2016. gads mani salauza emocionāli, 2017. tikai mazlietiņ “iedragāja”, ja jāsalīdzina.
It kā gads bija tīri okei līdz nesenam brīdim, kad ģimenē tika konstatēta slimība tuvam cilvēkam. Nekas, kas var būt iedzimts, bet, ja neārstēsies laicīgi... Un cilvēks, protams, ārstējas negribīgi. Bet no gaišās puses, ārstējas.
Darbā ir tā, ka uzņēmums likvidēsies vai iesniegs maksātnespēju ( nav zināms vēl kurš variants), tad nu no marta/aprīļa laikam būšu jauna darba meklējumos. Žēl mazliet, jo patika tur strādāt, ja neņem vērā, ka priekšniekam vienalga, ko mēs tur daram.
+mājokļa problēmas.
Bet cauri visam šim, man tomēr ir jauka, mīļa meita, kura palīdz ar to tikt galā emocionāli - mīļo, dod bučas un sasmīdina, kad vajag. :)