Darba tusiņi

Strādāju birojā par sekretāri. Sēžu priekšā un sagaidu retos klientus kas apciemo (tie nav bieži jo lielākoties vis snotiek neklātienē), atbildu uz telefona zvaniem + esu arī birojā tāda kā kurjers kurš izkrien ar papīriem pa kabinetiem.

:-)

Burtiski katru mēnesi jānoraksta 1-2 brīvdienas darba pasākumiem

12-24dienām gadā.
Es būtu gatava gadā 1dienu apmeklēt pasākumu ,kurš mani neinteresētu, vai arī nostrādāt vienu neatmaksātu darba dienu un ne vairāk!
Tās ir mūsu brīvdienas un mēs izvēlamies, ko darīt un ko nē.
Ies ietu ,tikai uz tiem pasākumiem ,kuri man interesētu. Noteikti visus neapmeklētu.
Kāpēc Tu domā,ka Tev draud atlaišana?
Ja Tu veic labi ,apzinīgi savus darba pienākumus, tad nevar atlaist par ārpus darba pasākumu nepameklēšanu. Jā var mainīties attieksme ,tad tad arī ir jautājums -vai Tev vajag,lai pret Tevi izturas labi ,smaida dēļ tā,kad apmeklē to ,ko nevēlies?
Turpmāk izvēlies uz kuriem pasākumiem iet un kuriem nē. Saņemies un neapmeklē visus pasākumus pēc kārtas!
Iespējams,ka Tu, tikai esi iedomājusies, kad visi pasākumi ir jāapmeklē obligāti! Vai pret kādu ir mainījusies attieksme, jo nav atnācis?
Ja reiz Tu te tiki strādāt ,ir laba alga, tad kāpēc domā, kad nevarēsi atrast citur darbu par labu algu?

Ziemassvētku balle, viens oficiāls pasākums gadā - man ar to pietiek. Kopā pavadītais laiks ar dzivesbiedru, draudzenēm, ciemošanās pie vecākiem, izbraukšana kaut kur pie dabas, hobiju darīšana utt. - tas ir mans piepildījuma avots. Kāpēc tad butu jādzīvo kaut kādā kastītē un jādara tas, ko galīgi negribas un jāseko dažu kolēģu - vientuļnieku un acīmredzot tāda paša priekšnieka nepartrauktajàm alkām darba kolektīvu padarīt par vienu lielu, laimīgu ģimeni? Paldies, man ir pašai sava, un viņus es gribu satikt biežāk.
Autores gadījumā ari justos nelaimīga par šo situāciju - negribas taču visiem pateikt, ka šie biežie kolektīviskie pasākumi ir pie kājas. Bet nu pamazām "kratītos" no tā visa nost.

Es tiešām tur nesaskatu neko lielu / nozīmīgu.

Gandrīz katrs šo tēmu saredz no sava skatu punkta, kur gan jau ir noteikts darba laiks, ir visu laiku kontakts ar kolēģiem, kur darba veikšanai ir visas nepieciešamās iemaņas.
.
Ja darba joma ir nekustamie īpašumi, tad pamata darbiniekiem ir maz savstarpējā kontakta, nav noteikta darba laika. Tie nav kolektīva saliedēšanas pasākumi, bet gan iemaņu apgūšana vai stresa dzēšana. Piemēram, teātri ir vairāk domāti, lai attīstītu runu, mīmiku, valodu, kas ir nepieciešams kontaktam ar potenciālo NĪ pircēju vai pārdevēju, kā arī mācēt iejusties jebkurā situācijā, kur klienti tomēr mēdz būt ļoti dažādi, arī vecāka gajuma cilvēki, kuri var gadīties dzēlīgāki, jo bērni nolēmuši pārdot īpašumu. Tāpēc gan jau arī brauciens uz pansionātu, lai redzētu to vidi. Īpašumi mēdz piederēt, mantoti arī dzērājiem, nelabvēlīgām ģimenēm, kur attiecīgi ir cits runas, psiholoģiskais līmenis, un ir jāmāk iejusties attiecīgajā ādā, lai nerastos nevajadzīgi konflikti. Šie pasākumi drīzāk izskatās pēc iemaņu celšanas kursiem.
Ja ir jāapmeklē kādi kursi darba specifikai, tie taču arī mēdz būt ārpus darba laika, līdz to nokļūšanai jātērē savi resursi, kā arī laiks. Ir daļa, kas savu izglītību ir apguvuši pa maksu, ne visi taču budžetnieki.
Fiziskā darba pasākumi noteikti ir šāda darba stresa dedzināšana, jo tieši fiziskās atktivitātes ar šo var tikt galā, kad smadzenes kūp.
Autori saprotu, jo viņa ir viena no tām kolektīvā, kam šie pasākumi nav vajadzīgi un nedod nekādu vērtību tieši sava amata specifikas dēļ, tāpēc arī liekas ķēmošanās.
Kāpēc nevari, negribi pateikt, ka nevari, negribi pasākumus apmeklēt, uzjautāt, kāds ir to mērķis?

