Vīrietim ir bērns.

Ceru, ka nekad neveidošu attiecības ar vīrieti, kam ir bērns, izņemot gadījumus, kad pašai būs tāds vecums, kur bezbērnu vīrieti satikt nav iespējams.
Man ir zināmi attiecību stāsti, kur jauna meitene tiekas ar vīrieti ar bērniem, attiecības un savstarpējās jūtas nekomentēju, ber es nevēlētos visus tos apstākļus, ko līdzi nes bērns - bijusī sieviete, dalīta uzmanība, bērna iepazīšana un laika pavadīšana ar viņu, un cenšanās būt labajai tantei, daudzos gadījumos greizsirdības scēnas utml. Vai maz citu problēmu dzīvē, ka jāuzkrauj vēl sev virsū svešs bērns? Tāpat pilnībā saprotu jaunu vīriešu vēlmi netikties ar sievieti ar bērnu un neuzskatu, ka vīrietim ir vieglāk ienākt šādā ģimenē, domāju, ka, iespējams, vēl grūtāk, jo tas bērns reāli dzīvos kopā, vīrietim būs jāredz viņš katru dienu un jāuztur viņš utt. Forši, ka ir cilvēki, kas var, bet nedomāju neko sliktu par to, kas nevar. Cita lieta, ja satiekas abi cilvēki 35 gados, tad skaidrs, ka katram bijusi sava dzīve iepriekš.

Fluffy, domāju, ka, uzzinot, ka vīrietim ir bērns, es vnk tālāk nekomunicētu, jo manā skatījumā tas nav TIKAI bērns, tas ir apstāklis, kas pilnībā visu izmaina. Tas man būtu apmēram tāpat kā, ja uzzinātu, kā vīrietis sēdēja cietumā par sevišķi cietsirdīgu slepkavību, tur nav ko apsvērt par vai pret. :D iespējams, man šāds viedoklis, jo es tiešām esmu redzējusi šādas attiecības dzīvē.

Pati arī nāku no šādas ģimenes, kur vecāki bija katrs ar savu laulību pieredzi, BET abi satikās 30+ vecumā un citos laikos, kad bija citi apstākļi. Tomēr tas, ka abiem ir bērni no iepriekšējām laulībām un vispār bija laulības, bojāja nervus visiem iesaistītajiem diezgan ilgi un dažiem diezgan pamatīgi.

neuzskatu, ka vīrietim ir vieglāk ienākt šādā ģimenē, domāju, ka, iespējams, vēl grūtāk, jo tas bērns reāli dzīvos kopā, vīrietim būs jāredz viņš katru dienu un jāuztur viņš utt.

es par to ienākšanu ģimenē domāju par tiem cilvēkiem, kuriem bērna fakts nesagādā problēmas. Ienākot ģimenē sieviete+bērns vīrietis jau saprot, ka viņa finanses tiks arī bērnam un ikdiena paies dzīvē ar bērnu. Tas jau no sākuma ir zināms un vīrietis tad var pieņemt vai nepieņemt to, turpināt vai neturpināt. Un ja izvēlas turpināt un sieviete ielaiž savā dzīvē, tad viņš nekļūst par svešu onku, kuram nav tiesību ne uz ko. Pēc maniem novērojumiem vīrietis šādos gadījumos kļūst par kaut ko līdzīgu kā tētis2 vai ļoti labs onkulis un tiek pieņemts ģimenē pa pilnu programmu.
Bet, ja sieviete ienāk vīrieša dzīvē (bērns nedzīvo ar tēvu) ar ļoti labu nodomu par viņa bērnu, ar lielāko prieku grib iepazīties, pavadīt laiku un arī piedalīties bērna dzīvē (jo nu tomēr bērns ir vīrieša ģimene arī), tad bieži tik labi netiek uzņemta + jārēķinās ar mātes viedokli vienmēr, kurš ne vienmēr ir pozitīvs. Arī satikšana ar bērnu var būt grūta, ja māte nav visai apmierināta.

Man ir jābūt vienmēr pirmajā vietā , es savu vīrieti nevēlos emocionāli vēl ar kādu dalīt. Gribu svētkus tikai sev, negribu savā teritorijā uzņemt kādas bērnu. Pilnībā apzinos ,ka piedzemdējot kļuvu par otrās šķiras sievieti.

