Jūrnieku draudzenes/sievas :)

Pazīstu vairākus pārus, kur vīrs jūrnieks. Tuvākajai paziņai ir 2 bērni, vīrs parasti jūrā 3-4 mēnešus un tad mājās 2-3 mēnešus. Viņus pašus šāds modelis ļoti apmierina, bet mans un citu cilvēku novērojums ir tāds, ka šī sieva ir kļuvusi daudz negatīvāka, kopš vīrs brauc jūrā. Agrāk bija ļoti labsirdīgs cilvēks pret ģimenes locekļiem, draugiem, bet tagad no viņas visu laiku nāk ārā negācijas, kas vērstas pret citiem. Pati atzīst, ka daudz draugus pazaudējusi. Un, lai arī paši saka, ka viņiem viss ļoti labi un no malas izskatās viss smuki, bet tomēr domāju, ka šīs izmaiņas cilvēkā ietekmē tieši tas, ka viņai vienai jātiek galā ar 2 bērniem, mājas soli, sadzīves problēmām utt.

Kokoss- esmu arī jūrnieka draudzene, esmu ieinteresēta :)

feelit - nosūtīju vēstulīti! :)

up! Varbūt vēl kāda padalīsies ar pieredzi? :)

Pirms 1,5 mēneša iepazinos ar savu jūrnieku. Pirmo reizi ar kādu izjutu šādu saskaņu — daudz kopīgu interešu, sarunu, utt. Un tagad viņš ir prom uz 5 mēnešiem. Ja man pirms pāris mēnešiem kāds būtu teicis, ka es būšu gatava gaidīt kādu, ko pazīstu tik īsu laiku, tad es smietos, bet te nu es esmu. :-D Kad nonācām pie sarunas ''vai gaidīt?'' viņa atbilde bija, ka viņš man neko nelūgs, bet būtu ļoti laimīgs, ja es tomēr sagaidītu. Šis varbūt var likties muļķīgi, bet arī manī ir sajūta, ka ir vērts gaidīt. :-)

Nu-meitene - Tev vēstulīte! :-)

Biju kopā ar jūrnieku, 3 gadus.
Bija prom gan 5 gan 6 mēnešus. Un tad pa diviem. Divi Latvijā divi tālienē.
Viss jau labi, es gaidīju, un pat ne mazākās vēlmes nebija krāpt.
Bet tādas attiecības vnk izdziest.
Sevišķi, ja esot Latvijā, ir tik daudz cilvēki jāsatiek un lietas jāizdara, ka priekš paša sirds dāmas īsti laika nepaliek. Varbūt tā nebija nekāda īstā mīla. Tikai aizraušanās vai stipra patika.
Pieredze ir pieredze, un zinu, ka nekad tāda veida attiecības vairs negribētu, nekad. Lai arī mīlu laiku priekš sevis un mīlu attiecīga daudzuma vientulību.

Man derētu šāds modelis, ja nebūtu bērnu. Jo vienai rūpēties par mazo - nē, pilnīgi izslēgts, es prātā sajuktu. Vai arī vienkārši nozāģētu to nabaga vīrieti. Mājas rūpes vienatnē jau arī nav nekāda medus maize, bet vienatne man patīk un noteikti spilvenā neraudātu. Mans vīrs nav jūrnieks, bet mēdz braukt komandējumos uz pāris dienām, nedēļu, maksimums, mēnesi un es to laiku ļoti izbaudu un atkalsatikšanās prieks ir ļoti vērtīga pozitīvo emociju deva jebkurās attiecībās. Kā jau meitene te minēja - viss atkarīgs no cilvēkiem un tā, ko viņi sagaida no attiecībām. Man draugos ir pāris, kur vīrietis ir prom 2-3 mēnešus, tad atkal mājās uz mēnesi. Un nekāda vaina - ļoti jauks, saskanīgs pāris. Par krāpšanas iespējām neizteikšos, domāju, ka arī tas ir atkarīgs no cilvēka - ja ir krāpējs/krāpēja, tad ir. Atradīs iespēju pat, ja otra puse būs kā pielīmēta blakus.

Arī zinu vairākus tādus pārus. Man tāda dzīve liekas drausmīga. Draugs nav jūrnieks, bet tāpat daudz strādā un es jau nevaru izturēt, tā nauda neliekas tā vērta. Pazaudēts laiks, daudz svētku ar ģimeni nokavēti, no bērnu dzìves ar lielu daļu neredz...kāda jēga no tās naudas ja nevar izbaudīt tās esamību ar mīļoto cilvēku?

Es nevarētu un tas noteikti nav man! Ja esmu kopā ar cilvēku, tad esmu KOPĀ - gan fiziski, gan emocionāli. Esmu bijusi attāluma attiecībās, un skaidrs, ka tas beidzās. Lai gan cilvēks arī nebija īstais.
Tagad draugs bieži brrauc ilgos komandējumos - līdz mēnesim, es jau viņam smejos, ka dzīve kā ar jūrnieku. Vieglāku to padara tas, ka beidzoties projektam, beigsies arī komandējumi - vismaz līdz nākamā projekta krīzes momentam :-D Laiku pavadu mācoties, ciemojoties ar draudzenēm, izmēģinot jaunas lietas, te sportu, te rokdarbus...

Man tā būtu paticis agrāk, kad vēl nebija bērna. Man ļoti patīk būt vienai. Bet kopš ir bērns- no, no, no. Neesmu gatava vienītī rūpēties par sadzīvi un bērnu. Man arī ikdienā vajag iespēju vismaz līdz veikalam izskriet bez bērna, aiziet pasportot u.t.t. Ja man katreiz, lai izskrietu no mājas, būtu jāmeklē aukle- nē, paldies.