Nē, ne uz kādām ofisa sienu krāsošanas talkām neietu. Latvijā nav tik bēdīgi ar darba atrašanu, lai būtu jāstrādā par brīvu. Un ofisa tīrīšanai izmantot ofisa darbiniekus? Noo, man tas izskatās pēc pilnīgi "kreisa" uzņēmuma.
Normāli uzņēmumi saliedēšanās pasākumus rīko darba laikā un vēl maksā dienas naudu, ja sanāk izbraukt no pilsētas un palikt pa nakti viesnīcā, jo tas ir tavs laiks, turklāt tu varbūt papildus maksā auklei, suņu pieskatītājai utml. par savu klāt neesamību.
Rīkot "saliedēšanos" brīvdienā un par to nemaksāt ir pilnīgi nepieņemami. To var darīt tikai neoficiāli - t.i., savācoties bariņam un aizejot uz barčiku, piemēram, kā te jau minēja.

Man pilnīgi pietiktu, ja tādi pasākumi notiktu 1-3 reizes gadā, bet ne jau vairākas reizes mēnesī! Ja kāds man vēl piedāvātu teātri spēlēt, es laikam tiešām nenovaldītos un pateiktu, ko domāju par tādiem saliedēšanās pasākumiem. Ja es izmisīgi alktu spēlēt teātri vai ārpus sava darba laika iet un 10h sakopt pansionātu teritorijas, es to arī darītu, bet neviens nedrīkst man to uzspiest darīt, caur puķēm norādot, ka tad, ja nepiedalīšos, būtu tāda vai šitāda. Cilvēka brīvais laiks ir brīvais laiks un nav svarīgi kā kurš to izmanto - dodas ar bērniem uz akvaparku, iet slidot vai divas dienas no vietas guļ dīvānā, dzer alu un urbina degunu.

UZ darba pasākumiem vienmēr esmu gājusi/eju reti. Man ir sava dzīve un savas lietas. Neinteresē, ko padomās. Ja sanāk, tad eju, ja nē, tad neeju. Ja negribu, tad izdomāju attaisnojumu :D

Problēmas pieteikums ļoti atgādina šo:

Es uzņēmuma rīkotus pasākums brīvdienās atbalstu 1-2 reizes gadā un ne vairāk.

Esmu daudz piedalījusies uzņēmuma pasākumos, gan "centralizēti" organizētajos, ar vadības ziņu, gan privātos, kad vienkārši piektdienas vakarā nav ko darīt un izdomājam iedzert ar kolēģiem. Bijām daudz gados jaunu, līdzīgi domājošu kolēģu, vairums bija brīvi un kopā tusējām. Nekad dzīvē es nepiekristu iet uz pasākumu, kas man nav aktuāls (pašu teātris), un bailes no atlaišanas - tas ir tizli, tas ir manā skatījumā vēl sliktāk par prostitūciju. Biroja sekretāre var atrast arī citu darbu. Turklāt tevi nevar tā vienkārši atlaist, jābūt iemeslam! Atceros, ka gāju arī uz pasākumiem, kuri pirmajā acu uzmetienā nešķira tik interesanti, piemēram, uz kērlingu, lai gan es ar sportu esmu uz jūs. Bet es gribēju paskatīties, kas tas tāds ir. Nepiedalījos galīgi galīgi sevi neinteresējošos pasākumos, piem. izlaidu slēpošanu, jo ļoti nepatīk.
Par to sēdēšanu pie TV - es arī brīvdienas bieži nosēžu pie TV vai pie datora vai ar grāmatu, bet bieži arī dodos kaut kur ārā no mājām, braucu uz laukiem, uz mežu vai uz Igauniju, un ziniet - pēc tām aktīvajām brīvdienām es esmu totāli neproduktīva! Visu nedēļu esmu nokaitināta un neproduktīva, jo neesmu atpūtusies. Jā, man ir ļoti ļoti būtiski veltīt vismaz vienu dienu sev, kad es guļu gultā un nedaru precīzi neko, jo šādi es relaksējos. Neko sev nevaru padarīt, tāda es esmu. Vai tad atpūties un produktīvs darbinieks nav pats svarīgākais DD?

Esmu strādājusi jauniešu kolektīvā, kur arī darba pasākumi bija aptuveni 1x mēnesī. Pārsvarā dažādas sportiskas aktivitātes, bet bija arī izbraukumi uz veco laužu pansionātiem. Un ne reizi neviens nebija spiests kaut kur iet, ja nevēlas. Pārsvarā pirms katra pasākuma vadītājs pievienoja visus fb čatā, un tie kas negribēja doties tā arī skaidri un gaiši pateica. Vismaz nebija jāsaka tas sejā. Katram ir savs brīvais laiks, un var to pavadīt kā vēlas.

Esmu strādājusi dažādos uzņēmumos - jā, ir bijis, ka kādā maz apmaksātā darbā - vadība prasīja ārpus darba laika paveikt teritorijas labiekārtošanas darbus :-D Lai iet un paši strādā. Bankā sajutos kā brīvdienās - darba pasākumi ir tikai 2x gadā - viss apmaksāts un neko pārcilvēcisku neprasa šajā ziņā. Bet - kas kuram - banka nav man, nevēlos būt vadītāja nodaļai.

