Jūs adoptētu, esat adoptējuśas, plānojat adoptēt?

Es pazīstu vienu adoptētu meiteni savā mazpilsētā.
Es, nezinu, kāda viņai saikne ar vecākiem bija. Bet, zinu, ka pamāte agri nomira.
Viņai bija diezgan vētraini pusaudzes gadi, bet tagad tik ļoti kārtīga, ka nepateiksi, ka viņa tāda bija.

Es zinu daudzus piemērus, kur pie īstajiem vecākiem bērniem dzīve neiet.
Un, nav tāpēc jābūt adoptētam.
Es, par šo dažreiz aizdomājos, kāpēc tā.

Esmu pati adoptētā. Ļoti vēlos arī pati reiz adoptēt :)

Pazīstu vienu ģimeni, kurā ir adoptēti bērni, bet tas nav viens no super puper laimīgajiem stāstiem. Droši vien nedaudz strīdīga nostāja, bet mēs abi ar vīru nopietni apsveram nekad neradīt savus bioloģiskos bērnus un tikai adoptēt. Jebkurā gadījumā nenosodu ģimenes, kas uzskata, ka adopcija vai audžu ģimenes statuss nav viņiem, tas ir lēmums, kas ir rūpīgi jāizver, lai nesabojātu dzīvi sev un citiem.
.
Kādus gadus atpakaļ lasīju interviju ar vienu LV pazīstamu ģimeni, uzvārdu gan nepateikšu, man šķiet, kaut kādi mūziķi vai aktieri, bet tas arī nav svarīgi. Tēvs intervijā stāstīja kā adoptētās meitas esot bez maz izpostījušas viņa attiecības ar sievu un bioloģiskajiem bērniem, ka adoptētās meitas esot bez maz vai "defektīvas", ar uzvedības traucējumiem u.t.t. Man tas likās tik drausmīgi nežēlīgi, tā publiski vainot bērnus pie situācijas, kur skaidri redzams, ka ģimene kārtīgi neizvērtēja, ko patiesībā nozīmē adoptēt/pieņemt aizgādībā bērnus, kuri ir principā uzauguši bērnu namu sistēmā. Sistēmā, kas faktiski salauž bērnu, palasiet audžumammu stāstus/blogus par bērnu nama bērniem, divgadniekiem, kuri neraud, jo viņi zina, ka nav jēgas raudāt... Tas ir šausminoši.

Turklāt- ja adoptē bērnu ar domu, ka viņam tagad līdz kapa malai ir jābūt pateicīgam par to, ka tika paņemts ģimenē, tad labāk ņemt suni/kaķi no patversmes...

Nu, nav jau nekāda garantija, ka dzīvnieks būs tev pateicīgs līdz kapa malai, suns vēl varbūt, bet kakjis? Diez vai. protams, ar tādu domu adoptēt nevajag, tur piekrītu, un tāpat, ka arī savs bērns nedod garantiju mīlestībai un peteicībai līdz kapa malai....

Nepazīstu, bet zinu ka ir rados tālos adoptēti. Neko praktiski nezinu, bet ka viss pozitīvi. Pati adoptētu zīdaini, ja nespētu pati dzemdēt. Citādā gadījumā nē.

Zinu 4 ģimenes.
Viena ir māsīcas ģimene, kas adoptēja 2 bērnus ap 7-8 gadus vecus. Nu jau viņiem pāri 20, bet šausmīgi nepateicīgi un nejauki.
Otra ģimene ir kristīgs pāris, pašiem bērnu nevar būt, adoptēja meitenīti 4 gadu vecumā, meitene pilngadīga, mežonīga un diezgan neciešama pret audžu ģimeni.
Trešā ģimene, jeb precīzāk ir sieviete-vecmeita. Adoptēja pagājušo gad mazuli, kurš bija atstāts Rēzeknes baby box :-) ļoti skaists un burvīgs mazulis.
Ceturtā ģimene ir kolēģe, arī viņai nevarēja būt mazie, adoptēja meitenīti zīdaiņa vecumā. Izauga ļoti sirsnīga un mīlēja kolēģi kā pašas māti :-)
Uzskatu, ka ne vienmēr adoptēts bērns ir slikts bērns, ir jāmāk viņiem pielāgoties, izprast viņus. Vai pati varētu adoptēt, nezinu, neesmu par to domājusi. :-)

Pirms nebiju dzemdējusi arī domāju, ka varētu kādu bērniņu adoptēt. Bet kopš man ir savs miesīgs bērns es vairs neesmu pārliecināta, ka spētu adoptēto iemīlēt tikpat spēcīgi kā savu.

Pazīstu trīs ģimenes un visās viss ir ok.
Domāju, ka pati arī kādreiz spētu šādu soli spert.

