Šoreiz es tā "SLIKTĀ"!

Strūdele, bet vai Tev šai draudzībā bija tā brāļa-māsas sajūta? Vai tomēr skatījies uz viņu viscaur kā uz vīrieti?

Pilnīgi un galīgi viņš mani gadiem nesaistīja kā vīrietis. Viņam bija meitene, man bija puisis... Attiecībās abiem viss bija okej. Abu pušu puses bija mierā ar to, jo no malas un īstenībā tā jau arī bija - čomi,kā čomi.

Strūdele, bet vai Tev šai draudzībā bija tā brāļa-māsas sajūta? Vai tomēr skatījies uz viņu viscaur kā uz vīrieti?

Es būtu pret šādu draudzību, jo nu... es esmu bijusi tā labā draudzene ar kuru kā pa čomam, čomam un visi runājam, un pasēžam un izkratām sirdi vairāku gadu garumā.
Un tā - mēs kā labākie draugi esam kopā jau 8 gadus, divus ar pus precēti un ar atvasīti.:-D
Tāpēc jā, es būtu kategoriski pret šādu draudzību. Un ar vīru runāts - arī viņš sev draudzenes negribētu, un man labākos draugus-vīriešu arī ne, jo: "nu paskat, kur tas noved :D"

Ishi, man tik žēl lasīt šādus stāstus..es tik ļoti labi saprotu to sajūtu, kad draugs tiek uztverts kā brālis, nevis vīriešu kārtas pārstāvis. Varbūt tāpēc man ir tik viegli pieņemt mīļotā labāko draudzeni..

vēl vairāk ticu patiesai, īstai, mūžīgai, skaistai mīlestībai, tāpēc visu savu čomu otrās pusītes tā arī uztveru - par viņu otrajām pusītēm. Viņi abi ir viens vesels, viņi ir tie, kas veido savas intimitātes pilnās attiecības un mana draudzība ar vīrieti un, jā, arī viņa sievieti nekad nebija, nav un nebūs ne tik dziļa, ne tik tuva, ne tik sirdi kustinoša. Un arī nevajag. Jo tā jau ir draudzība, jā, skaista, bet biedriska un čomiska draudzība, toties mīlestība ir kaut kas daaaaudz, hmm, nezinu, kā to lai nosauc, bet, jā, tas ir tas, ko ļoti cienu, loloju un par ko priecājos, redzot to apkārt. Un ar šādu manu attieksmi nemaz nebrīnos, ka izdodas uzturēt tik daudz draudzību ar vīriešiem un viņu otrajām pusītēm.

+++

Sajūta, ka šo būtu rakstījusi es :D
Man ir mans labākais draugs, ar ko es mācījos no 1. līdz 12. klasei kopā, dzīvojām blakus kāpņutelpās, skolā bijām vienā kompānijā, pēc skolas bērnībā skrējām ārā spēlēties kopā ar pagalma draugiem, vēlākos gados jau vienkārši pavadījām laiku divatā vai draugu kompānijās, vienmēr esam bijuši labākie draugi un vienmēr esam ļooti daudz laika pavadījuši kopā, un draudzējamies joprojām, jau.. oj, vēl daži gadi un jau 20 gadus būsim nodraudzējušies. Es viņu uztveru tiešām kā brāli, jo būtībā esam uzauguši kopā, pazīstam vienus un tos pašus cilvēkus, esam bijuši viens otram blakus pašos grūtākajos brīžos, atbalstījuši, ir piedzīvots daudz kas kopā, gan strīdi, gan arī super brīži, tiešām neuztveru viņu kā vīrieti, drīzāk kā ģimenes locekli, lai arī cik tas pārspīlēti kādam neizklausītos.. un jā, man ir bijušas attiecības, no manu vīriešu puses gan nekad nav bijušas problēmas ar šo, bet viņam šajās attiecībās draudzene arī ir ļoti pret, es viņai nepatīku, viņai nepatīk, ka mēs tiekamies, bet... ko tas galu galā dod? Viņiem ir strīdi par to, neapmierinātība no puiša puses, jo viņam tas ļoti nepatīk.. Mēs tiekamies tāpat, bet vienmēr ir kādas problēmas un šobrīd es cenšos vienkārši cienīt viņu attiecības un satiekos ar to puisi daaaaudz mazāk, nu tiešām esmu samazinājusi kontaktu, lai viņiem viss ir mierīgāk, bet puisis visu laiku domā, ko lai ar to dara, es esmu piedāvājusi tikties gan ar to meiteni divatā, gan trijatā, gan četratā vēl ar manu otru pusi, bet viņa to negrib, ir pret, vienkārši iestājas pozā, sarežģījumi ir visiem un patiesībā mūsu draudzība pat tik ļoti necieš, jo tas viss tomēr ir izveidojies citā līmenī un nav vairs tā sajūta, ka draudzība pazudīs, ja nekontaktēsimies dažus mēnešus, tāpēc par to man vispār sirds ir mierīga, un ar laiku noteikti būs risinājums, bet viņu attiecības cieš un jā... Es uzskatu, ka katrs gadījums tomēr ir citādāks, un nav pareizi dzīvot ar tādu nelaužamu nostāju.