Liekuļošana ir sūkstīšanās, ka laika nav, brīvā laikā nevar būt mājās, kaut vai dīvānu deldēt, viss jēli, bezgaumīgi, kaut kāda stulba saliedēšanās, bet tajā pašā laikā skriet tomēr un darīt pagaidām visu, vai tikai to gribētu, kur saņem vairāk par tēju un pīrādziņiem vai vēl kaut ko (kas gan ir tikai no viņas skatu punkta), kaut gan baigie argumenti, ka mājās jābūt, ir citas lietas svarīgākas, kādā sakarā vispār ārpus darba kaut sekundi jāpavada. Tā ir divkosība. Ja ir tik slikta darbiniece, ka jābaidās, ka uz viņu šķībi skatīsies vai atlaidīs, lai turpina skriet, ne normāli parunāt vai kādreiz atteikt. Tā vietā ņaud, ka viņu piespiež visu darīt.

Man nepatīk piespiedu čupošanās ārpus darba laika, jau tā tur pavadu nenormālu daudz laika, nav nekādas vēlēšanās tos cilvēkus satikt vēl. Par laimi, pasākumi mazāk kā tēmas autorei, tomēr traucē arī tie paši daži gadā. Man vajag psiholoģisku atpūtu no darba vides, tāpēc cenšos neko no pasākumiem neapmeklēt. Vistrakāk, ka visu laiku prasa vai iesi, ja nē, tad kāpēc. Nevaru vienkārši pateikt, ka neinteresē.
No darba dēļ pasākuma neapmeklēšanas mani neatlaidīs, tomēr psiholoģiskais spiediens par nepiedalīšanos ir ļoti nepatīkams, esmu pat ņēmusi atvaļinājumu un brīvdienas, lai būtu vieglāk pamatot neiešanu.

Tā ir liekuļošana

Tā nav liekuļošana. Savā BRĪVAJĀ laikā cilvēks var darīt, kas viņam ienāk prātā. Ja talka vai sienu krāsošana nepatīk, bet brauciens patīk, kāds sakars liekulībai?

Es tikai nesaprotu vienu.. kā var pazaudēt darbu teātra dēļ?

Es sapratu, ka pēc DD izteikuma, autore baidās, ka nepiedalīšanās pēc viņu sāks portretēt kā "atkritēju", cilvēku, kurš negrib iekļauties komandā utt. Iespējams, ka tā nav un viņa ir pārpratusi, bet ir darba devēji, kuri ir pasïvi agresīvi un izmanto to, ka cilvēks baidās zaudēt darbu, šis nebūtu pirmais gadījums. Iespējams, ka viņai ir bailes vēlāk nožēlot, ka nepiecieta negribētās "izklaides", jo, kā jau viņa minēja, alga ir laba.

Man liekas, ka te tiek runāts par dažādām lietām.
Ok.. talkot uzņēmuma teritorijā man nešķiet nekas tāds, jo tīra vide sev apkārt taču ir forši! Bet tad darīt to darba laika. Nē, nu reizi gadā ārpus darba laika arī sarosīties var, tas taču pilnīgi saprotams. Tas ir kā ar kāpņutelpas uzkopšanu - kaimiņi to dara pēc kārtības, kopīgu mērķu vadīti (lai vide apkārt ir tīra). Jā, tas ir bezmaksas un patērējot savu laiku, bet rezultāts ir pārredzams. Autore gan stāsta par labumu, ko gūst tikai darba devējs. Nu, ja kādai tā ir morāla atpūta, lai jau. Manā uztverē tas ir darbs, par kuru nemaksā, un kuru man jādara, tērējot savu brīvo laiku. Turklāt nekādu pievienoto vērtību es tam neredzu. Un punkts. Protams, ja runa būtu par maniem draugiem/radiniekiem, tad tā ir cita lieta - nav žēl upurēt savu laiku un spēkus. Pat ja ir grūti, tad tu to dari mīļu cilvēku dēļ, šeit tas ir galīgi garām
***
Bet autore gan varētu atbildēt uz jautājumu, vai tās ir viņa iedomas (ka šefs izsakās tā vai šitā) vai reāli bija precidenti, kādam neaizejot, un attiecīgi arī sekas.

:D :D
Man liekas, ka autore pārspīlē. Ja ir laba darbiniece, nav ko stresot :D ja DD sāks mulķi laist, tad točna muļķis, bet visdrīzāk, ka muļķis nav, bet autore gan sadomājusies, ka kādam dikti rūp viņas klātbūtnē autobusā vai teātrī, ka būtu pilnīgi jāsāk šķībi skatīties uz viņu, jo viņa, redz, nepiedalās, kaza :D

Uz to visu var paskatīties vēl no plašāka skatu punkta. Ja autore baidās pazaudēt darbu un dara to, kas viņai nepatīk, tad ko viņa darīs, ja DD izdomās novilkt bikses un liks sasveicināties ar viņa Džoni? :-D

Es tikai nesaprotu vienu.. kā var pazaudēt darbu teātra dēļ? :D