīrietis ar tādu pagātni un pieredzi, kāda pašai ir pilnīgi sveša vēl?.. Es noteikti gribēju, lai kāzas un bērni būtu mūsu kopīgā pirmā īpašā pieredze, nevis kādam no mums atkārtojums. Bez tam, tas vīrietis būs jādala ar to viņa bērnu un bērna māti. Tas ir mūsu kopīgais laiks, kurš būs jāziedo... Tāpat arī man nāktos būt labai “otrai mātei” tādam bērnam (bet man nebūtu mātišķo jūtu un pieredzes, jo pašai vēl bērnu nav). Jebkurā gadījumā - mūsu attiecībās un mūsu dzīvē vairs nebūtu tikai es un viņš, bet vēl daži cilvēki (bērns, māte, viņas vecāki) kā piektais ritenis... Priekš kam to visu, ja var atrast foršu brīvu vīrieti bez šādas pagātnes, tādu pašu kā es?...

Es pati gan neiesaistītos attiecībās ar vīrieti, kuram ir bērns, bet, manuprāt, ir atšķirībā veidot attiecības ar sievieti, kurai ir bērns vai ar vīrieti kuram ir bērns. Vismaz tad, ja bērns patstāvīgi dzīvo ar sievieti nevis vīrieti. Kā nu visbiežāk sastopams LV.
Manā redzeslokā nav ģimeņu, kur bērns ir palicis pie tēva, ir tieši otrādāk. Un man liekas, ka vīrietim ienākt ģimenē, kurā ir sieviete+bērns ir daudz vieglāk. Viņu uzņem diez gan labi un viņš, atšķirībā no sievietes, kura ienāk vīrieša ģimenē, kurā bērns nedzīvo, nav svešs onkulis, kuram nav nekādu tiesību. Ne ieteikt, ne aizrādīt, ne īsti laiku pavadīt kā vēlas.. un ja vēl emocionāla ex pagadās, tad vispār vakars uz ezera. Visu mūžu var nodzīvot kā sveša tante, kura ir nekas.
Es tā noteikti negribētu.
Ja iedomājos sevi, piemēram, 30+ gados, tad piekrītu augstāk minētajam, ka visticamāk piekabīte vīrietim būtu un tādā gadījumā es vairāk priecātos, ja šis bērns dzīvotu ar vīrieti nevis sievieti. Iespēja, ka izveidotos patiešām labas attiecības ar bērnu ir daudz lielākas un man tas ir svarīgi.

Esmu vēl tādā vecumā, kurā viegli atrast foršus vīriešus bez bērniem un laulībām aiz muguras. Man vispār nav nekāda iemesla skatīties uz vīriešiem ar bērniem, jā, es gribu būt īpaša savam vīrietim, man nepatīk bērni, man nebūtu patīkama tik regulāra saskarsme viņam ar viņa bijušo, es pati esmu jauna un bez bērniem, nu īsāk sakot man to visu nevajag savā dzīvē, es pat nezinu, kad vispār gribēšu savus bērnus, kur nu vēl auklēties ar svešiem.
Un jā, jau kādu laiku pirms es izšķīros ar savu pēdējo bijušo, man sāka izrādīt uzmanību kolēģis, kam ir bērns, un viņš to dara vēl joprojām, kāds pusgads toč jau ir :D Tā jau patīkams un sakarīgs vīrietis un cenšas viņš ļoti, neieslīgšu sīkumos, bet nu tiešām lielas lietas dara un regulāri kkā pārsteidz, neskatoties uz to, ka es viņam neesmu devusi vispār nekādas cerības, bet nu nē, neizskatīju viņu kā variantu jau no paša sākuma un nekas pa šo laiku nav mainījies un nemainīsies, un tam ir tikai viens iemesls- tas, ka viņam ir bērns.