Kā reaģē uz asarām?

Es neesmu īpaši emocionāls cilvēks, tas attiecas uz visām emocijām - priecājoties es sajūsmā nelekšu gaisā un nesitīšu plaukstas, dusmās neplēsīšu traukus un neaurošu un bēdās histērijā nekritīšu. Raudu reti un ja raudu, tātad ir noticis kaut kas tiešām nopietns, tāpēc vīram pirmais jautājums būtu - kas noticis?

tagad uznāk pinkšķis tikai pms laikā. darbā sanāca vienreiz eksplodēt, kad kolēģi pus gadu nespēju izturēt. kad biju attiecībās, raudāju diezgan bieži, un pārdzīvoju kaut kādas lietas, aizvainojumu, nenovērtējuma sajūtu, resp. sīkumi un pašas personības vājums. ex likās, ka reizēm speciāli to daru, jo es vienreiz ne tā izteicos. vienkārši bieži sadomājos par daudz, un "problēma" ieguva vēl citas dimensijas. tagad grūti gan atminēties un biš wtf liekas, kā kaut kas tāds bija paciešams, tobrīd gan likās tik būtiski...

Es arī esmu ļoti emocionāla un nevaru kontrolēt bieži raudāšanu. It īpaši, kad ikdienā liels stress, tad bieži sanāk , ka notiek kaut kas niecīgs un es sāku raudāt :-D Bieži diskutējot gribu raudāt, bet tā ir kaut kāda dīvaina reakcija uz pat nezinu ko :-D:-D
Vienā reizē ar draugu diskutējām vegānisma-dzīvnieku labturības un tādus jautājumus un netīšām sāku raudāt, bet tas vispār nebija speciāli un viņš sajutās vainīgs, gan jau īsti nezināja, ko darīt, bet bija jauks kā parasti :D Nevaru iedomāties, ka man kāds tagad par raudāšanu brauktu virsū, neraudu jau kā mazs bērns, lai kaut ko panāktu, vienkārši sakrājies + būtībā jau esmu emocionāla

varu uzlīmēt turpat mašīnā, un tad kaut kā tas stikliņš izšķīda vēl neizņemts no mazās paciņas (atnāca vesels, bet es kaut kā saspiedu un izšķīda), tad gan gāja vaļā raudāšana, psihošana utt.

vot tas ir pi*dec :D:D

Pievienojos neraudātājām un tām, kam besī mūžīgie raudātāji. Nevaru pat atcerēties, kad pēdējo reizi raudāju, tas varētu būt pirms gadiem 5-6 (notika negadījums, kas varēja beigties arī sliktāk). Tātad īsumā - manam vīrietim nav, uz ko reaģēt :-D
Principā, ja kaut kas sakrājies, lai jau izraudās mājās, bet, piemēram, darba vietā aiziet teatrāli paraudāt par konstruktīvu kritiku, kā to darīja bijusī kolēģe... tur nav pilns pulkstenis.

Man ir otra galējība, neprotu raudāt. Neteikšu, ka neesmu emocionāla, un tas ir pats sliktākais, jo sanāk, ka visas emocijas turu sevī.
Neraudu, skatoties filmas, lasot par dzīvniekiem (lai gan darbojos biedrībā), neraudu par maziem bērniem vai pensionāriem; vistrakākais ir bērēs, jo es neraudu arī tajās un cilvēkiem ir wtf. Jāatzīst gan, ka nekad neesmu zaudējusi nevienu patiešām tuvu cilvēku.
Solidarizējos ar Neonu un sugar - man nepatīk raudātāji un čīkstētāji savā tuvumā.

Man patīk krāt sieviešu asaras burciņās un tad tās izmantot kā reaģentus lai noburt savus ienaidniekus. 8-)

Nekad vēl nav redzējis manas asaras. Vienreiz gan dzirdējis pa telefonu, bet tas bija pēc tam, kad visu dienu biju klausījusies pazemojumos no priekšniecības un kaut kur ap pusnakti es vairs neizturēju. Bija saprotošs, klausījās, uzmundrināja.
Bet vispār piņkšķe neesmu. Ja arī uznāk kādu mēnesi smagāks pms, nolienu maliņā un klusām nobirdinu savas 5 asaras.
Manī ar nav ne mazākā talanta mierināt cilvēkus, kuri raud. Vienmēr gribas, kaut šīs situācijas nemaz nebūtu. Pat zināmā mērā saprotu jūsu vīriešus, kuri par raudāšanu dusmojas. Mans bijušais bija pinkšķētājs, kā iedzers pavairāk, kā apsēdīsies gultā, kā aizvilks to savu "tu mani vairs nemīli" gaudošanu". Fui (t)

Es laikam tādā ziņā esmu ļoti neiejūtīgs, ļoti nepatīk kad pieaugši cilvēki raud. Protams, es nerunāju par gadījumiem, kad kāds tuviniek nomiris vai kas traģisks noticis. Atceros savu ex, viņa pinkšķēja par katru sīkumu. Parasti tados gadījumos centos iet no telpas ārā, tapēc, ka raudāsana man uzsita dusmas un vienmēr gribējas uz otru sak bļaut. :D

drauga klātbūtnē raudāju 2x - vienu aiz fiziska noguruma, kad lāga neatpūšoties bija uz darbu atkal jāiet, otrreiz bija sakrājies emocionālais. Draugs, nabadziņš sēž blakus un klusē, izstāstīt nemāku, kas par vainu. Diezgan briesmīgi īstenībā :D
Esmu viņu arī redzējusi visādu - dusmīgu, nobijušos, aizkaitinātu, nogurušu, slimu un čīkstīgu, ar visu tieku galā, visam varu palīdzēt, nomierināt, bet ja mans draugs raudātu, es neko citu nevarētu, kā vien kaukt līdzi :D

