Kā jūs reaģētu?

Domāju,ka vajag mierīgi izrunāties. Iespējams viņam ir ļoti nopietns iemesls, kāpēc viņš tik daudz strādā. Man arī nereti ir bijis, kad kaut kas tiek ieplānots, bet viss atkrīt, jo jāiet uz darbu.

Šis -

Ko darīsim, kad būs bērni, kas jāizņem no dārziņa vai būs kas cits svarīgs?

kaut kā neiet kopā ar šo -

Es uzskatu, ka darbs nevar būt pirmajā vietā

Nu, nu, pamēģini radīt bērnus un veidot ģimeni ar vīrieti, kuram darbs un līdz ar to savas ģimenes nodrošināšana nav prioritāte. Bet nu, protams, vienmēr jau var atrast kādu deguna urbinātāju, kuram darbs tiešām nebūs īpaši svarīgs, bet kurš toties katras brīvdienas būs brīvs un pieejams! Bet, ja nopietni, tiešām - vai nu pieņem vai šķiries un ļauj tam vīrietim normāli dzīvot un veidot savu karjeru! Un tie "lai mainās un mani nostāda pirmajā vietā" vispār liekas absurds. Manuprāt, vairumā gadījumos izdodas panākt tikai pretējo efektu. Ja mana otra pusīte mani zāģētu par darbu, kurš ir mana kaislība un kurā es tiešām varu iegrimt bez atpūtas un brīvdienām, tad atbildētu vienkārši - ja pieņēma un iemīlēja mani tādu, kāda esmu, tad lai pēc tam necenšas no manis kā no plastilīna izlipināt citu, sev vēlamu, figūriņu.

un kādā sakarā manus komentārus izdzēsa , Cosmo?:-O

Diegan regulāri saskaros ar šādu situāciju - ļoti bieži ir pēdējā brīdī atcelti plāni pavadīt kopā laiku, jo ir pārguris no darba vai arī jāstrādā, bet es neredzu jēgu par to apvainoties. Ir gan brîdinājis, ir arī pēkšņi vienkārši atcēlis, bet es zinu viņa darbu specifiku un to, ka mēs tak varēsim kādu citu dienu ko foršu iopā padarīt, viņam tomēr ir darba pienākumi un mega liela slodze! Varbūt kļūdos, bet otra cilvēka darbs tomēr jārespektē, tas tam cilvēkam noteikti ir svarīgi, kā arī tas dzīvošanai ir svarīgi. Izrunājies mierīgi, liec manīt, ka ja teiktu laicīgāk, tu nesaceptos un netaisītu drāmu, tad arî viņš nebaidītos teikt.

Tavā vietā es arī dusmotos, bet mēģinātu tā nopietni ar viņu izrunāt šo tēmu, pateiktu ka tā vairs nevar turpināties. jo nu nedrīkst būt tā, ka darbs svarīgāks. Nu ok, vienu reizi jau protams piedotu, bet lai tas neatkārtojas.

Man arī ir bijušas tādas attiecības, kur tā notika, pie tam regulāri, es biju drīzāk pārsteigta, ka viņš bija laikā nevis atkal par vēlu :D protams, ka es nebiju apmierināta, bet nu sāku jau to pieņemt kā normu, beigās jau bija tā, ka viņš pateica, piemēram, būšu trijos, es rēķināju klāt vēl kkādas 2, 3 h :D Ja tu to vari pieņemt, tad vnk pieņem un dzīvo, ja ne.. nu atriebties toč nav jēga, meklē tad sev vīrieti, kas var nopelnīt naudu arī strādājot normālu darba laiku :D

Tā padomājot, ja es būtu kopā ar darbaholiķi, tas būtu kā būt kopā tik dēļ naudas, jo kāds gan cits labums ir no tādām attiecībām. Varbūt mājsaimniecēm kam bērni un mājas uzkopšana ir visa dzīve tāds variants ir ok.