Sajūta, ka šo būtu rakstījusi es :D
Man ir mans labākais draugs, ar ko es mācījos no 1. līdz 12. klasei kopā, dzīvojām blakus kāpņutelpās, skolā bijām vienā kompānijā, pēc skolas bērnībā skrējām ārā spēlēties kopā ar pagalma draugiem, vēlākos gados jau vienkārši pavadījām laiku divatā vai draugu kompānijās, vienmēr esam bijuši labākie draugi un vienmēr esam ļooti daudz laika pavadījuši kopā, un draudzējamies joprojām, jau.. oj, vēl daži gadi un jau 20 gadus būsim nodraudzējušies. Es viņu uztveru tiešām kā brāli, jo būtībā esam uzauguši kopā, pazīstam vienus un tos pašus cilvēkus, esam bijuši viens otram blakus pašos grūtākajos brīžos, atbalstījuši, ir piedzīvots daudz kas kopā, gan strīdi, gan arī super brīži, tiešām neuztveru viņu kā vīrieti, drīzāk kā ģimenes locekli, lai arī cik tas pārspīlēti kādam neizklausītos.. un jā, man ir bijušas attiecības, no manu vīriešu puses gan nekad nav bijušas problēmas ar šo, bet viņam šajās attiecībās draudzene arī ir ļoti pret, es viņai nepatīku, viņai nepatīk, ka mēs tiekamies, bet... ko tas galu galā dod? Viņiem ir strīdi par to, neapmierinātība no puiša puses, jo viņam tas ļoti nepatīk.. Mēs tiekamies tāpat, bet vienmēr ir kādas problēmas un šobrīd es cenšos vienkārši cienīt viņu attiecības un satiekos ar to puisi daaaaudz mazāk, nu tiešām esmu samazinājusi kontaktu, lai viņiem viss ir mierīgāk, bet puisis visu laiku domā, ko lai ar to dara, es esmu piedāvājusi tikties gan ar to meiteni divatā, gan trijatā, gan četratā vēl ar manu otru pusi, bet viņa to negrib, ir pret, vienkārši iestājas pozā, sarežģījumi ir visiem un patiesībā mūsu draudzība pat tik ļoti necieš, jo tas viss tomēr ir izveidojies citā līmenī un nav vairs tā sajūta, ka draudzība pazudīs, ja nekontaktēsimies dažus mēnešus, tāpēc par to man vispār sirds ir mierīga, un ar laiku noteikti būs risinājums, bet viņu attiecības cieš un jā... Es uzskatu, ka katrs gadījums tomēr ir citādāks, un nav pareizi dzīvot ar tādu nelaužamu nostāju.
66
