Atkarība no mobilā telefona

ai nu bāc :/ piedodiet. ne tur :D bet pa tēmu - arī besī. :D
pilnīgi saprotu, ka sabiedriskajā brauc cilvēks un tad sēž telefonā vai kaut ko gaida un sēž - normāli! (veco paaudzi jau gan tas besī haha) bet ja satiekas draugi.... :/
esmu bijusi ballītē, kur vairāk par pusi cilvēku sēž vnk telefonos. KLUBĀ! :-O(t)

Telefonu labāk redzu kaut kur tālāk no manis un ar izslēgtu skaņu, nekā tuvāk un ar ieslēgtu. Pirmkārt, mazais ekrāns - nepatīk bakstīties telefonā, ja varu to pašu atvērt uz 24" ekrāna datorā. Otrkārt, telefons ir tas nepatīkamais verķis, caur kuru saņemu zvanus no darba, bet pamatā zvans = problēma vai zvans = jauns darba pienākums, ir bijušas dienas, kad saņemu 25+ zvanus, un neviena saruna nav īsa. Brīvdienās vispār izslēdzu skaņu. Telefons ir bubulis. :-D
*
Bet atzīšos, ka varu visu vakaru nosēdēt pie datora. :-D Neko sliktu tajā neredzu, jo kāda gan būtu alternatīva? Pareizi, sēdēt pie TV! Tikai TV tupī ar visām piespiedu reklāmām, stulbiem šoviem, bet datorā es vismaz izvēlos saturu. Pirms 10 gadiem mana mamma šausminājās, ka es sēžu pie datora un tā ir atkarība un jāiet ārstēties, lai gan es mācījos spāņu valodu, meklēju receptes. Tagad sēžu pie datora un visiem tas šķiet pašsaprotami, lai gan liela daļa laika paiet cosmo un FB.
*
Bet kas ir tā lietderīgā nodarbe ārpus telefona/datora, ko ieteiktu darīt? Sportot man riebjas, nedarītu to pat tad, ja man nebūtu nekādu iespēju piekļūt ne TV, ne internetam. Ja ir bērni, OK, var ar viņiem darboties, mācīt adīt, veidot aplikācijas, likt klučus, nezinu, kaut ko tādu. Bet 2 pieaugušiem cilvēkiem? Nu labi, vakaros ejam staigāt ar suni 1-1,5 stundas. Tad arī visu izrunājam, kas kuram darbā jauns, kā gāja, utml. Palasu grāmatu 0,5-1h. Vakarā ar vīru var uzturēt ļoti aktīvu sarunu par to, ko viņš domā par Ziemeļkorejas kodolieročiem, vai ir lasījis tādu un tādu grāmatu, ko domā par šova "Caur ērkšķiem uz..." dalībnieci, bet nu cik ilgi? Stundu tu vari parunāt? Es esmu mājās, lai atpūstos, nevis kā tāda realitātes šova vadītāja visu laiku kaut ko vārītos. Un tāpat jau tās idejas sarunai tiek gūtas no interneta.

Es esmu cilvēks, kam, piemēram, sarakstīties nepatīk vispār. Agrāk vēl kaut kā, bet jo vecāka palieku, jo mazāk gribas čatot ar cilvēkiem, tad nu manas sarakstes gandrīz ar visiem ir "Kad tev brīvs? Ok, tad tiekamies tur un tad" :D Nu ir jau arī izņēmumi, bet nē, nemāku vairāk uzturēt sarunu čatā un arī negribu :D Man patīk saskarsme ar cilvēkiem, es pati toč neesmu tā, kas tikšanās laikā sāks pirmā sēdēt telefonā un kko bakstīt, postot, čekoties utt, tā lielākoties daru tad, kad otram tur kkas ļoti svarīgs ir, tad nu pievienojos, lai nav sienā jāskatās :D Ir, protams, mirkļi, ko pašai gribas iemūžināt un ar ko padalīties, bet.. man tas ir salīdzinoši reti :D Ejot pusdienās ar kolēģiem, telefonu vispār līdzi neņemu. Ir bijis, ka telefonu aizmirstu mājās, nu neko, varu mierīgi dzīvot, ja ir sarunāts ar kādu satikties, ieeju no darba datora fb un pasaku, ka telefons nav līdzi, precizēju visu. Pulkstenis man vienmēr ir uz rokas. Randiņos vispār telefons paliek somā un pēc viņa nesniedzos, ja vienīgi nav kkāda vajadzība, tur zvans vai tml. Bet nenoliedzu, ka pavisam bez telefona nevarētu un negribētu, kaut gan nevaru pateikt, ka bez telefona esmu kā bez rokām, man ir kkas pa vidu :D