Balstoties uz savu personīgo pieredzi, man šķiet, ka vīrietis-sievietes draudzībā tiek iegūta spēja paskatīties uz lietām/situāciju no pretējā dzimuma skatpunkta. Šāda veida draudzības parasti ir aktuālas agrajos divdesmit gados un parasti zaudē aktualitāti brīdī, kad viens vai abi izveido stabilas attiecības. Ja draudzība ar pretējo dzimumu ir svarīgāka par attiecībām, tad tā vairs nav "tikai draudzība". Man ir bijuši ļoti daudz draugu vīriešu un man nekad nav ienācis prātā jaukties viņu attiecībās- attālināties vai pārtraukt draudzību ir pašsaprotami.

Savlaik manam nu jau sen bijušajam puisim bija labākā draudzene, nezinu, nu nespēju es to saprast, tas pat kaut kā nevīrišķīgi liekas.
Toties es sapratu, ka vairs neveidošu attiecības ar vīrieti+1, savam vīram esmu labākā draudzene un viņš mans labākais draugs.
Tā cita dzimuma labāko draugu būšana, ārpus attiecībām - liekas - "nu, pieaudz vienreiz"...

Hmnn jā, izlasīju petūnijas viedokli un padomāju, jā, var tikties ar pretējo dzimumu un saprast, ka attiecības nesanāktu, bet tomēr... ir arī seksuālais aspekts. Īpaši no vīriešu puses, ja sieviete ir skaista, labu augumu.

sarežģīti. kad biju attiecībās, man viens no tuvākajiem draugiem bija vīrietis. viņš sadraudzējās ar panu puisi un viss bija kārtībā. kādu pus gadu pēc tam, kad es izšķīros, attiecības izveidojās viņam un draudzība pajuka, jo es nespēju sadraudzēties ar viņa draudzeni. regulāri painteresējāmies kā otram iet, bet nav tā draudzība tāda kā agrāk.
bet man tas liekas loģiski. man ļoti, ļoti riebās viens no mana bijušā puiša tuvākajiem draugiem. es negribēju iet līdzi uz viņa rīkotajām ballītēm vai citiem pasākumiem. lieki teikt, ka viņu draudzība izjuka, jo es biju svarīgāka un viņš palika ar mani, ne viens gāja satikties ar šo draugu. ar citiem viņa draugiem man izdevās sadraudzēties un viss bija ok.

Vadoties pēc personīgās pieredzes, uzskatu, ka tāda draudzība nevar pastāvēt. Agri vai vēlu tā pajuks vai pārvērtīsies romantiskās jūtās. Pilnībā saprotu drauga mīļoto un pati negribētu būt tādā situācijā.

Hmm..interesanta diskusija.
Mani arī tas neapmierinātu. Īpašuma tiesību uz cilvēku protams, ka nav. Ja tā padomā, man jaunības laikā arī bija labs draugs, kurš vienā tusiņā klubā mani noskūpstija. Ar daudziem tā ir sanācis ar kuriem gāju pa čomiskām attiecībām. Protams, ka visi bijām brīvi tad. Negribas ticēt, ka pastāv draudzība starp sievieti un vīrieti.
Es arī nebūtu mierā ar šādu situāciju.
Nav ko tur liegties, ka sievietes ir sāncenses savā starpā un vīriešiem ir cita domāšana un instinkti. To esmu sapratusi laikā gaitā. Nekad par savām attiecībām nevar būt 100% drošs. Jābūt piesardzīgam, lai neattaptos pie sasistas siles un veltām cerībām.

Es esmu precējusies un man ir dēls. Viņi ir mana ģimene. Tāpat kā visi citi mani ģimenes locekļi. Bet "dvēseles radinieks"... Nē. Neviens no viņiem nav mans dvēseles radinieks. :D "Dvēseles radinieks" ir pavisam, kas cits. Bet, tas ir kā es to redzu un asociēju. Termiņš pats par sevi ieliek vairāk platonisku jūtu.

