Kā reaģē uz asarām?

Man ir otra galējība, neprotu raudāt. Neteikšu, ka neesmu emocionāla, un tas ir pats sliktākais, jo sanāk, ka visas emocijas turu sevī.
Neraudu, skatoties filmas, lasot par dzīvniekiem (lai gan darbojos biedrībā), neraudu par maziem bērniem vai pensionāriem; vistrakākais ir bērēs, jo es neraudu arī tajās un cilvēkiem ir wtf. Jāatzīst gan, ka nekad neesmu zaudējusi nevienu patiešām tuvu cilvēku.
Solidarizējos ar Neonu un sugar - man nepatīk raudātāji un čīkstētāji savā tuvumā.

Pievienojos neraudātājām un tām, kam besī mūžīgie raudātāji. Nevaru pat atcerēties, kad pēdējo reizi raudāju, tas varētu būt pirms gadiem 5-6 (notika negadījums, kas varēja beigties arī sliktāk). Tātad īsumā - manam vīrietim nav, uz ko reaģēt :-D
Principā, ja kaut kas sakrājies, lai jau izraudās mājās, bet, piemēram, darba vietā aiziet teatrāli paraudāt par konstruktīvu kritiku, kā to darīja bijusī kolēģe... tur nav pilns pulkstenis.

varu uzlīmēt turpat mašīnā, un tad kaut kā tas stikliņš izšķīda vēl neizņemts no mazās paciņas (atnāca vesels, bet es kaut kā saspiedu un izšķīda), tad gan gāja vaļā raudāšana, psihošana utt.

vot tas ir pi*dec :D:D

Es arī esmu ļoti emocionāla un nevaru kontrolēt bieži raudāšanu. It īpaši, kad ikdienā liels stress, tad bieži sanāk , ka notiek kaut kas niecīgs un es sāku raudāt :-D Bieži diskutējot gribu raudāt, bet tā ir kaut kāda dīvaina reakcija uz pat nezinu ko :-D:-D
Vienā reizē ar draugu diskutējām vegānisma-dzīvnieku labturības un tādus jautājumus un netīšām sāku raudāt, bet tas vispār nebija speciāli un viņš sajutās vainīgs, gan jau īsti nezināja, ko darīt, bet bija jauks kā parasti :D Nevaru iedomāties, ka man kāds tagad par raudāšanu brauktu virsū, neraudu jau kā mazs bērns, lai kaut ko panāktu, vienkārši sakrājies + būtībā jau esmu emocionāla

tagad uznāk pinkšķis tikai pms laikā. darbā sanāca vienreiz eksplodēt, kad kolēģi pus gadu nespēju izturēt. kad biju attiecībās, raudāju diezgan bieži, un pārdzīvoju kaut kādas lietas, aizvainojumu, nenovērtējuma sajūtu, resp. sīkumi un pašas personības vājums. ex likās, ka reizēm speciāli to daru, jo es vienreiz ne tā izteicos. vienkārši bieži sadomājos par daudz, un "problēma" ieguva vēl citas dimensijas. tagad grūti gan atminēties un biš wtf liekas, kā kaut kas tāds bija paciešams, tobrīd gan likās tik būtiski...

Es neesmu īpaši emocionāls cilvēks, tas attiecas uz visām emocijām - priecājoties es sajūsmā nelekšu gaisā un nesitīšu plaukstas, dusmās neplēsīšu traukus un neaurošu un bēdās histērijā nekritīšu. Raudu reti un ja raudu, tātad ir noticis kaut kas tiešām nopietns, tāpēc vīram pirmais jautājums būtu - kas noticis?