Man acis svilst šo visu lasot!!! Šķiet, ka lielakā daļa sieviešu ir bezsirdigas kuces. Īpaši, lsot, ka bērna esamība bez maz vai salīdzinàta ar cietuma sēdēšanu par slepkavību.
Fuj! Tagad es nebrīnos, ka ir tik daudzi pamesti/vienaldzīgi bērni. Kāda starspība savs/nesavs, jebkuram bērnam nepieciešama mīlestība

Es ari neredze nevienu labu iemeslu, lai satiktos ar virieti, kuram ir berns, diskusija jau visu izskaidroja. Neesmu no tam sievietem, kas pirmaja tiksanas reize var samileties lidz ausim, tapec nebutu ta, ka nejausi sanaktu atrast lielisku virieti ar berniem (nemot vera, ka tas butu jaizruna pirms visa).
Ar draugu esam diskutejusi par so jautajumu, vinam nebutu iebildumi, bet musu izskaidrojums parasti ir tads, ka sievietes ir egoistiskakas attiecibu zina - visur pirmas, visur vienigas.

Kāda starspība savs/nesavs, jebkuram bērnam nepieciešama mīlestība.
Nestrīdos , bet te pat nav par svešu, es varētu audzināt bērnu no bērnu nama, bet es negribu neko kopīgu ar vīrieti kuram jau ir bērns. Jip, esmu bezsirdīga, egoistiska kuce,bet vismaz godīga.

minkinjsh, tas ka tev ir attiecības ar vīrieti, kam pūrā bērni, nenozīmē, ka citām jāvar vai jāgrib veidot attiecības ar apbērnotajiem.
Es personīgi neesmu nekāda bērnu fane. Mans, protams, ir superīgs, bet citi bērni man sevišķi neinteresē. Un nevajag te pīt iekšā cietsirdību pret bērniem, bērnu pamešanu u.t.t. Starp pieņemt partnera bērnus no iepriekšējām attiecībām un pamest savus bērnus ir daudz un dažādu scenāriju. Tas, ka negrib audzināt svešus nenozīmē, ka neaprūpē savus;-)

Es ar nesaprotu kāds sakars pamestajiem bērniem ar nevēlēšanos veidot attiecības ar cilvēku, kuram ir bērns (t) neviens jau nespiež pamest bērnu un skriet pie jaunās loves

Gangsters.
Es pat nedomaju par to, ka jāvar/jāgrib, bet par tiem tektiem, ko es šeit redzu! Par tiem izteicieniem! Bet ko nu es... es jau dumiķīte, kura nesaprot īsto dzīvi, un neprotu panemt visu, ko ta dod.

minkinjsh, tas ka tev ir attiecības ar vīrieti, kam pūrā bērni, nenozīmē, ka citām jāvar vai jāgrib veidot attiecības ar apbērnotajiem.

Un labi, ka ta! Labi, ka vismaz var but atklats pret sevi, citadak tas beidzas ar attiecibu dramam, ultimatiem, kaskiem, un berns kaut kur tam visam pa vidu. Nu ta, ka te blakus diskusija - nelaus iet virietim uz berna pasakumu bijusas sievas del, bet, kas no ta bus galvenais cietejs? Berns!

Selīna, nu no tāda skata punkta, ka vīrietim vieglāk ieņemt tā teikt galveno lomu es tev piekrītu.

Man arī pilnīgi normāli liekas, ja vīrietis negrib tikties ar sievieti kam ir bērns, es pat mazliet brīnos par tiem vīriešiem kuri pieņem tādas sievietes, jo gadījumos ko zinu, vīrieši arī iesaistās šo bērnu dzīvēs, vienā vispār...es pat nezinu tam bērnam laikam nav tēva, bet džeks dara visu, vadā bērnu uz dārziņu pie auklēm utt. Daudz savu dzīvi pakārtojis tā itkā tas būtu viņa paša bērns. Bet jauns veiksmīgs puisis, arī izskatīgs, pēc idejas jau vajadzētu būt tā ka viņš var dabūt arī sev līdzvērtīgu meiteni, jaunu skaistu bez bērniem ar izglītību darbu utt. Bet daudzi. Tādi forši džeki tieši ir izvēlējušies sievietes ar bērniem, kuras arī neko vairāk par vidusskolu un darbu bārā nav sasniegušas. Var jau būt viņas ir fantastiskas sievietes, ka viss ir vērts dēļ viņām :D bet es no malas tik pabrīnos.
Un jā nekad netiktos ar vīrieti kam ir bērns jau šeit minēto iemeslu dēļ.

