Gandrīz katrs šo tēmu saredz no sava skatu punkta, kur gan jau ir noteikts darba laiks, ir visu laiku kontakts ar kolēģiem, kur darba veikšanai ir visas nepieciešamās iemaņas.
.
Ja darba joma ir nekustamie īpašumi, tad pamata darbiniekiem ir maz savstarpējā kontakta, nav noteikta darba laika. Tie nav kolektīva saliedēšanas pasākumi, bet gan iemaņu apgūšana vai stresa dzēšana. Piemēram, teātri ir vairāk domāti, lai attīstītu runu, mīmiku, valodu, kas ir nepieciešams kontaktam ar potenciālo NĪ pircēju vai pārdevēju, kā arī mācēt iejusties jebkurā situācijā, kur klienti tomēr mēdz būt ļoti dažādi, arī vecāka gajuma cilvēki, kuri var gadīties dzēlīgāki, jo bērni nolēmuši pārdot īpašumu. Tāpēc gan jau arī brauciens uz pansionātu, lai redzētu to vidi. Īpašumi mēdz piederēt, mantoti arī dzērājiem, nelabvēlīgām ģimenēm, kur attiecīgi ir cits runas, psiholoģiskais līmenis, un ir jāmāk iejusties attiecīgajā ādā, lai nerastos nevajadzīgi konflikti. Šie pasākumi drīzāk izskatās pēc iemaņu celšanas kursiem.
Ja ir jāapmeklē kādi kursi darba specifikai, tie taču arī mēdz būt ārpus darba laika, līdz to nokļūšanai jātērē savi resursi, kā arī laiks. Ir daļa, kas savu izglītību ir apguvuši pa maksu, ne visi taču budžetnieki.
Fiziskā darba pasākumi noteikti ir šāda darba stresa dedzināšana, jo tieši fiziskās atktivitātes ar šo var tikt galā, kad smadzenes kūp.
Autori saprotu, jo viņa ir viena no tām kolektīvā, kam šie pasākumi nav vajadzīgi un nedod nekādu vērtību tieši sava amata specifikas dēļ, tāpēc arī liekas ķēmošanās.
Kāpēc nevari, negribi pateikt, ka nevari, negribi pasākumus apmeklēt, uzjautāt, kāds ir to mērķis?