Darbs pec bernu kopsanas atvalinajuma

Ar pirmo bērnu pēc gada vecuma sāku strādāt, bija auklīte, vēlāk sāka iet bd. Man toreiz ļoti gribējās strādāt, pilnīgi rāvos uz darbu, mājās biju pilnīgi izsmelta.
Ar otro visu BKA laiku mājās strādāju, un ļoti daudz arī ar mazu zīdaini var izdarīt, tik daudz lieli projekti ir novadīti un pašai liels gandarījums. Nebija variantu, bija jāstrādā un visu izdarīju.
Strādāt klasisko darbu gan vairs negribētu, jo kā atceros, to bērnu praktiski neredzi, kā astoņos aizej prom, tā pēc sešiem esi mājās.

Es neatgriezos darbā, atsāku darbu diezgan vēlāk. Mazo palaidu privātajā pēc 2 gadu vecuma, agrāk man nelikās piemēroti, un sākumā uz 3x ned, pēc tam jau uz katru dienu, jo viņam ļoti patika. Līdz BD mēs tusējām kopā, kaut kur braucām vai pa māju; kādu 1-2x nedēļā pēc gada vecuma vedu pie auklītes padzīvoties, kamēr pati braucu sportot, uz kādu procedūru vai draudzenes satikt. Periodiem man bija piedāvājumi īslaicīgi izpalīdzēt darbā, tam piekritu. Tajā laikā biju bezdarbniekos, tākā pilnīgi pa nullēm nebiju. Pluss, ka man vairākas paziņās bija līdzīgā stāvoklī - vai grūtnieces vai ar maziem bērniņiem, tad nu easy varējām visu dienu pavadīt kopā, gan staigājot pa āru, gatavojot ēst un pļāpāt, kamēr bērni spēlējas. Protams, tas ne katru dienu, bet 1-2x nedēļā. Reizēm bija besīši, ka nav ko darīt profesionāli un sociāli-lietderīgi, bet es baigi nesūdzos, "laiks sev" man labāk patīk kā 9-17 atsēdēt darbā. Prieks par rokdarbniecēm vai citādāk nodarbinātajām šajā mājāssēdēšanas laikā, bet nu, ja pašai nav uz to iedvesma, nekas.

Es aizgāju pēc BKA uz bezdarbniekiem, un šobrīd nenožēloju, ka dzīvoju mājās. Mazais ir sācis iet dārziņā, un viņš bieži slimo, tā ka esmu priecīga par iespēju pie mazākajām iesnām paturēt viņu mājās. No otras puses, laiks, kad viņš ir dārziņā, pieder man, un es to izbaudu pilnībā. :)

Burbuliite, bet es tad nesaprotu, par kuru laiku Tu īsti runā. Bērniņam vēl nav gads, dārziņā ātrāk par 2 g nelaidīsi, bet strādāt nevēlies arī pēc tiem 2 g? Un jautājums tad ir par to, ko darīt brīvajā laikā, kad bērns ies uz b/d pēc vairāk nekā gada? Mēs katra esam citādāka, kā jau te teica. Es nespētu dzīvot vīra maizē, jo dzīvē var gadīties visādi, un, piemēram, palikt bez nekā pēc n-tiem gadiem mājsaimnieces statusā es noteikti nevēlētos.
Aether, es varu parakstīties zem katra Tava vārda :) Nebiju Tevi manījusi citās ar bērniem saisītās tēmās.
paranoid, ir ļoti iedvesmojoši lasīt Tavu pieredzi par darbu no mājām. Saprotu, ka bīdi savu biznesu, un tiešām to vari izdarīt bez auklēm un ar bērnu, kas rausta kāju, kamēr Tu, piemēram, sēdi konferences zvanā? :-D

Kā var būt garlaicīgi bez darba? Taču vienmēr, var izdomāt ko darīt ...

Kā var būt garlaicīgi bez darba? Taču vienmēr, var izdomāt ko darīt ...