Es telefonā/planšetē pavadu tikai to laiku, kad nekā cita nav ko darīt. Un arī pārsvarā fb, youtube un cosmo. Telefons vairāk ir saziņas līdzeklis un fotoaparāta aizstājējs retos brīžos. Tomēr man nav arī tā refleksa, ieraugot ko interesantu, ķert un fotogrāfēt vai filmēt. Ok, autobusā es klausos spotify, bez tā ir grūti iztikt. :-D Ja man ir kompānija, tad es telefonu vispār neaiztieku, tas ir ierakts kaut kur dziļi somā. Un mājās parasti stāv plauktiņā. Diezgan bieži nākas pat meklēt, kur es to verķi esmu atstājusi - staigāju apkārt ar pulksteni, kuram ieslēgts "atrast manu tālruni" un klausos, kur zvana:-D:-D:-D

Drīzāk man atkarība no datora nekā telefona. Telefonu man vispār īpaši nepatīk izmantot, tikai tik cik atbildēt uz zvanu vai uzrakstīt sms. Ar visādām aplikācijām, spēlēm utml. figņām neaizraujos. Pie datora gan kā apsēžos, tā laiks momentā aizskrien. Ja ilgi netieku pie tā kādu iemeslu pēc, jūtu vilkmi:-D

Bet kas ir tā lietderīgā nodarbe ārpus telefona/datora, ko ieteiktu darīt?

man nāk prātā uzreiz lasīt grāmatas vai žurnālus, kaut ko piekārtot (ko man nereti slinkums darīt(s):-D ) un nu vsp kkādi mājas pienākumi, vannas procedūras dažādas, meditācija, vingrošana...
bet runāt ar vīru varam diezgan daudz un ilgi, bet nu atkarīgs no tā brīža zvaigžņu stāvokļa arī :D
tad jau Tevis minētās pastaigas,kas ir ļooti labi.
ā nu vēl jau vakariņu gatavošana un ēšana.
aaa un nu, protams, dažādi pasākumi - koncerti, teātri, izstādes utt.
es nezinu, ja cilvēkam parastais darba laiks, necik daudz laika nepaliek nemaz vakarā...

Laba tēma.
Es šad tad par to domāju un vienmēr nonāku pie secinājuma, ka internetā patērētā laika apjomu vajadzētu samazināt. Ne tik ļoti jūtos atkarīga no sociālajiem portāliem, cik no interneta vispār. Instagramā šad tad ko nopublicēju, bet pati skatos ļoti maz. Facebookā esmu baigi minimizējusi redzamās info apjomu līdz tam, ka neredzu daudz trash info (sponsorētie posti, friends liked or commented on...posti, shared memories, utt) līdz ar to tur tik maz kas parādās, ka tīri fiziski nav ko darīt, tāpēc izmantoju gandrīz tikai messengeru. BET es baaaaaigi daudz laika pavadu googlējot info. Iegooglēju vienu jautājumu, pāreju pie cita un tā varu bezgalīgi lasīt visu pēc kārtas. Laiks lido un tā intereses ķēdīte pagarinās līdz tam, ka vairs neatceros ar kādu jautājumu īsti sāku.
Cosmo arī ir 100% lieks laika nositējs. Biju no tā pilnībā atradinājusies un aizmirsusi uz pailgu periodu, bet tagad atkal sanāk ieiet pāris reizes nedēļā. Labi, ka te maz tādu saturīgu tēmu, kas ilgi noturētu uzmanību.
Kopumā jūtos tā, ka kontrolēju un apzinos situāciju, bet saprotu un jūtu, cik ļoti tas viss ievelk, ja padodas.
Bērna klātbūtnē izvairos lietot telefonu vai datoru bez iemesla. Televizora mums nav, multenes uzlieku uz max 30min, ja tiešām ļoti vajag novērst uzmanību max 1-2x nedēļā.
Izolēties no tā pilnībā šķiet lieki, jo tāda ir tagadne un tāda ir nākotne. Svarīgi ir zināt, ko vēlies un paņemt tikai to, kas ir vajadzīgs. Ja ir šāda veida sapratne un kritiskā domāšana, tad nekļūt par interneta atkarīgu zombiju ir vieglāk. Kādreiz domāju, ka bērnu maksimāli izolēšu no tehnoloģijām, bet saprotu, ka tas būtu muļķīgi, jo tā var izaudzināt tikai un vienīgi bērnu, kurš nespēj izdzīvot pastāvošajā sabiedrībā. Svarīgākais ir dot iespējami daudz alternatīvu aktivitātēm ārpus datoriem un telefoniem un ieaudzināt kopīgi pavadītā laika vērtības sajūtu līdz iespējami lielākam vecumam, lai bērnam no mazotnes nerastos sajūta, ka inčīgi ir tikai internetā.
Internets padara pieejamu jebkuru informāciju un zināšanas, bet ir viegli tajās aizmaldīties līdz bezgalībai un tikpat viegli pakļauties manipulācijām.
Internets paver iespējas socializēties un kontaktēties ar gūzmu cilvēku, bet viegli var atņemt laiku komunikācijai ar svarīgākajiem, sev tuvākajiem cilvēkiem.
Internets padara dzīvi ērtāku un sniedz praktiskas iespējas netērēt laiku iešanai uz veikalu un ļaujot iepirkties internetā, samaksāt rēķinus internetā, utt, BET šis ietaupītais laiks negarantē, ka tiks izmantots lietderīgāk un tāpat viegli var tikt izšķērdēts sēžot internetā, utt.
Recur tests, lai pārbaudītu savu interneta atkarību https://psychology-tools.com/internet-addiction-test/:-D
Un... Man būtu interesanti uzzināt, cik daudz laika pavadu internetā. Kāda zina vai ir līdzīga aplikācija arī iPhone?

