Man bērnu esamība vai neesamība nespēlē nekādu lomu, īpaši, zinot to, ka bērni lielākoties nerodas plānoti un dziļas mīlestības rezultātā. Tur nav pilnīgi nekādu iemeslu būt greizsirdīgam uz pagātni vai satraukties par to, ka līdzās bērnam kaut kur pastāv arī bijusī. Tie ir pilnīgi tehniski sīkumi, kurus nav jāuztver emocionāli.
Ja satiec cilvēku un šķiet, ka ir īstais, tad Tu iemīli viņu tādu, kāds viņš ir tagad. Ar visu viņa stāstu. Tu pieņem viņa pasauli kā savējo arī tad, ja šajā stāstā ir tikušas pieļautas kļūdas vai tad, ja viss nav noticis ideāli. Tā ir viņa pieredze, kas viņu ir padarījusi tādu, kādu Tu viņu iemīli tagad ārpus nosacījumiem.
Kādreiz es veidoju attiecības ar puišiem, kuriem ir check visādās jomās (brūnas acis, tumši mati, tāds un šitāds augums, tādi un šitādi uzskati, ir vai nav precējies, utt....). Tas nestrādāja. Iemīlēju un apprecējos ar cilvēku, kuru jutu kā savu, neskatoties uz to, ka viņam bērni, kaut pašai nebija. Nemainītu viņu ne pret vienu, kaut arī vienmēr man ir bijusi piekrišana no tādiem, kurus citas uzskatītu par ideāliem. Tas strādā. Viņa meitas jūtu tā, kā savējās un mums visām ir labs connection.
Līdz ar to - ja ir īstais, vīrietim ar bērnu - JĀ.
P.S. Ja vīrietis caur bērniem ir viegli manipulējams no bērnu mātes puses, nepatīkamas sajūtas var rasties. Bet tam nav sakara ar faktu, ka vīrietim ir bērni un tā jānotiek. Tur visdrīzāk ir problēma ar jums vai arī viņa spēju/nespēju novilkt skaidras robežas ar bijušo.