Kad skaitījāties pāris

:D
Varbūt kādai bijis tā, ka nav tās skaidrības vai ātrāk gribas dzirdēt kādu apstiprinājumu - tad esat kaut kā pajautājušas viltīgi vai ne viltīgi, vai kā citādāk noskaidrojušas nodomus? Vai ļaujat visam plūst?

Dažādi ir bijis. Pie bijušā drauga pārcēlos dzīvot jau pēc 4. randiņa, jo mūsu iepazīšanās laiks sakrita ar periodu, kad man tieši bija jāpārvācas, un biju atradusi dzīvokli, bet saimnieki pēdējā brīdī "uzmeta" (atradās radinieks, kuram nav kur dzīvot). Tad, kad pārcēlos pie viņa (viņš piedāvāja un sākumā es to uztvēru kā joku), arī sākās mūsu attiecības. Lai gan pirmie mēneši bija nenormāli skaisti, vēlāk viss sāka brukt, un uzskatu, ka tam pie vainas daļēji arī bija pāragrā kopdzīves uzsākšana.
--
Ar tagadējo sagājām kopā ļoti ilgā laika periodā. Līdz brīdim, kad parādījās termins "mēs", pagāja aptuveni pusgads. Līdz tam ilgi taustījāmies.
--
Pusaudžu gados mans pirmais puisis, ar kuru iepazinos draugu kompānijā un pat lāgā runājusi nebiju, kādu vakaru skype atsūtīja ziņu un vaicāja, kā man iet. Nedaudz papļāpājām, un nakamajā dienā viņš atrakstīja, vai negribu būt viņa meitene. Pakonsultējos ar draudzenēm :-D Un teicu - jā ok. :-)

Sarunas nebija. kad viņa draugi mani vienā pasēdēšanā vilka uz zoba vai man ir prasīts kļūt par draudzeni, manējais tikai noburkšķēja, ka tas tā kā tāpat skaidrs un nevienam nekas nav jājautā otram. Laika posms - kā izrādās draugs pēc pirmās tikšanās izdomāja, ka tagad tiekas ar mani un punkts, es ilgāk domāju un šaubījos (man bija grūti pierast, ka es tagad skaitos attiecībās) :-D

Mēs sākām uzskatīt, ka esam pāris tad, kad pirmo reizi kopā apmeklējām publisku pasākumu. Tad arī cilvēkiem bija skaidrs.

kā nonācāt pie kopā būšanas?

Ciemošanās palika aizvien ilgāka un ilgāka, līdz es sapratu, ka visa viņa iedzīve lēnām ir pārvākusies pie manis. Nu viņš tā nemanāmi ievācās pie manis:D

Vēl stāstus un varbūt šaubas, kuras beidzās labi. (l)

Vai labāk nesasteigt vai, ja gribas pavisam pilnīgu skaidrību, tad to ieviest? :-D

asterete
kāds tad ir Tavs stāsts? kāpēc šaubas? ko gribi no viņa uzzināt?

No otrā randiņa :D
Sanāk nākamajā diena pēc pirmā randiņa :D

Iepazināmies nejauši un tikpat nejauši noritēja arī pirmais "randiņš", pēc kura jau sākām aktīvāk sarakstīties, sazvanīties, tikties. Trīs mēnešus arī sarakstījāmies, sazvanījāmies, tikāmies un kopā ballējāmies. Tad arī sāka parādīties jautājums no draugu puses, nevis vai esam pāris, bet cik ilgi esam pāris. Tad saliekot galvas kopā par īsto datumu nolēmām to, kurā pirmo reizi sabiedrībā bijām kopā un sadevušies rokās. Viss notika pats no sevis un ļoti nepiespiesti...(l)

Laikam jau pēc otrā randiņa sapratām, ka starp mums parādās jūtas, bet kā pāris tā oficiāli palikām pēc trīs nedēļām no pirmā randiņa, kad draugs paprasīja, vai vēlos būt viņa meitene. :-)

kāds tad ir Tavs stāsts? kāpēc šaubas? ko gribi no viņa uzzināt?

Man laikam gribas, lai viss ātrāk virzās uz priekšu, notiek, konkrēti, bet negribas ar to panākt pretējo efektu. Nu ka tas, ka gribu baudīt kopīgu laiku vēl vairāk, tā izrādīšana, dos nepareizu mājienu uz izmisumu vai ka iepazīt vēl vajag, bet jau gribu definēties kā pāris.

Nu ka tos nolūkus zināt un apjaust, kas darās galvā. :D

Any ideas? Vai domāju lieku tur, kur to nevajag? :-)

Ar bijušo atceros, ka viss baigi forši bija, tikāmies un man bija taaaadas sajūtas, kā nekad. Pēc kādām 2ned, kopš sākām tikties, manī jau iekšā dega tas, ka nesapratu - varu saukt par savu puisi vai nē (mums bija abiem 17 :D). Tad nu es uzrakstīju un pateicu, ka nesaprotu. Atceros, ka viņš atbildēja, lai atslābstu un plūstu pa straumi, kāpēc vajag tagad un tūlīt kaut ko definēt. Tagad atskatoties, baigā muļķe biju tā uzstājot. :-D nu neko, 2 gadus bijām kopā, neaizbaidīju, bet nu tā attiecību "definēšana" vairs man pēctam nav bijusi vajadzīga

Otrajā randiņā pajautāja vai vēlos būt viņa draudzene, bet atteicu, ka tas ir par ātru un, ka mēs viens otru pat īsti nepazīstam.
Piekritu pēc kādiem 2-3 mēnešiem pēc regulāras randiņošanas.

Mēs strādājam kopā vienā lielveikalā, abi tur bijām jauniņie. Nezinājām viens otru, bet interese jau radās uzreizi, klusām vērojām viens otru :D.. Pēc kāda laika iepazināmies, varējām runāt stundām ilgi, par visu ko. Pāris dienas pat nezinājām viens otram vārdu, sarunas gāja tik raiti, ka par to nemaz neiedomājamies. Tā nu sākām pavadīt laiku kopā un tik pēc kāda mēneša mums abiem bija jautājums, vai mēs skatāmies pāris? Tā nu nemanot pagāja laiks un joprojām dzīvojam kopā. Kā saka - Laimīgie laiku neskaita :)

Jaukas pieredzes. (l)

Vēl? |-)

Es atceros kā tikos ar savu pašu pirmo puisi!
Man toreiz bija 15 gadi, viņam 16 braucu pie radiniekiem ciemos un viņš jau tur bija. es iekāpu savā tēva mašīnā un viņš sēdēja priekšā es aizmugurē. Es viņu vēroju toreiz atpakaļskata spogulī visu ceļu. 2 dienas bijām vienā dzīvoklī, nevienu vārdu neparunājuši. Viņš aizbrauca mājās ātrāk, nākamajā dienā aizbraucu es. Sēdēju autobusā un sapņoju, ka cerams viņš mani uzmeklēs draugos vai fb. Aizbraucu mājās, ar visām virsdrēbēm uzreiz sēdos pie datora un man bija jau viena vēstulīte. Sākām čatot, sarunājām pirmo randiņu. Es toreiz dzīvoju Rīgā, viņš ārpus Rīgas. Viņš brauca ekskursijā no skolas uz LIDO, tad tur norunājām pirmo randiņu. Aptuveni stundu staigājāmies, runājām. Un sapratām, ka esam piemēroti viens otram un es viņu pavadīju līdz autobusam un viņš mani noskūpstīja. Sapratu, ka esam pāris. Kopā noturējāmies 6 mēneši