Raudu reti. Pret emocionāliem cilvēkiem nav iebildumu, katrs emocijas izpauž savādāk. Retajās reizēs, kad raudu, vīrs ātri mani sasmīdina un tad jau asaras pazūd :)

Esmu raudātāja uz 100%. :-D:'-( Mūždien raudu par visiem sīkumiem, bet tā nav tāda kā īsta raudāšana, tikai asaru birdināšana. Drauga attieksme atkarīga no tā, par ko es raudu. Ja raudu par reāliem sīkumiem, par ko vispār nav jēgas raudāt, viņš dusmojas, jo viņam ļoti kaitina tas. Ja raudu par kaut ko stulbu, bieži sanāk apraudāties un tad pašai smieties par to, kā var par tik stulbām lietām raudāt, tad mēs parasti abi pēc tam smejamies. Ja raudu par reālu lietu, tad draugs atbalsta. :-)
Pēdējais komiskais stulbo lietu raudāšanas uznāciens bija sestdien. Man atnāca sūtījums no ebay, telefonam aizsargstikliņš, gaidīju vairāk kā mēnesi. Nezinu kāpēc, bet izdomāju, ka varu uzlīmēt turpat mašīnā, un tad kaut kā tas stikliņš izšķīda vēl neizņemts no mazās paciņas (atnāca vesels, bet es kaut kā saspiedu un izšķīda), tad gan gāja vaļā raudāšana, psihošana utt., tikai pēc tam sapratu, ka tas ir pilnīgs sū** par ko nav jāraud. Tad abi smējāmies par manu histēriju.:-D:-D Laikam jāpiebilst, ka tas bija PMS ietekmē, tā kā arī hormoni bieži iespaido manu raudāšanu.

Esmu pinkšķule, varu sākt raudāt arī par lietām, kas citiem liktos nieki. Tad draugs dusmojas, bet ja pārdzīvoju, raudu par kaut ko nopietnu, tad mierina, samīļo.
Man ir bijis arī tāds periods, kad kādu gadu nevarēju paraudāt pat ja gribēju, nu tad jau labāk esmu pinkšķule, bet laižu to visu ārā. :-D

Raudājusi vīrieša klātbūtnē esmu vienu reizi. Centās uzmundrināt, bet ne visai produktīvi.

Es diemžēl esmu augusi vidē, kur šādām emocijām nav vaļas, jābūt stipram. Raudu reti un vēl retāk, kad redz. Parasti turu sevī līdz pēdējam. Gribētu vairāk ļauties emocijām.

Es vairāk raudu no prieka nekā no bēdām.
Pašai tas liekas dīvaini, bet dažreiz ir tik priecīgi, ka vienkārši asaras acīs.
Draugs neko, apjautājas, kas noticis un samīļo, pasaka kaut ko, kas palīdz tajā brīdī.

Man ir divi dvēseles stāvokļi- varu raudāt par visu vai arī viss ir vienalga un esmu ledus karaliene :D
Kā viņi mainās, es nezinu, varbūt arī hormonu svārstības, varbūt vēl kkas, neesmu īpaši meklējusi sakarības. It kā es emocijas sevī neturu un varu apraudāties gan drauga, gan vnk draugu, gan ģimenes klātbūtnē, bet, kas man ļoti nepatīk, ir tas, ka viņi visi tad uzreiz lien mīļoties, apskaut, mierināt utt, bet es nezinu kāpēc, man nepatīk, ja mani mīļo, kad es skumstu :D

Cenšos tomēr raudāt vienatnē, ja tas ir gadījums, kad emocijas sakrājušās. Pāris reizes ir sanācis drauga klātbūtnē, parasti viņš neļauj izraudāties vai nu pats satraucies uzdod 100 jautājumus vai mēģina mani sasmīdināt ar jokiem. Bet bimbis ātri nāk PMS laikā.
Vakar autobusā braucot no darba arī, labi ka varēja ielīst kapucē un birdināt asaras.. Bet nu tas tāpēc, ka suni kāds mēģinājis saindēt un pēc tam visas no tā izrietošās sekas :'-(

Pēdējo reizi raudāju grūtniecības laikā, jo veikalā bija izpirkts mans mīļākais jogurts

Precīzi tas pats par mani :-D:-D:-D
Vispirms es sāku raudāt, jo nebija jogurta, tad sajutos stulbi un raudāšana turpinājās par to, ka raudu par to, ka nav jogurta.
Paldies Dievam, tas ir garām! :-D

Esmu solidāra ar Neons. Besī ārā bimbātāji

Pēdējo reizi raudāju grūtniecības laikā, jo veikalā bija izpirkts mans mīļākais jogurts :-D
Tie hormoni bija kaut kāds pipec. :-D