Ir cilvēki, kam ir ļoti maz interešu un tad pat domādams neizdomās, ko darīt.. zinu personīgi tādus cilvēkus.
Jo vairāk interešu, jo vairāk idejas ģenerējas un kvalitatīvāk tiek pavadīts brīvais laiks

virdzinija, Es vienkārši vispār sevišķi necentos ne grūtniecības laikā, ne pēc tam tusēt dažādos māmiņu forumos vai tēmās par un ap šo lietu. Kaut kā man viss notika baigi intuitīvi un necenšos arī tagad sekot kaut kādiem pareizajiem viedokļiem vai meklēt info par to, kā jābūt, vienkārši esmu mamma savam bērnam, sieva savam vīram un sieviete pati sev tieši tik taudz un tā, kā pati to jūtu :) Tāpēc arī neesmu baigi daudz arī šeit cosmo izteikusies šādās tēmās. Dažreiz gan palasu, paanalizēju, kā tas sakrīt vai nesakrīt ar manām domām, bet nezinu, vai sevišķi ietekmējos. Dažreiz arī iesmaidu par šo un to :D

Biežā bērna slimošana ir kā arguments neiešanai uz darbu. Jums ir neoficiālie darbi vai augstie amati,ka nevar slimibas lapu paņemt? Man vīrs arī ņem uz bērnu slimības lapu, ejam uz maiņām. Tā noteikti nav superproblēma. Superproblēma ir, ja nevar iejusties dārziņā, tad jādomā..

Ir cilvēki, kam ir ļoti maz interešu un tad pat domādams neizdomās, ko darīt.. zinu personīgi tādus cilvēkus.
Jo vairāk interešu, jo vairāk idejas ģenerējas un kvalitatīvāk tiek pavadīts brīvais laiks

Man vienmēr šķita , ka cilvēkiem ir maz interešu jo daudz darba, bet te sanāk ,ka ir tādi kuri strādā, jo neprot aizpildīt savu laiku?

Biežā bērna slimošana ir kā arguments neiešanai uz darbu.

Tas nav galvenais arguments, bet bieži viens no galvenajiem argumentiem. Turklāt daudzām ir vīri, kuri saņem pēc nopelnītā, tāpēc slimības lapa vīram krietni samazina ģimenes ienākumus.

virdzinija
Man nav aukles, bet tagad bieži bērnus vedam brīvdienās pie vecvecākiem, tā, ka nav gluži tā, ka nav palīgu. Sākumā katru mazuļa miedziņu izmantoju, lai strādātu pie datora, nevis nomazgātos, paēstu vai pagulētu. Kad baroju, tad telefonā atbildēju uz e-pastiem. Tagad lielākā strādāšana sanāk vakaros, kad mazie guļ savā istabā. Pa dienu ķeru katru mirkli, lai pastrādātu.

Un par tām slimības lapām, nu cik es esmu redzējusi, tad tā brīvi viņas var ņemt tikai valsts iestādēs, privātajā svērā reti kuram vajag darbinieku, kurš ik pār-nedēļu iet uz lapas.

Standby, ja darbs ir tāds, kurā tavs amats ir vēl 10 citiem cilvēkiem, tad varbūt var ņemt slimības lapas, kad savajagas, bet bieži darbinieks ir vienīgais vai viens no dažiem speciālistiem uzņēmumā un nevar ilgstoši vienkārši nedarīt darbu.

paranoid, izklausās disciplinēti un apņēmīgi :) Es vakarā lūstu nost līdz ar bērnu, bieži ejam reizē gulēt. Bet nu es strādāju ofisa darbu. Kad strādā sev, tad droši vien ne to vien var paspēt.

Man vienmēr šķita , ka cilvēkiem ir maz interešu jo daudz darba, bet te sanāk ,ka ir tādi kuri strādā, jo neprot aizpildīt savu laiku?

Man, piemēram, darbs ir tikai nauda. Ja būtu pietiekami daudz naudas, uz darbu neietu, bet tāpat atrast, kā sevi nodarbināt. Esmu mazliet pārsteigta, ka šeit nelasu to, ka mammas izvēlas iet uz darbu dēļ naudas (citādi man grūti saprast, kāpēc izvēlēties redzēt savu mazo pāris h dienā vakarā pēc darba, ja var ar viņu pavadīt visu dienu).

