Ai, man besī tā saucamā "latviešu mentalitāte", un es priecājos, ka manas paaudzes un jaunākiem cilvēkiem tā ir novērojama arvien mazāk un mazāk. Viss tas drausmīgais negatīvisms, vissirslikti un cilvēku aprunāšana par kaut kādiem absolūti nesvarīgiem sīkumiem. Daudzviet ārzemēs ir pavisam cits noskaņojums. Tā uzskatāmi atšķirību sajutu vienreiz, atgriežoties no ceļojuma un Franciju, autobusā no lidostas. Iepriekšējo nedēļu biju pavadījusi brīnišķīgā noskaņojumā, ceļojums bija izdevies un tur es tieši biju piefiksējusi to, ka cilvēki apkārt smaidīgi, apmierināti ar dzīvi, laipni, pasveicina tevi, ļoti atsaucīgi, ja paprasi palīdzību kaut ko atrast... Tā nu es pati tāda smaidīga un priecīga iekāpju autobusā, lai brauktu uz mājām, un tur jau cilvēkiem tie neapmierinātie, aizkaitinātie skatieni. Kāpjot ārā, kaut kāda tante uzmin man uz kājas un velta man tādu stink eye, it kā es šai būtu kaut ko nodarījusi. Vai, piemēram, Vācijā sanāca dienu ceļot vienai pašai - laikam pa brīdim izskatījusies "pazaudējusies", vietējie paši nāca klāt un jautāja, vai var palīdzēt atrast kaut ko utt.
Un parasti šitā tipa cilvēki arī saka to pašu, ko Rīdziniece, tipa tā visa laipnība ir mākslīga, īstenībā viņiem zem tā platā smaida ir vesela čupa ar problēmām un patiesībā tu viņiem dziļi riebies, patiesi ir tikai tie cilvēki, kas visu laiku čīkst un aprej cilvēkus ne par ko... Nu, man šķiet, ka tās visas ir muļķības. Ir tikai normāli būt ieinteresētam apkārtējos cilvēkos - nav nekas pārcilvēcīgs pasveicināt cilvēku, pasmaidīt, apjautāties par kaut ko, mazliet parunāties. Tas nenozīmē, ka tagad ir jākļūst par labākajiem draugiem uz mūžu, bet tā ir normālas, veselīgas socializēšanās daļa! Nevis domās piecreiz nokritizēt nepazīstamu cilvēku, izdomāt, ka gan jau tāpat kaut kāds tirliņš, un glūnēt caur pieri. Un par to, vai "patiešām grib zināt, kā tev iet" - nu, tur ir jāfiltrē, kādas ir attiecības. Pirmoreiz satiekot cilvēku vai esot attālu paziņu līmenī - nu, kāpēc tādam cilvēkam būtu jāuzkrauj savas problēmas? Man ir bijis tā,ka satieku bijušo klasesbiedru vai kursabiedru, un uz jautājumu "kā iet" saņemu kaut ko no sērijas "ai, sūdīgi, darbs riebjas, alga maza". Nu, un ko diez tādam nejauši satiktam cilvēkam ar šādu informāciju darīt? Ne es tur varu ko palīdzēt, ne dot kādu padomu momentā uz vietas!
Bet, no otras puses - valstīs, kur ir labāks dzīves līmenis nekā Latvijā, arī ikdienā problēmu ir mazāk. Un līdz ar to arī attieksme pret dzīvi kopumā likumsakarīgi veidojas pozitīvāka. Ceru, ka tas pamazām notiek arī šeit.
689