Man gan liekas, ka ir łoti aprobežoti domāt, ka dvēseles radiniekiem ir jābūt tikai gjimenes locekłiem jeb vīram/sievai. Tā ir pavisam savādāka draudzība, kuru nevar "izjust" ar kuru katru. Ir grūti atrast kādu, kurš domā kā tu, rīkotos kā tu, dažreiz sajūt raizes, pirms kaut kas slikts ir atgadījies utt. Tas emocionālais klikškjis ir vai nav. Un tikai tāpēc, ka tev ar partneri tāda klikškja nav, nenozīmē, ka tu viñu nemīli.

stellaglmr
Ar ģimeni domāju vīru un sievu Laiks situācijā. Bet arī neprecēti pāri, manuprāt, ir ģimene.
Ne par mammu vai māsu runāju.

Savādi, ka kādai var "dvēseles radinieks" asociēties tikai ar ģimeni... Laikam, ļoti spēcīgas, nesaraujamas ģimenes saites. Jo, lai arī ģimene man stāv pāri visam man būtu nopietni jāsalauž savs veselais saprāts, lai pateiktu, ka viņi ir mani "dvēseles radinieki". :D

Uzskatu,ka ne vienmēr sievas/draudzenes ir tās nepamatoti greizsirdīgās scēnotājas. Esmu pārliecināta,ka jūsu kā draudzeņu uzvedība pietiekoši daudzos gadījumos šādu reakciju provocē. No sērijas "Esmu viņa draudzene, samierinies(deguns gaisā)." ;-)

Ticu patiesai, sirsnīgai, čomiskai, biedriskai un cieņpilnai draudzībai starp vīrieti un sievieti - pati tādas draudzības (jā, daudzskaitlī) uzturu. :)
BET
vēl vairāk ticu patiesai, īstai, mūžīgai, skaistai mīlestībai, tāpēc visu savu čomu otrās pusītes tā arī uztveru - par viņu otrajām pusītēm. Viņi abi ir viens vesels, viņi ir tie, kas veido savas intimitātes pilnās attiecības un mana draudzība ar vīrieti un, jā, arī viņa sievieti nekad nebija, nav un nebūs ne tik dziļa, ne tik tuva, ne tik sirdi kustinoša. Un arī nevajag. Jo tā jau ir draudzība, jā, skaista, bet biedriska un čomiska draudzība, toties mīlestība ir kaut kas daaaaudz, hmm, nezinu, kā to lai nosauc, bet, jā, tas ir tas, ko ļoti cienu, loloju un par ko priecājos, redzot to apkārt. Un ar šādu manu attieksmi nemaz nebrīnos, ka izdodas uzturēt tik daudz draudzību ar vīriešiem un viņu otrajām pusītēm. ;)
.
Autore, manuprāt, tas ir Tavs ego, kas te runā par mirstošu 10 gadus ilgušu draudzību. ;) Īsta draudzība nekad nemirst - pat tad ne, ja draugi nav tikušies gadiem. :-P Eh, cik pašai nav piedzīvots, ka satieku sen neredzētu draudzeni vai draugu un, kaut kalendārs rāda ko citu, tā sajūta ir, ka iepriekšējā tikšanās bijusi bezmazvai vakar. 8) :)

Mja, man nepatiktu, ja manam vīrietim būtu sieviete, ko viņš dēvē par dvēseles radinieci. Un man šķistu ļoti, ļoti jocīgi, ja mani tā dēvētu vīrietis, kas ir attiecībās. Es viņam ieteiktu dvēseles radniecību meklēt savās attiecībās, bet, ja tādas tur nav, tad padomāt, kāpēc viņš ir tajās attiecībās. Uzskatu, ka ģimenei jābūt vistuvākai, šāds apzīmējums kādam ārpus ģimenes manā skatījumā ir apvainojošs.

Man ir labākais draugs (es vispār viñu dēvēju par dvēseles radinieku) jau 6 gadus. Man nekad nav bijusi tik tīra un patiesa draudzība ar kādu. Bet viña sieva mani ienīst. Arī ir likusi izvēlēties - es vai viña. Cik strīdu ir bijuši manis dēł. Esam pat centušās sadraudzēties, bet viss beidzas ar viñas dzēlīgajām piezīmēm. Es nezinu kā atrisināt situāciju. Bet pēdējo pusgadu, liekas, ka viña ir nedaudz pierimusi. Jeb samierinājusies.