Kā reaģē uz asarām?

Vispār esmu nu ļoti emocionāla, reizēm pašai kauns paliek. Varu raudāt pa daudz ko, reizēm draugs nesaprot,pa ko raudu,reizēm nāk smiekli pa mani:-D.
Reiz grūtniecības laikā, es sagribēju holandes vafeles, nu tā gribēju,bet takā visi veikali bija ciet, draugs brauca uz statoil:-D, atveda man vafelītes, laimīga ēdu, draugs prasa, kā garšo? Es garšīgi, viņš ēd ēd 4€ maksāja( vairāk neatceros cik bija ), un tad es sāku raudāt uZreiz:-D, jo šķita ka pa 6 vafeļu gabaliem ,tas ir pa dārgu un ka draugam tā nācās tereties:-D
Kad pajautāja, kādēļ es raudu, vai negaršo, es raudot pateicu, garšo ,bet viņas tik dārgas:-D:-D.
Tad gan draugs bija pa mani nosmejies:-D

agrāk es biju nenormāla raudule. Tagad tas ir tik reti, bet tas var notikt, piemēram, pie kādas dziesmas. Traki raudāju, kad klausījos un skatījos Linkin Park jaunāko albumu youtubē. Iztēlojos tās sāpes, ko solists "nodod" klausītājam. Un beigās, bļin, uztaisa pašnāvību. :( Vot par to man bija sūdaini bēdīgi.
Mans vīrišķis agrāk drausmīgi necieta manas asaras (un agrāk es raudāju, kā jau teicu, ļoti daudz un bieži). Citreiz vnk ignorēja, citreiz psihoja un dusmojās uz mani. Tad man apnika viņa dēļ raudāt un tagad raudu dēļ mūziķiem vai dzīvniekiem :D

raudu dēļ mūziķiem vai dzīvniekiem

Vienīgā mūziķa dēļ kura esmu tā raudājusi ,bija Mumiņš. :'-(, bet pa dzīvniekiem varu raudāt kaut katru dienu. Septembrī bijam uz 2nedēļām aizbraukuši no mājām, protams savu mīluli ņēmu līdz,bet es sāku raudāt,ka nabaga kaķītis viens pats guļ 2stāvā, kamēr es pirmā stāvā biju:-D, tad gāju augšā pie sava mīluļa pažēlot viņu:-D.
Bet filmas par dzīvniekiem,tas vispār ir , Hačiko suņa stāstu X 3redzēju un visas reizes tā raudāju,ka vēl pēc filmas biju asarās.:'-(

Neatceros, kad būtu tā īsti raudājusi pēdējo reizi - asaras var saskriet acīs, bet tas parasti ir tad, kad esmu viena, piem., stūres, dzirdot pa radio atkal kaut kādu traģisku ziņu. Pašai šī gada laikā ir trīs klienti konsultācijas laikā apraudājušies, kad esam divatā - neko īpašu nesaku, ļauju izrunāties/izraudāties un iedodu papīra kabatas lakatiņu. Nostrādāja un cerams, ka viņiem vieglāk palika, nevaru iedomāties, ka tādā situācijā bļautu uz kādu.

nekā, sievietes raudot par visu, neesot tur par ko iepringrt..

Es esmu pārāk emocionāla, raudu par filmām, seriāliem, dzīvniekiem, dzīvi, bet nekad neraudu cilvēku klātbūtnē. Draugs ir redzējis, ja labi 2.reizes mani raudam. :D

Esmu solidāra ar Neons. Besī ārā bimbātāji

Pēdējo reizi raudāju grūtniecības laikā, jo veikalā bija izpirkts mans mīļākais jogurts :-D
Tie hormoni bija kaut kāds pipec. :-D

Pēdējo reizi raudāju grūtniecības laikā, jo veikalā bija izpirkts mans mīļākais jogurts

Precīzi tas pats par mani :-D:-D:-D
Vispirms es sāku raudāt, jo nebija jogurta, tad sajutos stulbi un raudāšana turpinājās par to, ka raudu par to, ka nav jogurta.
Paldies Dievam, tas ir garām! :-D

Cenšos tomēr raudāt vienatnē, ja tas ir gadījums, kad emocijas sakrājušās. Pāris reizes ir sanācis drauga klātbūtnē, parasti viņš neļauj izraudāties vai nu pats satraucies uzdod 100 jautājumus vai mēģina mani sasmīdināt ar jokiem. Bet bimbis ātri nāk PMS laikā.
Vakar autobusā braucot no darba arī, labi ka varēja ielīst kapucē un birdināt asaras.. Bet nu tas tāpēc, ka suni kāds mēģinājis saindēt un pēc tam visas no tā izrietošās sekas :'-(

Man ir divi dvēseles stāvokļi- varu raudāt par visu vai arī viss ir vienalga un esmu ledus karaliene :D
Kā viņi mainās, es nezinu, varbūt arī hormonu svārstības, varbūt vēl kkas, neesmu īpaši meklējusi sakarības. It kā es emocijas sevī neturu un varu apraudāties gan drauga, gan vnk draugu, gan ģimenes klātbūtnē, bet, kas man ļoti nepatīk, ir tas, ka viņi visi tad uzreiz lien mīļoties, apskaut, mierināt utt, bet es nezinu kāpēc, man nepatīk, ja mani mīļo, kad es skumstu :D

Es vairāk raudu no prieka nekā no bēdām.
Pašai tas liekas dīvaini, bet dažreiz ir tik priecīgi, ka vienkārši asaras acīs.
Draugs neko, apjautājas, kas noticis un samīļo, pasaka kaut ko, kas palīdz tajā brīdī.