Esmu par un, ja savu bērniņu nesanāks ieņemt, labprāt šo iespēju izmantotu. Pati uzaugu ģimenē, kur man bija pamāte un laikam pēc cosmo standartiem esam neveiksmīgais gadījums, jo vairs necik nekomunicēju ar viņu. Detaļās gan neizplūdīšu, bet jā, viņa sagaidīja no manis, ka visu savu dzīvi ziedošu viņai, bet es gan tā kā gribētu dzīvot arī savu. Uz ko viņa man novēlēja būt neauglīgai, saslimt ar vēzi un vēl neiedomājamas lietas, un vispār pēdējos 10 manas dzīves gadus, kopš es nolēmu, ka šīs attiecības mani posta (aizgāju dzīvot pie tēta, kad man bija 16), viņa stāsta visiem cilvēkiem, kas vien viņu ir gatavi uzklausīt, ka manī ir iemiesojies sātans un ka es esmu nogalinājusi savu bioloģisko mammu. Turklāt visas šīs samazgas man tiek mestas sejā ikreizi, kad nolemju tomēr atsākt jebkāda veida komunikāciju. Mans vienīgais vēlējums adopcijas sistēmai - ļooooti izvērtēt potenciālo vecāku psihiskās veselības stāvokli, jo šajā gadījumā tomēr ģimeni izvēlas (kas nav lemts asinsradniecības gadījumā).

Nepazīstu nevienu, un pavisam godīgi sakot, nevarētu to pati izdarīt. Gluži vienkārši gribu, lai mans bērns ir līdzīgs man un vīram, lai savus bērnus būtu fiziski un emocionāli jutusi vēl pirms dzimšanas, lai man būtu tā "asinsbalss" pret savu bērnu. Protams, arī fakts, ka man ir/būs savi bērni un neredzu vajadzību apdomāt adopciju. Un tieši visu iepriekš minēto iemeslu dēļ ļoti cienu cilvēkus, kas pieņēmuši šādu lēmumu, bet tas tik tiešām nav man.

Mans vienīgais vēlējums adopcijas sistēmai - ļooooti izvērtēt potenciālo vecāku psihiskās veselības stāvokli

O jā! Praksē nesen bija gadījums, kas mani emocionāli salauza, profesionālisms nobīdījās un aizdomājos, kas bērniem ir jāpārcieš.

Nebūtu gatava ņemt. Ir liela pieredze ar bērnu namu bērniem. Visu cieņu tiem vecākiem, kas audzina, bet tas ir ļoti liels darbs. Gan ar sevi, gan ar bērnu, kā arī ģimenes locekļu savarpējās attiecības mainās. Bērni ir traumēti, ar dažādām neiroloģiskām un psiholoģiskām traumām, kas nozīmē, ka visu dzīvi būs ļoti jācīnās. Protams, arī atkarīgs no bērna paša. Svarīgi zināt, kas ir bioloģiskie vecāki, tad jau var prognozēt kaut ko. Ļoti bieži bērniem ir attīstības un garīgie traucējumi, uzvedības problēmas. Jāsaprot, ka arī pirmsverbālā pieredze, kas ir zīdaiņa vecimā, atstāj smagas sekas, ja ir bijusi nelabvēlīga, tā kā arī zīdaiņi paņemot nav garantijas, ka vēlāk, ejot sākumskolā, nebūs kakāšanas biksēs, histēriju lēkmes utt. Noteikti iesaku ļoti, loti apdomāt un gatavoties šim procesam, jo tas nebūs viegls.

Ja izveidotos tādi apstākļi, par labu adoptācijai, tad jā es to darītu. Pusaudžu gados bija problēmas pa sieviešu līnijai un vēl vienas ginekoloğes komentārs par neauglību, lika man aizdomāties par to. Un vēl bijām runājuši ar vīru, ka ja nu nesanāk, tad viņš arī būtu gatavs to darīt.(Biju tik daudz reizes pieķērusi viņa skatienus uz bērniem).
Nu jau auklējam savu atvasīti, bet kas zina, kas vēl būs nākotnē. Zinu, ka arī svešu bērnu varu iemīlēt.
Bērnībā kaimiņos dzīvoja adoptēta meitene. Maigi sakot vecākiem nebija paveicies.

Doma par adopciju visu laiku maļās man pa galvu. Kaut kad varbūt... Taču, ja pirms saviem bērniem domāju, ka, ja kādreiz adoptēšu, tad noteikti zīdaini, tad tagad domas ir mainījušās. Šobrīd vairāk sliecos uz domām par tādu bērnu, kuram būtu tā līdz 10 gadiem apmēram. Gribu redzēt jau viņa personību, gribu spēt ar viņu komunicēt pienācīgi. Un neloloju ilūzijas par to, ka tādam bērnam ir jābūt man pateicīgai. Nē! Gribu vnk dod cilvēkam iespēju izaugt ģimenē, sniegt atbalstu un stipro plecu, palīdzēt finansiāli un morāli, taču pretī nesagaidu, ka mani dievinās un viss būs perfekti. Manis pēc, lai tas bērns klaiņo, lai rīko histērijas un izpaužas - tas nebūs iemesls no viņa atteikties vai novērsties. Galu galā - katrs pats izdara izvēli, ko ar savu dzīvi darīt. Ja adoptēts bērns grib degradēties - tā ir viņa izvēle, bet es būšu blakus gadījumam, ja viņš vēlēsies ar savu dzīvi sasniegt kaut ko vairāk. Nez... Varbūt es tā idealizēti domāju par to visu. Vienīgās manas bailes, ka adoptēts bērns var būt tik ļoti sačakarēts, ka var apdraudēt manu, vīra un mūsu kopīgo bērnu dzīvības. Šī iemesla dēļ noteikti adoptētais bērns būs pats jaunākais, pēdējais bērns, kad savējie jau būs vismaz tīņu vecumā un vecāki.

