Es dzīvoju kopā ar VD slimnieku, pati ar to slimoju & ļoti labi atšķiru kaprīzes no VD lēkmes. Sarkasma tu nekāda - dauzīt lietas (un pati esmu to darījusi) ir mazā bērna variants, kad dusmas uznāk no tā, ka mamma veikalā nenopirka konfekti. VD slimnieki vispār nedrīkst šitā psihot, jo tādas ārdīšanās izsit no līdzsvara. Tā vai savādāk - VD nav šizofrēnija vai cita nopietna saslimšana, ko izārstēt var tikai ar zālēm. Bieži VD slimnieku problēma ir tā, ka viņi nevar pieņemt faktu, ka viss nenotiek precīzi pēc viņu prāta, un tā, nu, ir mācība, ko apgūt un ieskaidrot sev pašam.
Man VD lēkmes sākās pirms kāda pusotra gada, un arī es pie konfliktiem esmu ārdījusi sevi ārā, raudājusi un dauzījusi lietas. Man paveicies, ka man ir cilvēks, kas nevis uķi-puķi blakus stāv un moerina, bet reāls dzīves koučs. Tas ir mans labākais draugs, un pēdējoreiz, kad man bija šitāda histērija, viņš man nostājās blakus un pateica: "Sāpīgi ir, kad dzīve piespiež pieņemt to, ka ne viss notiek pēc svilpiena, droši izraudies cik tev vajag." Un aizgāja. Baigi iedeva pa galvu, kaut gan nebija patīkami to pieņemt un dzirdēt. Tāpēc arī teicu: get your shit together. Neviens cits to neizdarīs Tavā vietā.
33
