Kā jūs reaģētu?

Viņam iet prom no darba? Uzturēsi ģimeni?

Nevajag iet prom no darba uzreiz, vajag vienkārši pastāvēt par sevi un neļaut sev kraut darbus virsū tā, ka pat nevari paņemt brīvdienu, pat saslimt nevari, ja saslimsti, tāpat jāstrādā no mājām. Es jau teicu, ko viņš darīs, ja būs jābrauc uz slimnīcu tpu tpu tpu kādriez, arī ņems datoru līdzi un strādās??? Jo reāli viņš gadā izņem kādas 2 nedēļas atvaļinājumu, varbūt 3 nedēļas, un viss, nav tā, ka visu laiku ņem kaut kādas brīvdienas, un šī brīvdiena viņam pienācās par virsstundām, jo redz darbā negrib maksāt par virsstundām. Sviests!

Ir cilvēki, kam darbs ir tikai pienākums, kas nes algu, ir tādi, kam darbs ir svarīgs, un ir tādi, kam tas ir dzīvesveids. Jūs šajā ziņā atšķiraties, un tur neko nevar darīt. Ja neesat gatavi meklēt kompromisus, lai abiem būtu labi, tad ko te vēl citu ieteikt?
Un uzmest viņu pēdējā brīdī, lai atriebtos, ir ļoti bērnišķīģi.

Es uzskatu, ka darbs nevar būt pirmajā vietā un domāju, ka viņš ir pārāk apzinīgs un nevienam neko nevar atteikt. No tā ciešu es. Neesmu ar to mierā! Gribētu, lai pamainās un nostāda mani pirmajā vietā.

:-O:-O:-O
nekad nav jabut nekada vieta, katram sava un katram dzives posmam sava. Laiks maina priioritates. Es ja man sito pateiktu ja butu ajusn cilveks kas velas attistibu aizmuktu ko kajas nes... nepatiktu bus un justies ka cietumaaa:-O

lai pamainās un nostāda mani pirmajā vietā.

pec sadam frazem pat es sieviete aizmuktu...neciesu tadus emocionala aresta terorisma paveidus. fuii
tev bez vina nav sava dzive?

Es uzskatu, ka darbs nevar būt pirmajā vietā un domāju, ka viņš ir pārāk apzinīgs un nevienam neko nevar atteikt. No tā ciešu es.

.
Meitenīt, un ko tu darītu, ja tavs draugs būtu ugunsdzēsējs? Viņš nevarētu pakļauties visām tavām iegribām. Darbs nav pirmajā vietā? Un par ko jūs dzīvotu, ja viņš zaudētu darbu un būtu blakus 24/7? Šaubos, vai no plikas mīlestības var i apģērbties, i paēst.

Arī pēc manām domām 'uzmest pēdējā brīdi, lai atriebtos' ir bērnišķīgi.
.
Tieši šādā situācijā ieteiktu Tev mudināt viņu laicīgi brīdināt par plānu maiņu, ne uzmest lūpu par to, ka viņš baidījās teikt, jo Tu būsi neapmierināta. Var pat viņu saprast - ja viņš būtu Tev pirms dažām dienām pateicis, ka šodienas plāni atkrīt, jo viņam darbs, puisim līdz šodienai Tu matus no galvas būtu noēdusi, vai ne? Tāpēc viņš atliek Tev paziņojumu par plānu maiņu līdz pēdējam brīdim, jo zāģēšanu vienu dienu ir vieglāk pieciest, nekā ļaut sevi zāģēt divas, trīs, četras... un vēl nez cik dienas par to, ka viņš, redz, darba dēļ nevar kaut kur tur braukt.
.
Meklē kompromisus, ne stādi sarakstus, kam viņam būtu jābūt pirmajā vietā - viņš pats izlems, ko un kā savā dzīvē sakārtot prioritāri. Ja nevari atrast kopsaucējus jūsu abu kopdzīvē, šķiries - kur problēma? Jeb Tas Tur ir apzeltīts?

āpēc viņš atliek Tev paziņojumu par plānu maiņu līdz pēdējam brīdim, jo zāģēšanu vienu dienu ir vieglāk pieciest, nekā ļaut sevi zāģēt divas, trīs, četras... un vēl nez cik dienas par to, ka viņš, redz, darba dēļ nevar kaut kur tur braukt.