Zinu pāris gimenes, vienā aug forša meitene, otra adoptēja bērnu ar īpašām vajadzībām (garīgi, bet ne izteikti) , jo par tādiem vairāk maksā

Ja maksā, tad tā nav adopcija, tā ir audžuģimene, tas ir kaut kas cits. Adoptējot neko nemaksā, tas ir tavs un viss. Maksā tos 11 eiro mēnesī kā par savu.

Pazīstu cilvēkus kas ir adoptējuši. Ja kādreiz vēlēšos bērnu, tad tikai adoptēšu.

Kāda var 3 vārdos izskaidrot atšķirību starp adopciju un būšanu par audžuģimeni? Adopcija ir pilnīga, taču audžuģimene ir uz pagaidu periodu? Kā tie atšķiras?

Pazīstu 3 ģimenes, kurās ir adoptēti bērni:
1) Mans klasesbiedrs bija adoptēts apmēram 1,5-2 gadu vecumā. Kamēr bija mazs, mamma ļoti lutināja un audzināja, viņš vienmēr bija pārdomāti, skaisti saģērbts, apfrizēts, auklīte, labs penālis, teātra pulciņš, mūzikas skola, labdien, paldies, uz redzēšanos. Pamatskolā sākās nopietnas uzvedības problēmas, sāka bastot skolu, spēlēja azartspēles (jā, kādā 4.klasē!), mamma deva naudu, tad nu to naudu tērēja alko, cigaretēs. Pamatskolu beidza knapi sekmīgi, bet galvenā problēma bija nosliece uz klaiņošanu, bastošanu, atkarībām. Tagad, cik zinu, ir normāls, ir sava ģimene.
2) Manu brālēnu adoptēja mans onkulis, sanāk, ka viņš 2 gadu vecumā adoptēja savas sievas bioloģisko bērnu no iepriekšējām attiecībām. Tagad viņam ir 13 gadi un viss ir kārtībā, bet pirmajos gados, līdz kādiem 5 gadiem mēs visi bijām šausmās par to, kas tajā ģimenē notiek, jo to bērnu bieži "nogrūda" mums pieskatīt, mammai viņš bija visvisvismīļākais, NENORMĀLI izlaists, nu tāds, ka spļauj tēvam, vecmammai, apzīmē istabā sienas, un mamma tik smejas. Zinu, ka ģimenē bija skandāli, jo audžutēvs mēģināja audzināt, protams, ne agresīvi (viņš ir miermīlīgākais cilvēks pasaulē), bet māte iestājās pozā, "tas nav tavs bērns un tu viņam neko nedrīkst aizrādīt!", lai gan viņš bija viņu adoptējis. Spilgts piemērs "kā nevajag darīt".
3) Mammas kolēģe adoptēja Baby boxā atstātu pagājšvasar, jo padsmit gadus mēģināja tikt pie sava, bet neveiksmīgi. Adoptēja 2 nedēļas vecu, ir laimīga, viss OK, bet tā kā puikam vēl nav pat pusotrs gads, tad neko vairāk nevaru pateikt.
*
Pati es nekad neadoptētu, jo es pat savus miesīgos bērnus nevēlos, vienkārši nepatīk bērni un nav mātes instinkta, jā, esmu egoiste utt. Bet mana laba draudzene tagad nopietni apsver aizbildniecību. Sākumā domāja par adopciju, bet reāli ir tā, ka adoptēts ir tavs un tev maksā tos 11 eiro mēnesī, bet par audžubērnu maksā pabalstu. Mana draudzene nav ne mantkārīga, ne skopa, viņai ar finansēm viss ir lieliski, stabils un ļoti labi apmaksāts darbs, bet būsim atklāti, ja tev ir jāaudzina bērns Rīgā, jāmaksā par auklīti, labu privāto dārziņu, utt., ir tomēr krutāk dabūt extra 300 eiro un nopirkt viņam visu visvisvislabāko, nevis meklēt kaut ko labu, bet uz atlaidēm. Bērns jau no tā nebūs nemīļāks, tā vienkārši ir parasta matemātika. Turklāt viņa gribētu tādu ap 1-2 gadu vecu, ne zīdaini. Katrā ziņā viņas ideju ļoti atbalstu. Draudzene ir viena, bērnu un vīrieša nav, viņa vienkārši ir ļoti labs cilvēks. :-)

Mana mamma arī nožēlo, ka adoptēja mani nevis ņēma aizbildniecībā. Teica, ka vismaz valsts piešķirts dzīvoklis tagad man būtu :D