Man telefonā nav nevienas spēles, aizbraucu uz laukiem, sīkajiem brālēniem iemirdzas acis, ka tas taču ir iphone! (tur ģimenē un rados nevienam nav iphone), saka - iedod paspēlēt spēlītes! Saku - man nav spēlīšu. Kā?? Tev nav spēlīšu??? :-D
*
Nekaitina citu cilvēku aizraušanās ar telefonu, manis pēc kafejnīcā var sēdēt un bakstīties telefonā, gan es atradīšu ko interesantu darāmu. Kas man nepatīk: ja ar draugiem aizejam uz kafejnīcu un draudzenei zvana telefons, viņa paceļ un tad gari un plaši sāk stāstīt: "jā, es redzēju, jā! Kā tu domā, kas tas ir? Jā, es tev piekrītu! Noteikti vajadzētu par to uzrakstīt. Jā, mhm, un man vēl likās tā un tā..." Ja man zvana tādos mirkļos, ja es vispār neceļu, ja zvana atkārtoti, es paceļu un pasaku, ka nevaru runāt un pārzvanīšu. Ciest nevaru! Nekas, NEKAS uz šīs planētas nav tāds, lai nepagaidītu! Ja tiešām ir atgadījies kaut kas traģisks, to saprot pirmajās sarunas sekundēs, turpināt takšķēt 10-15min par neko jau ir necieņa.
*
Un otra lieta, kuru es nevaru ciest, ir, kad man zvana kāds cilvēks un saka: es tev tikko nosūtīju e-pastu, redzēji? Izlasīji? Ko tu par to domā? Bāc!!! Mans pienākums NAV visu laiku būt pie e-pasta, ja tev zeme zem kājām deg, zvani uzreiz, ja nē, rēķinies, ka e-pasts nav tūlītējai reaģēšanai. Un ja tavā e-pasta pielikumā ir dokuments uz 12 lapām sīkā drukā, es neesmu pārcilvēks, kurš spēj to visu izlasīt un tajā iedziļināties 2min. laikā, pat, ja es esmu pie datora. Bet man puse klientu uzskata, ka es esmu pārcilvēks. :-D

aaa un nu, protams, dažādi pasākumi - koncerti, teātri, izstādes utt.

Bet no tā šausmīgi nogurst. Cik reizes nedēļā tu vari iet kaut kur uz teātriem? Es pēc 2 pasākumiem nedēļā esmu izsmelta, nogurstu no cilvēkiem un nekur negribu iet.
Jāpiebilst, ka ne man, ne vīram nav parastais darba laiks.