Es teikšu tā, ja būtu man tagad iespēja otrreiz lemt, es palaistu bērnu b.d.un 6mēn dzīvotu uz bezdarbnieka pabalsta un tikai tad meklētu darbu. Jo tas adaptācijas periods bērnudārzā gandrīz pilnīgi noteikti ietvers bērna slimošanu un ātrāku izņemšanu no dārziņa. Man ir ļoti paveicies, ka vīrs var ņemt slimības lapas un es arī jaunajā darbā varu visu ko sarunāt.
Ja ir iespēja uzreiz neatgriezties darbā-izmanto to! :)

Esmu mazliet pārsteigta, ka šeit nelasu to, ka mammas izvēlas iet uz darbu dēļ naudas

Man kaut kā tas vispār nešķita pieminēšanas vērts arguments, jo kaut kā lielākoties tas tomēr ir viens no pamatiem, kādēļ vispār ejam uz darbu (man šķiet, ka mazāk ir tādu, kas strādā kādu citu, cēlāku mērķu vārdā).

Viens ir atgriezties darbā un palaist bērnu bērnudārzā (liekas tik vienkārši) , bet mazais slimos pirmo un pat ir eksemplāri, kuri slimo otro gadu bieži (bērni ir dažādi) in normāli var atgriezties darbā tikai tās mammas, kuras strādā valsts darbā vai kur ir tiešām ļoti labas attiecības ar priekšnieku , bet pārsvarā diemžēl privātuzņēmumi neatbalsta slimības lapas diemžēl (pāris reizes ok, bet ja tas ir sistemātiski tad tas darbinieks ir problēma, kurā jārisina vai jātiek vaļā). Ļoti skumji, kā mums Latvijā darba likumi neattiecas uz privātuzņēmumiem , bet nu tā tas ir.. Un komunicējot ar citām mammām, esmu novērojusi, kā mammas labāk izvēlas iet prom no darbā un stāties bezdarbniekos nekā katru slimības lapu ņemt ar trīcošām rokām un saņemt negācijas no kolēģiem, kuriem varbūt tādēļ vairāk darba un "presings" no priekšniecības protams..
Domājams jau katram ir savas intereses un kā sevi realizēt esot mājās ar bērnu katrs var atrast :-)

Man ir stipri paveicies. Strādāju privātajā,ne valsts iestādē. Kolēģiem arī ir mazi bērni,kas bieži slimo, pašam priekšniekam bērnu nav,bet izturas saprotoši un viss pēc likuma. Neviens ne uz vienu šķībi neskatās, arī vīra darba vietā ar to problēmu nav. Tiesa,neesam neaizvietojami, kas šoreiz ir liels pluss.Manu darbu dara vēl 3 kolēģi.
Jāsaka,ka es nekad nepieļāvu tādu scenāriju kā palikšanu mājās tieši naudas dēļ. Darīju visu,kā audzinātājas teica,lai bērns iejustos - nekādas kopā palikšanas uz stundiņam. Bērns pierod pie tādas opcijas un sāk taisīt scēnas. Man šķiet, ja ir kaut neliela opcija neiet uz darbu, iemesls atradīsies. Nevar tā būt,ka tām, kas nevar neatgriezties, bērni iet uz darziņu,bet tām, kurām nebūs uz maizes un ūdens jādzīvo,tām ir daudzie iemesli. Tas nav slikti,ir apveicami,ka ir šāda opcija un dzīve tā ir sakārtota,ka var tā izvēlēties.

Ļoti skumji, kā mums Latvijā darba likumi neattiecas uz privātuzņēmumiem , bet nu tā tas ir..

Teorētiski un uz papīra jau attiecas un būtu smieklīgi, ja nebūtu patiesībā tik traģiska tā situācija, jo šī ir viena no lietām, ap kuru veidojas apburtais loks - darba ņēmēji ir spiesti pakļauties šādai privāto darba devēju nostājai, jo darbu taču vajag... Darba devēji it kā arī ir cilvēki, tomēr būtiska jau ir attieksme pret likumu un tā ievērošanu un ar to mums lielākajai sabiedrības daļai tā vai citādi ir problēmas. Žēl tikai, ka ar šo apzināšanaos maz ko var ietekmēt...
Man gan, līdzīgi kā Standby, ir paveicies ar darba devēju, kas, lai gan ir privātais uzņēmums, tomēr attieksme pret darbinieku ir visnotaļ adekvāta gan no darba devēja globāli, gan no vadības un kolēģiem. Bērni ir lielākai daļai darbinieku, nevarētu teikt, ka viena darba darītāju esam daudz, jo tomēr lielākoties katru amatu pārstāv viens, max 2 cilvēki, bet visi kaut kā ir saprotoši un neesmu redzējusi, ka kādam būtu jācieš tādēļ, ka bērnu (vai savas) slimības laikā ņem slimības lapu.