++++++

Tā notiek regulāri? Vai šī ir pirmā reize? Ja pirmā tad vnk samierinies, nu tā gadās.

u velreiz nav tadas PIRMAS VIETAS idiotiska berniskiba... ir katram un tarai darbibai sava vieta cilveka dzives teiksim plauktinos...neveuanm nav pirma vai pedeja...tikai katram sava. Nav darbs vai virene janniecina un jacinas lai vinu viriesa dzive nebutu...cinie ssakum apar piepilditu savu dzivi...tad otrs nebus aresta jatur..;-)

Es gan saprotu autori. Man draudzenei ir stipri līdzīgi - ja sarunā, tad vienmēr kavē, maina plānus, vēl ignorē, melo. Es noteikti arī "ceptos". Man pašai nereti gadās aizsēdēties darbā, reizēm grūti iepriekšs kko plānot, jo var gadīties "ugunsgrēks" darbā, kas maina visu. Bet es vienmēr cienot otru pusi esmu godīga, brīdinu,nesolu,bet ja apsolu - izdaru.
Ko darīt, grūti teikt. Gan jau, ka iepriekšs esat runājuši...

Šķiries un ļauj tam cilvēkam dzīvot. Tāpat veselīgas attiecības ar "atriebēju" nav iespējams veidot.

Piekrītu stellagrm
Cik gadi iet un iet, bet autores dzīvē tā arī nekas nemainās .. :D nezinu, kuru vairāk žēl - Greju vai viņas vīrieti.

Mums viss otrādāk - es esmu tā, kas aizķeras darbā un atkāpjas no iepriekš sarunātā. Man vīrs ''dzied'' tādu pašu dziesmu kā autore, bet es tiešām varu 100% droši teikt, ka šīs aizķeršanās ir neplānotas, jo ir darbā gadījies ''ugunsgrēks''. Otram grūti saprast, bet tā tas mēdz notikt. Protams, ka dusmojas, bet man savā ziņā ir vienalga, jo zinu, ka iemesls aizķerties ir bijis pamatos un to laiku darbā neveltīju, lai, piemēram, sēdētu FB.

Darbaholiķis. Pieņem vai nepieņem.

Man liekas, ka situācija nav viennozīmīga. Piem., projekti var būt dažādi un var būt tādi, kuriem "jānoziedo" laiks, kas nav bijis paredzēts. Protams, var būt arī Nerātnās aprakstītais variants, ka speciāli nepateica, jo negribēja "zāģēšanu". Saprotu, ka šādi notiek regulāri un, jā, tā kā man mans darbs arī ir nozīmīgs, es būtu ļoti dusmīga, ja partneris, labi zinot, ka speciāli ņemu dienu brīvu, apzināti noklusētu, ka pat netaisās turēt norunu. Bat, nu, protams, tad, ja tas notiek regulāri, tad jāprasa - kāpēc? Ja viņš negrib "zāģēšanu" (tad jāprasa, kāda tad ir jūsu abu komunikācija) - man liekas, ka tas nav gluži adekvāts attaisnojums, bet cilvēcīgi saprotu, jo man "zāģēšana" arī būtu neizturama (vienīgi es visticamāk ar tādu cilvēku tad nebūtu kopā). Bet varbūt viņš neapzinās, kā tas liek justies Tev? Es personīgi bez pārmetumiem (jo tas tikai parasti visu pasliktina) mēģinātu pārrunāt situāciju, bet nevis, lai panāktu savu (un turētu to prātā), bet, lai saprastu viņu, viņam mēģinātu paskaidrot savas jūtas un mēģinātu atrast kompromisu.

Ja melo, tad nav vērts neko turpināt. Visa pamatā taču ir uzticība!

Viens ir ,ja darbā notiek,kaut kas negaidīts ,vai arī nespaspēj izdarīt un ilgāk jāpaliek, otrs,ja cilvēks jau tajā mirklī,kad saka būs brīva diena melo un sieviete saceras, saplāno. Labāk, ja uzreiz pasaka nebūs brīvs neviss čakarē ,sola brīvu ,kopā pavadītu dienu. Izklausās gļēvs vīrietis.

Man tā neliekas neatrisināma problēma, bet jūsu gadījumā laikam tā ir, jo, ja pareizi atceros, tādas līdzīgas diskusijas bija jau arī iepriekšējos gados.
--
Mans vīrs arī bieži aizkavējas darbā, strādā arī mājās un no mājām, kad slimo. Man lielākoties tas netraucē, jo esmu jau izaugusi no tā posma, kad man likās, ka viņam jāsēž man blakus un jādūdo ausīs.
--
Domāt par to, kā būs, kad ir bērni, ja pagaidām tādu nav, ir liekas problēmas radīšana un strīdēšanās par neaktuālu jautājumu.

Tev, protams, cita situācija. Bet man tā ir ar dažiem draugiem, kad sarunāju, bet beigās kaut kādu iemeslu dēļ uzmet. Un tad, protams, jutos slikti un pievilta, bet tagad esmu iemācījusies nepaļauties uz cilvēkiem tik ļoti un ar dažiem konkētiem tāda tipa cilvēkiem vienkārši pati retāk tiekos un kaut ko ierosinu, jo zinu, ka liela iespējamība, ka uzmetīs.