Ja pašam traucē, laiku telefonā var mazināt. Bet par problēmu to neuzskatu, jo laiki mainās. Kādreiz visi skatījās avīzēs. Tagad telefonos. Un?

Bet no tā šausmīgi nogurst. Cik reizes nedēļā tu vari iet kaut kur uz teātriem? Es pēc 2 pasākumiem nedēļā esmu izsmelta, nogurstu no cilvēkiem un nekur negribu iet.

tāpēc jau tas bija tikai viens no variantiem. 2 vakari pasākumos, atliek tikai 3 darbadienu vakari parastā darbalaika cilvēkam. :D tad var darīt visu pārējo. nez, kad es strādāju tādu darba laiku, nekam man daudz laika neatlika. tas, ka tāpat biju ļoti nogurusi un jēdzīgu darīt neko negribējās - jā. BET - noteikti ir daudz citu jēdzīgu lietu, ko darīt kā sēdēt pie pc/tel/tv. tas, protams, nenozīmē, ka, piemēram, es tikai jēdzīgas lietas daru :D

Interesanta intervija, angļu valodā, par atkarībām. Vispār lika padomāt un tagad nevaru izturēt cilvēkus, kas, satiekoties ar mani, noliek telefonu uz galda, ja, piemeram, sēžam
Kafejnīcā :-D
https://youtu.be/As8XkJNaHbs

Jā, bet ziniet, to diktē sabiedrība. Nu to, ka tas telefons atrodas uz galda. Aizbraucu uz laukiem, iemetu telefonu somiņā, vakarā zvana draudzene: es tev watsapā rakstīju! Tu man VESELAS 4 STUNDAS neatbildēji! Vai klients nevar mani sazvanīt, jo es esmu pusdienās/pie ārsta/pie cita klienta, viņš nevis pagaida, kad es pārzvanīšu, bet momentā zvana manam kolēģim ar jautājumu - a ko, Daenerys1 ir atvaļinājumā vai uz slimības lapas, ka man neceļ? Galvenais, ka es nestrādāju nekādā neatliekamās palīdzības dienestā, apsardzē vai par dispečeri. Tā ir mūsdienu sabiedrība, kurai visu vajag šeit, tagad un tūlīt!

Es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem ir garlaicīgi, piemēram, kaut ko gaidot vai braucot transportā. Vai sēžot uz soliņa parkā. Man nekad nav garlaicīgi. Es varu stundām ilgi vērot apkārtni un domāt savas domas. Man telefons ir galvā :D

Es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem ir garlaicīgi, piemēram, kaut ko gaidot vai braucot transportā. Vai sēžot uz soliņa parkā. Man nekad nav garlaicīgi. Es varu stundām ilgi vērot apkārtni un domāt savas domas. Man telefons ir galvā

Ja es kaut kur brauktu vienreiz pusgadā, es droši vien arī vērotu apkārtni, bet ja brauciens ir 2x dienā, tad nezinu, ko man tajā apkārtnē jaunu ieraudzīt.. :D Cilvēkus vispār nepatīk vērot un nepatīk, kad mani vēro. Turklāt cilvēki, kuri izmanto, piemēram, RS bieži vien ir tādi, uz kuriem negribas ilgi skatīties. :D

Man bija draugs,kas, satiekoties ar mani (noteikti,ka arī ar citiem tā darīja), visu laiku no kabatas vilka ārā telefonu,lai ik pa minūtei kaut ko apskatītos telefonā - pulksteni, kādu soc.tīklu, vai kāds nav zvanījis/rakstījis sms. Vajadzēja visu laiku tam telefonam pieskarties. Beigās neizturēju un tiešām pateicu skarbus vārdus!
Es pati esmu daļējs telefona cilvēks - kad ir brīvāks, tad jā, kaut ko palasu, paskatos. Ja esmu kopā ar kādiem cilvēkiem vai aizeju ciemos, nekad nevelku telefonu ārā un neizklaidējos tajā. Atstāju somiņā vai mēteļa kabatā, lai sēž. Pēc tam paskatīšos vai kāds zvanījis/rakstījis.
Visvairāk cenšos atradināties no sēdēšanas telefonā pirms aizmigšanas. No tā gan netieku vaļā:-(

ja brauciens ir 2x dienā, tad nezinu, ko man tajā apkārtnē jaunu ieraudzīt.

