Draudzējos ar jūrnieku.
Tā arī bija: 3-4 mēnešus projām, augstākais 1,5-2 mājās. Tur daudz kas atkarīgs bija no līguma ar konkrēto firmu. Bieži vien šis mans draugs pat piekrita būt 6 mēnešus projām labās algas dēļ. Bieži gaidīju ātrāk mājās,bet tad man pasaka-es te vēl kādu 1-2 mēnešus ilgāk pastrādāšu. Tad ir tāds kā belziens ar bomi pa pieri. Darba ilgums bija nekontrolējams.
Katra tikšanās protams bija kā iemīlēšanās no jauna(l) tas viss bija neaprakstāmi, šķirties ne mirkli negribējās! katrs pieskāriens un skūpsts bija vēl īpašāks, nerunājot par visu pārējo(s) atzīšos,ka citreiz pat sanāca darba vadītājai sameloties,ka nebūšu darbā,lai tikai ilgāk būtu ar draugu kopā (tiesa-tas bija loti reti, max 2x!!!).
Jā,varēju sagaidīt,kad brauks mājās - bija mums katru vakaru sarakstes, sazinājāmies visu laiku. Nepaspējām ne mirkli atsvešināties! Sapratām uz ko ejam.
Protams,attiecības beidzās. Beigās puisis gribēja vairāk un uz sitiena, ja viņam ir ilgāk brīvs, tad vajag šito, to un vēl sazina ko (ieskaitot manu pārcelšanos uz citu pilsētu, jauna darba meklējumi, kas tajā brīdī nebija tik viegli).
Nebija mums pa ceļam.
Iespējams,ja būtu mums kopīga ģimene (labi,ka viena īpaši vētrainā reize bija ar negatīvu rezultātu) un dzīvotu kopā,varbūt teiktu ko citu. Nezinu.
Otrreiz vai būtu ar jūrnieku kopā? Atbilde - visdrīzākais, ka nē!
23