Es diemžēl esmu augusi vidē, kur šādām emocijām nav vaļas, jābūt stipram. Raudu reti un vēl retāk, kad redz. Parasti turu sevī līdz pēdējam. Gribētu vairāk ļauties emocijām.

Raudājusi vīrieša klātbūtnē esmu vienu reizi. Centās uzmundrināt, bet ne visai produktīvi.

Esmu pinkšķule, varu sākt raudāt arī par lietām, kas citiem liktos nieki. Tad draugs dusmojas, bet ja pārdzīvoju, raudu par kaut ko nopietnu, tad mierina, samīļo.
Man ir bijis arī tāds periods, kad kādu gadu nevarēju paraudāt pat ja gribēju, nu tad jau labāk esmu pinkšķule, bet laižu to visu ārā. :-D

Esmu raudātāja uz 100%. :-D:'-( Mūždien raudu par visiem sīkumiem, bet tā nav tāda kā īsta raudāšana, tikai asaru birdināšana. Drauga attieksme atkarīga no tā, par ko es raudu. Ja raudu par reāliem sīkumiem, par ko vispār nav jēgas raudāt, viņš dusmojas, jo viņam ļoti kaitina tas. Ja raudu par kaut ko stulbu, bieži sanāk apraudāties un tad pašai smieties par to, kā var par tik stulbām lietām raudāt, tad mēs parasti abi pēc tam smejamies. Ja raudu par reālu lietu, tad draugs atbalsta. :-)
Pēdējais komiskais stulbo lietu raudāšanas uznāciens bija sestdien. Man atnāca sūtījums no ebay, telefonam aizsargstikliņš, gaidīju vairāk kā mēnesi. Nezinu kāpēc, bet izdomāju, ka varu uzlīmēt turpat mašīnā, un tad kaut kā tas stikliņš izšķīda vēl neizņemts no mazās paciņas (atnāca vesels, bet es kaut kā saspiedu un izšķīda), tad gan gāja vaļā raudāšana, psihošana utt., tikai pēc tam sapratu, ka tas ir pilnīgs sū** par ko nav jāraud. Tad abi smējāmies par manu histēriju.:-D:-D Laikam jāpiebilst, ka tas bija PMS ietekmē, tā kā arī hormoni bieži iespaido manu raudāšanu.

Raudu reti. Pret emocionāliem cilvēkiem nav iebildumu, katrs emocijas izpauž savādāk. Retajās reizēs, kad raudu, vīrs ātri mani sasmīdina un tad jau asaras pazūd :)

drauga klātbūtnē raudāju 2x - vienu aiz fiziska noguruma, kad lāga neatpūšoties bija uz darbu atkal jāiet, otrreiz bija sakrājies emocionālais. Draugs, nabadziņš sēž blakus un klusē, izstāstīt nemāku, kas par vainu. Diezgan briesmīgi īstenībā :D
Esmu viņu arī redzējusi visādu - dusmīgu, nobijušos, aizkaitinātu, nogurušu, slimu un čīkstīgu, ar visu tieku galā, visam varu palīdzēt, nomierināt, bet ja mans draugs raudātu, es neko citu nevarētu, kā vien kaukt līdzi :D

Es laikam tādā ziņā esmu ļoti neiejūtīgs, ļoti nepatīk kad pieaugši cilvēki raud. Protams, es nerunāju par gadījumiem, kad kāds tuviniek nomiris vai kas traģisks noticis. Atceros savu ex, viņa pinkšķēja par katru sīkumu. Parasti tados gadījumos centos iet no telpas ārā, tapēc, ka raudāsana man uzsita dusmas un vienmēr gribējas uz otru sak bļaut. :D

Nekad vēl nav redzējis manas asaras. Vienreiz gan dzirdējis pa telefonu, bet tas bija pēc tam, kad visu dienu biju klausījusies pazemojumos no priekšniecības un kaut kur ap pusnakti es vairs neizturēju. Bija saprotošs, klausījās, uzmundrināja.
Bet vispār piņkšķe neesmu. Ja arī uznāk kādu mēnesi smagāks pms, nolienu maliņā un klusām nobirdinu savas 5 asaras.
Manī ar nav ne mazākā talanta mierināt cilvēkus, kuri raud. Vienmēr gribas, kaut šīs situācijas nemaz nebūtu. Pat zināmā mērā saprotu jūsu vīriešus, kuri par raudāšanu dusmojas. Mans bijušais bija pinkšķētājs, kā iedzers pavairāk, kā apsēdīsies gultā, kā aizvilks to savu "tu mani vairs nemīli" gaudošanu". Fui (t)

Man patīk krāt sieviešu asaras burciņās un tad tās izmantot kā reaģentus lai noburt savus ienaidniekus. 8-)