ā, iespējams, ka es tīri subjektīvi, zinot, ka viņi ir adoptētie, pievēršu lielāku uzmanību kaut kādām novirzēm,Ja piekritu.... ;-)
Tatad r pilnigi visiem pasaule siedzivotajiem, labrit cilvek. en tacu pieradit un teikts ka pilnigi veselu un bezproblemu ciilveku neeeksistee....ta ka arguments...neiztur kritiku.
Pirms nebiju dzemdējusi arī domāju, ka varētu kādu bērniņu adoptēt. Bet kopš man ir savs miesīgs bērns es vairs neesmu pārliecināta, ka spētu adoptēto iemīlēt tikpat spēcīgi kā savu.Lai gan es nekad neesmu bijusi pret adopciju, pēc bērna piedzimšanas esmu vairāk pārliecināta, ka svešu iemīlētu kā savu, jo esmu izgājusi cauri visam grūtniecības, dzemdību periodam, zīdaiņa vecumam un man pa lielam ir skaidrs, ka tur nekā maģiska nav un savs ne ar ko citu, kā tikai hormonu izdali manā ķermenī, neatšķiras no citiem bērniem. Radīt bērnus vairs nevēlos, bet ja nākotnē būšu droša par savu finansiālo stāvokli un pietiekami nobriedusi, emocionāli stabila, tad apsvēršu šādu domu. Skatos uz to ļoti pozitīvi.
an ārzemēs, gan Latvijā zināmie adoptētie nu jau pieaugušie... Jā, ir viņiem laba finansiālā situācija, jo adoptējošie vecāki ir no viduslāņa vai augstāk, bet viņiem visiem ir kaut kādas problēmas-Tatad r pilnigi visiem pasaule siedzivotajiem, labrit cilvek. en tacu pieradit un teikts ka pilnigi veselu un bezproblemu ciilveku neeeksistee....ta ka arguments...neiztur kritiku.
Adoptējot neko nemaksā, tas ir tavs un viss. Maksā tos 11 eiro mēnesī kā par savu.
Nepazīstu nevienu ģimeni, kurā ir adoptēti bērni. Pati pieņemtu svešu bērnu ģimenēr tikai tad, ja es būtu pārliecināta, ka spēšu sadalīt mīlestību vienādi gan saviem, gan adoptētajiem bērniem. Nu un, ja (nedod Dievs, protams) brāļa vai vīrabrāļa bērni paliktu bez vecākiem - tad gan es adoptētu pat nedomājot.