Esmu bijusi uzņēmumā, kurā tika uzskatīts, ka šīs darbs ir viss un visu laiku vajag saliedēties. Bija drausmīgi.
Ko es teikšu..
Pirmkārt, saliedēšanās pasākumus vajag, saliedēta komanda, kurā visi pārzina cits cita galvenās rakstura iezīmes, plusus un mīnusus un atmosfēra bez datoriem un darba papīriem tik tiešām uzlabo kolektīva darbu.
Otrkārt, to saliedēšanos vajag uzņēmumam nevis darbiniekam, tāpēc uzņēmumam par to arī jādomā, nevis darbiniekam. Tas nav papilddarbs vai piespiedu darbs, tā ir darba sastāvdaļa, kas uzņēmējam jāprot iekļaut normālā darba ikdienā.
Treškārt, tev nav jāiet, ja tu nevēlies. Saņemies vienu reizi un pasaki, ka nevēlies. Ja trūkst drosmes, saki, ka nevari. Tev ir tiesības uz savu brīvo laiku un darba devējs pārkāpj tavas tiesības, izmantojot tavas brīvdienas savā labā
Ceturtkārt, tik tiešām ir darba devēji, kas par šo sāks tevi uzskatīt par atkritēju. Manā darbā tā bija, kad kā obligāta prasība bija statusi sociālajos tīklos par to, ka strādāju šajā uzņēmumā, visu uzņēmuma aktivitāšu share utt. lietas manos privātajos profilos bez atlīdzības, manā brīvajā laikā. Un pēc tam, kad pateicu ļoti stingru nē, biju melnā avs, kas "nav uzņēmumā par visiem 100%". Un lai jau. Man ir daaaaudz reizes labāks darbs, kur mani nepresē par to, kā izmantoju brīvo laiku, un es šajā uzņēmumā šobrīd esmu ne tikai par 100, bet par visiem 200%. Tā kā..