Tā kā katrai tautai ir sava mentalitāte, kurai nereti piedēvē noteiktas rakstura īpašības, par latviešiem mēdz teikt, ka savstarpējās attiecībās esam introverti, vēsi un mums pietrūkst dabiskas atvērtības un sirsnības pret citiem cilvēkiem.
--
Ir viena projektu kolēģe, kura agrāk dzīvoja ASV. Viņai ir pielipis amīšiem raksturīgais mūžīgi platais smaids, nepieciešamība draudzēties ar visiem, apjautāties, izrādīt uzmanību, izpalīdzēt un nereti apskauties gan ar kolēģiem, gan ar tikko iegūtām paziņām. Viņai tas sanāk dabiski, jo tiešām pēc dabas ir ļoti pozitīva un izpalīdzīga. Diemžēl nācies dzirdēt kaktu runas, ka citus kolēģus tas kaitina. Vakar viņu pavēroju un aizdomājos...
--
Tēmu attiecinot uz sevi, varu apgalvot, ka jā, sevi uzskatu par vēso latvieti. Man ir svarīgi mani vecāki, vecvecāki, brāļa ģimene, mans mīļotais un divas labākās draudzenes, bet pret paziņām izturos laipni, korekti, taču bez dziļākas sirsnības. Bet es arī neko no citiem negaidu.
Agrāk dzīvoju ārpus Latvijas, tur bieži no pašiem tautiešiem nācās dzirdēt, ka latvietis ir tas, kas otram ne tikai neizpalīdzēs, bet arī kāju pieliks priekšā. Uz sevi to attiecināt nevarēju, neesmu riebīga, bet speciāli ar padomiem ar nevienam pakaļ neskrēju.
--
Ko domājat jūs? Vai uzskatāt sevi par vēso latvieti vai izteikti sirsnīgu cilvēku? Un kāda latviešu tauta pēc sirsnības "skalas" jums šķiet kopumā?
Kā ir tām, kuras dzīvo ārzemēs - vai šajā ziņā jūtat atšķirību starp letiņiem un citām tur sastaptām tautām?
689