Un ko jaunu ieraudzīsi telefonā? Tas viss ir filosofiski. Var ieraudzīt jaunu atkritumu uz ielas, neredzētu seju vai jaunu afišu. Un var vienkārši pārdomāt to, kas noticis un kas notiks. Bet es esmu sapņotāja. Un ne visi ir tādi. Cilvēkiem vajag ārējus kairinātājus, lai justos "interesanti". Līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību šādu cilvēku paliks arvien vairāk un vairāk.

Es esmu cilvēks, kam, piemēram, sarakstīties nepatīk vispār. Agrāk vēl kaut kā, bet jo vecāka palieku, jo mazāk gribas čatot ar cilvēkiem, tad nu manas sarakstes gandrīz ar visiem ir "Kad tev brīvs? Ok, tad tiekamies tur un tad" Nu ir jau arī izņēmumi, bet nē, nemāku vairāk uzturēt sarunu čatā un arī negribu Man patīk saskarsme ar cilvēkiem, es pati toč neesmu tā, kas tikšanās laikā sāks pirmā sēdēt telefonā un kko bakstīt, postot, čekoties utt, tā lielākoties daru tad, kad otram tur kkas ļoti svarīgs ir, tad nu pievienojos, lai nav sienā jāskatās Ir, protams, mirkļi, ko pašai gribas iemūžināt un ar ko padalīties, bet.. man tas ir salīdzinoši reti Ejot pusdienās ar kolēģiem, telefonu vispār līdzi neņemu. Ir bijis, ka telefonu aizmirstu mājās, nu neko, varu mierīgi dzīvot, ja ir sarunāts ar kādu satikties, ieeju no darba datora fb un pasaku, ka telefons nav līdzi, precizēju visu. Pulkstenis man vienmēr ir uz rokas. Randiņos vispār telefons paliek somā un pēc viņa nesniedzos, ja vienīgi nav kkāda vajadzība, tur zvans vai tml. Bet nenoliedzu, ka pavisam bez telefona nevarētu un negribētu, kaut gan nevaru pateikt, ka bez telefona esmu kā bez rokām, man ir kkas pa vidu

Šis 100% par mani. Turklāt, ņemot vērā, ka pa dienu jau lielākā daļa laika tiek pavadīta pie datora, tātad - skatoties ekrānā, nepatīk vēl ārpus darba darīt to pašu, tikai vēl vairāk piepūlot acis, jo jāskatās mazā ekrāniņā...

Starp citu, telefonu gaisma paātrina sejas ādas novecošanos.

Kādreiz domāju, ka bērnu maksimāli izolēšu no tehnoloģijām, bet saprotu, ka tas būtu muļķīgi, jo tā var izaudzināt tikai un vienīgi bērnu, kurš nespēj izdzīvot pastāvošajā sabiedrībā. Svarīgākais ir dot iespējami daudz alternatīvu aktivitātēm ārpus datoriem un telefoniem un ieaudzināt kopīgi pavadītā laika vērtības sajūtu līdz iespējami lielākam vecumam, lai bērnam no mazotnes nerastos sajūta, ka inčīgi ir tikai internetā.

Šis jautājums aizņēma manas domas pirms man bija bērns, baigi satraucos par to, kā šo tā puslīdz saprātīgi realizēt, jo vienlaikus ir divas galējības - vēlos, lai bērns spēj eksistēt un atrast sev nodarbes ārpus virtuālās pasaules, lai attīsta maņas un iemaņas, tajā pašā laikā nevar arī pilnībā norobežot bērno no mūsdienu tehnoloģijām, pretējā gadījumā viņam būs grūti integrēties mūsdienu vidē tad, kad pienāks laiks aktīvi socializēties ar citiem bērniem (bērnudārzs, skola u.t.t.). Tagad kaut kā tas dabiski risinās - jā, mēdzam meitai iedot telefonu, kur viņa skatās attīstošās filmiņas, mācās krāsas, figūras, lietu nosaukumus u.t.t., vai arī kādu spēli (klavieres vai ko tamlīdzīgu), bet viņa ārkārtīgi daudz nodarbojas arī patstāvīgi, viņai ļoti patīk ārā gar visu ko krāmēties un izzināt un, ņemot vērā, ka arī paši savu ikdienu organizējam tā, ka mums ir daudz aktivitāšu, šķiet, ka šīs abas jomas nemaz nebūs tik grūti balansēt.