Nesen paziņas paņēma 3 bērniņus, vecumā no 6-9 gadiem. Viena mamma, dažādi tēvi. Bērniņi ir jauki, protams, ir arī problēmas, bet audžuvecāki uzreiz to piefiksē un ved pie bērnu psihoterapeita, risina tās situācijas. Audžuvecāki ir ļoti centīgi, un man šķiet, ka viņi uzreiz ķeras pie problēmas risināšanas, nevis kā bieži notiek parastās ģimenēs, kad nodomā ai, gan jau pāries.
Piekrītu, ka cilvēki sīkāk pievērš uzmanību jebkurām problēmiņām, uzzinot, ka bērni ir adoptēti/aizbildniecībā.
Tiesa, pazīstu sievieti, kas bērnībā tikusi adoptēta. Un nē, viņa nav dzērāja vai klaiņotāja, tieši otrādi. Nu tik pareiza, visu dara pēc kādām teorijām, viņas viedoklis vienmēr ir pareizais. Pilnīgs murgs bija ar viņu saskarties, jo viņa varēja terorizēt citus par visu - svārku garumu, frizūru, ēdienu, bērnu audzināšanas metodēm utt. Kad uzzināju, ka viņa adoptēta, man palika žēl. Saprotu, ka viņa vēlas izveidot savu dzīvi sev un savai ģimenei pareizāku, t.i., labāku nekā viņai pašai. Tā kā bērnunams var atstāt galvā visādus tarakānus.