Jā, interesanti, ka vīrieti ar bērnu negribēt ir ok, bet sievieti ar bērnu gan obligāti jāpieņem. Es pati arī ar vīrieti, kam ir bērns, attiecības neveidotu, izņēmums vienīgi tad, ja bērns ir pieaudzis vai vismaz padsmitgadnieks. Bet es arī tad, ja būtu tā vientuļā māte, nemeklētu attiecības un pat, ja būtu kāds, kurš neprātīgi gribētu būt ar mani kopā un pieņemt manu bērnu, es nepiekristu. Jo pirmajā vietā taču vajadzētu būt bērnam un ģimenei un ģimene ir bērna tēvs, pat ja mēs vairs neesam kopā. Kamēr bērns nebūtu vismaz skolas vecumā, man ne prātā nenāktu veidot attiecības.
Tāpat arī par vīrieti, kuram ir mazs bērns un kurš ir šķīries no bērna mātes, es neko labu nedomātu. Ja viņš ir spējīgs pamest sava bērna māti, kamēr bērns vēl ir tik mazs, nu kas tas par vīrieti? Pēkšņi saprata, ka nemīl? Nu kādēļ nevar ar galvu padomāt pirms to bērnu radīja? Tas nav nopietni, ja pāris gadu laikā tik ļoti mainās domas un jūtas. Un tad bērnus nevajag radīt. Man tāds vīrietis, kurš nespēj uzņemties atbildību par savu rīcību, nebūtu vajadzīgs. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ nevēlētos vīrieti ar mazu bērnu. Protams, arī visi pārējie iemesli, kas te tika minēti.

mani gan bērns netraucētu! protams, svarīgi abām pusēm ir, kā veidojas šīs attiecības ar bērnu. es gan nemēģinātu uzreiz ieņemt mātes lomu, bet gribētos ļoti sirsnīgu kontaktu izveidot.

Es noooteikti negribētu vīrieti ar bērnu. Jo attiecībās man gribētos būt pirmajā vietā, bet kas tad būtu es,salīdzinot ar miesīgo bērnu? Nu attiecīnu sākumā. Man negribētos dalīt laiku. Un man sveši bērni neinteresē. Man tad būtu jātēlo, ka man ir interese par viņa sīko, jo es zinu, ka man nebūtu. Man pat varētu kaitināt sīcis, jo viņš vn pa vidu. Tāpēc nē. Prieškam? Pluss gribētu, ai pirmie bērni ir mūsu kopējie. Lai kopā izmemjam un piedzīvojam pirmā bērniņa gaidības un dzimšanu, nevis kad viņam jau viss bijis ar citu sievieti un viņu bērnu.

Uzskatu, ka tad, kad iemīlas, bieži uzstādītie kritēriji sabrūk. Bet nu lielos vilcienos tā nu tas ir - jaunībā daudzi nemaz vēl paši ar sevi nav tikuši skaidrībā, kur nu vēl uzņemties rūpes par kādu, kas nav tevis paša radīts. Bet 35+ gados atkal pretēji - ja 20+ sieviete ar bērnu daudziem ir no, no, no, tad 35+ tās mūžam brīvās, neprecētās, bezbērnu sievietes, būsim godīgi, arī vairs īsti nekotējas, ne mazums dzirdēti ciniski jociņi par vecmeitām ar kaķi, kas nevienam nav vajadzīgas(t), kamēr vīriešus līdzīgā vecumā sauc par iekārojamiem vecpuišiem. Sabiedrība parasti bērnu jautājumā vienmēr ir bijusi iecietīgāka pret vīrieti.

Es laikam neveidotu attiecības ar šādu vīrieti, jo man nepatīk bērni. Es pat teiktu, ka man ļoti nepatīk bērni. Savu arī vēl nav. Bet savus es mīlēšu, kad man tādi būs, toties šaubos, ka vīrieša bērns man kādreiz varētu kļūt tik mīļš.
Bet to saka Profesore 2017. gada 14. novembrī, 26 gadu vecumā. Ļoti iespējams, ka Profesore kādreiz paaugsies prātā, vai kādu citu iemeslu dēļ pēc gadiem jau runās citādi.

Sievietes ar dzīves pieredzi vienmēr saka- ja vīrietis mīl tevi, mīlēs arī tavus bērnus.
Manuprāt, lai pieņemtu otrās pusītes bērnus, arī ir nozīme tam, kāda ir attieksme pret citu cilvēku bērniem. Citiem riebjas, citiem ir vienalga, citi dievina. Un tas viss ir absolūti normāli. Personīgi man netraucē bērnu esamība, arī tad, kad pašai bērnu vēl nebija, jo man nav jāpiedalās audzināšanā, nav obligāti jābūt klāt, kad viņi tiekās.