Kā jūs reaģētu?

Arī pēc manām domām 'uzmest pēdējā brīdi, lai atriebtos' ir bērnišķīgi.
.
Tieši šādā situācijā ieteiktu Tev mudināt viņu laicīgi brīdināt par plānu maiņu, ne uzmest lūpu par to, ka viņš baidījās teikt, jo Tu būsi neapmierināta. Var pat viņu saprast - ja viņš būtu Tev pirms dažām dienām pateicis, ka šodienas plāni atkrīt, jo viņam darbs, puisim līdz šodienai Tu matus no galvas būtu noēdusi, vai ne? Tāpēc viņš atliek Tev paziņojumu par plānu maiņu līdz pēdējam brīdim, jo zāģēšanu vienu dienu ir vieglāk pieciest, nekā ļaut sevi zāģēt divas, trīs, četras... un vēl nez cik dienas par to, ka viņš, redz, darba dēļ nevar kaut kur tur braukt.
.
Meklē kompromisus, ne stādi sarakstus, kam viņam būtu jābūt pirmajā vietā - viņš pats izlems, ko un kā savā dzīvē sakārtot prioritāri. Ja nevari atrast kopsaucējus jūsu abu kopdzīvē, šķiries - kur problēma? Jeb Tas Tur ir apzeltīts?

Es uzskatu, ka darbs nevar būt pirmajā vietā un domāju, ka viņš ir pārāk apzinīgs un nevienam neko nevar atteikt. No tā ciešu es.

.
Meitenīt, un ko tu darītu, ja tavs draugs būtu ugunsdzēsējs? Viņš nevarētu pakļauties visām tavām iegribām. Darbs nav pirmajā vietā? Un par ko jūs dzīvotu, ja viņš zaudētu darbu un būtu blakus 24/7? Šaubos, vai no plikas mīlestības var i apģērbties, i paēst.

lai pamainās un nostāda mani pirmajā vietā.

pec sadam frazem pat es sieviete aizmuktu...neciesu tadus emocionala aresta terorisma paveidus. fuii
tev bez vina nav sava dzive?

Es uzskatu, ka darbs nevar būt pirmajā vietā un domāju, ka viņš ir pārāk apzinīgs un nevienam neko nevar atteikt. No tā ciešu es. Neesmu ar to mierā! Gribētu, lai pamainās un nostāda mani pirmajā vietā.

:-O:-O:-O
nekad nav jabut nekada vieta, katram sava un katram dzives posmam sava. Laiks maina priioritates. Es ja man sito pateiktu ja butu ajusn cilveks kas velas attistibu aizmuktu ko kajas nes... nepatiktu bus un justies ka cietumaaa:-O

Ir cilvēki, kam darbs ir tikai pienākums, kas nes algu, ir tādi, kam darbs ir svarīgs, un ir tādi, kam tas ir dzīvesveids. Jūs šajā ziņā atšķiraties, un tur neko nevar darīt. Ja neesat gatavi meklēt kompromisus, lai abiem būtu labi, tad ko te vēl citu ieteikt?
Un uzmest viņu pēdējā brīdī, lai atriebtos, ir ļoti bērnišķīģi.

Nevajag iet prom no darba uzreiz, vajag vienkārši pastāvēt par sevi un neļaut sev kraut darbus virsū tā, ka pat nevari paņemt brīvdienu, pat saslimt nevari, ja saslimsti, tāpat jāstrādā no mājām. Es jau teicu, ko viņš darīs, ja būs jābrauc uz slimnīcu tpu tpu tpu kādriez, arī ņems datoru līdzi un strādās??? Jo reāli viņš gadā izņem kādas 2 nedēļas atvaļinājumu, varbūt 3 nedēļas, un viss, nav tā, ka visu laiku ņem kaut kādas brīvdienas, un šī brīvdiena viņam pienācās par virsstundām, jo redz darbā negrib maksāt par virsstundām. Sviests!

Viņam iet prom no darba? Uzturēsi ģimeni?

Es uzskatu, ka darbs nevar būt pirmajā vietā un domāju, ka viņš ir pārāk apzinīgs un nevienam neko nevar atteikt. No tā ciešu es. Neesmu ar to mierā! Gribētu, lai pamainās un nostāda mani pirmajā vietā.

Freya, paldies par dalīšanos pieredzē! Tagad esmu nolēmusi, kad būsim ar viņu kaut ko sarunājuši, pie viņa radiem braukt vai ko tādu, tad es arī uzmetīšu pēdējā brīdī un pateikšu, ka man darbs. Lai saprot, kā tas ir!

Nu bet ko gribi lai viņš dara?

Mjā, neviena nav manā pusē, vai tiešām vaina manī? Un kā mēs ģimeni veidosim? Ko darīsim, kad būs bērni, kas jāizņem no dārziņa vai būs kas cits svarīgs? Es esmu izmisumā, nezinu ko iesākt.
Sarunājām braukt 14.00 un izbrauksim 17.00, tagad beidzot nogāja no datora. Nešķiet man tas normāli.

Galvenais lai nelaiž pa kreisi.

Pirms divām nedēļām viņam piedāvāja brīvdienu kaut kādā otrdienā un es teicu, lai tad neņem, lai labāk paņem šo piektdienu

abak butu nemis kaut uz kino aizietu bet ....tu jau par sevi tikai domaa

, bet man arī nepateica to, jo negribēja, ka dusmojos. S

teisi gribeju rakstit bet tu jau uzrakstiji, pati izdoma pati apvainojies. Ne jau vins plano un piedava tu komande un izdoma, un lai nestridetos...

Viņš tev meloja, jo zināja, kāda būs tava reakcija. Slikti, protams, bet vai nu pieņem viņa darbu, vai nē.

Man ir līdzīgi, jo vīrs ir uzņēmējs. Agrāk arī bija grūti samierināties, jo es strādāju standarta darba laiku, bet viņš bieži vien darbā bija 24/7. Ar laiku to pieņēmu un tagad mūsu pieeja ir tāda, ka par mazāk svarīgiem pasākumiem es viņu painformēju, bet īpaši pat nerēķinos, ka viņš brauks. Savukārt par svarīgiem pasākumiem mēs laicīgi vienojamies un tad viņam ir jābūt - nav variantu. Līdz ar to gana daudz pasākumus apmeklēju viena, bet tie, kas man/viņam/mums abiem ir svarīgi - tur mēs esam abi (arī man ir gadījies ņemt brīvdienu saspringtā darba periodā, ja viņam ir kāds saviesīgs pasākums, kurā viņš grib, lai esmu līdzi).

Pirms divām nedēļām viņam piedāvāja brīvdienu kaut kādā otrdienā un es teicu, lai tad neņem, lai labāk paņem šo piektdienu, lai varam aizbraukt atpūsties, viņš teica ok, ka sarunājis brīvdienu ( meli ), nesarunāja, jo darbā problēmas un domāja, ka viņam nedos brīvu, bet man arī nepateica to, jo negribēja, ka dusmojos. Savukārt es dēļ tiem meliem arī paņēmu brīvu šo dienu, lai kopā varam pavadīt laiku. Tā lūk. Sāpina tā viņa attieksme. Negribu, ka otram darbs svarīgāks.

Tu gribi, lai čalis tevis dēļ maina darbu?

Un par ko tiek regulāri melots? Tevis pieminētā situācija nav meli. Vai varbūt es vienīgā tā domāju?!:-D

Projektu vadība!